Jaunā gada pirmā nedēļa gan darbavietās, gan laikam arī televīzijā ir tāda kā iešūpošanās uz nākamo gadu – bērniem skolās vēl brīvlaiks un arī vecāki tādi kā nomiegojušies. Televīzijā tas pats – visas nedēļas garumā četras Latvijas programmas rādīja jauko, sirsnīgo un nostalģisko krievu filmu «Likteņa ironija jeb Vieglu garu». Svētdienā, kad šī filma atkal parādījās dienas vidū vienā no programmām, likās, ka šonedēļ šī filma bijusi vienīgā. Es to noskatījos 1. janvāra rītā un jutos labi – jaunais gads tiešām ir pienācis, visi rituāli notikuši. Tomēr svētdienā – tas jau bija drusku par daudz.
Gada pirmā nedēļa ir atkārtojumu nedēļa – vai nu televīzijas programmu redaktori arī gribējuši atpūsties un dot pavaļāku brīdi saviem darbiniekiem, kas ir gluži cilvēciski saprotams, vai varbūt TV nav tā vieta, kas savus jaunumus programmās sāk ar mēneša pirmo datumu. Kā nopratu pēc reklāmām, jaunumi televīzijā sāksies ar 8. vai 11. janvāri. Televīzijas specifika. Iespējams.
Bet mums šī gada pirmajā nedēļā nācās skatīties vecas filmas, Vecgada vakara programmu atkārtojumus, koncertus un tikai prāta spēles laikam bija jau laikus ierakstītas, tomēr abi to vadītāji priecīgi paziņoja, ka jaunajā gadā nekādi jauninājumi tajās netiks ieviesti. Prāta spēles «Gribi būt miljonārs?» un «Prāta banka» skatīties vajag, un tas pat ir nepieciešams. Vispirms laikam labās, mierīgās un inteliģentās atmosfēras dēļ, kas valda abās spēlēs. Laikam jau tādēļ, lai satrauktie dalībnieki varētu mierīgi apdomāt savas atbildes. Švāns un Ķibilds savu darbu dara profesionāli un cilvēciski, šad un tad no visas sirds gribēdami palīdzēt. Otrkārt tādēļ, lai atbilstu abu vadītāju nelokāmajai pārliecībai – mēs, pie saviem televizoriem, uz mīksta dīvāna, aizrautīgi cenšamies turēt līdzi un pilnā kaklā kliedzam pareizās atbildes. Tas patiešām notiek, un kāpēc gan ne?
Tomēr šīs, manuprāt, ir arī vienīgās adaptētās pārraides, kurām piemīt kaut kas pievilcīgs, pārējie šovi (publiskās sarunas) tomēr ir absolūti nepanesami, sākot ar «Ainu» un beidzot ar «Katrīnes palīdzības formulu». Ar nožēlu un drusku tā kā kaunoties labas aktrises un skaistas balss īpašnieces vietā, es parasti steidzīgi izslēdzu šīs sarunas, jo ne Aina un jo īpaši Katrīne Pasternaka padomdevēju lomā nav iejutušās. Varbūt tāpēc, ka nav vajadzīgās kvalifikācijas. Varbūt nav spēju. Varbūt kaut kur zaļā pļavā vai virtuvē pie kafijas un vīna glāzes viņas būtu lieliskas padomdevējas un saprotošas sievietes, tomēr televīzijas starmešu gaismā viņas ir tikai neveiklas optimistes un dažreiz šķiet – tik tālu esošas no tām problēmām, par kurām mēģina runāt. Tikai runāt – ne iedziļināties, analizēt vai vismaz papētīt. Jo nav jau laika. Sižets jādzen uz priekšu. Un tad kļūst no sirds žēl to cilvēku, kuri piekrituši savas nedienas izlikt vispārējai apskatei. Rezultātā šie cilvēki ir tikai mazi, sārtā krekliņā tērpti pērtiķīši. Vecajā gadā «Katrīnes palīdzības formula» iesāka kaut ko līdzīgu reālai palīdzībai jaunajām māmiņām, un ļoti ceru, ka tā turpināsies, nevis beigsies, jo Ziemassvētku laiks pagājis.
Tomēr svētdiena, nedēļas pēdējā diena jeb, pareizāk sakot, – vakars pie televizora, beidzās negaidīti labi – ar neatslābstošu interesi noskatījos mākslinieces Solveigas Vasiļjevas televīzijas portretu. Tas bija tīrs – gan vizuāli, vērojot, kā māksliniece staigā pa Gaujas krastu, tiltu vai savu plašo kalnu kopā ar suni vai sēž savā mājā, gan dvēseliski – klausoties Solveigas Vasiļjevas stāstījumā par sevi un darbu, par savu pasaules uztveri. Tas bija ideāls portretējums. Un ideāls nedēļas nobeigums.
