Baidāmies tāpēc, ka tas skar gandrīz katru Latvijas ģimeni, baidāmie atdzīt, ka aborts ir slepkavība. Mēs esam humāni pret sērijveida slepkavām, pedofiliem, izvarotājiem... un nomainām nāvessodu pret mūža ieslodzījumu, proti, ne mēs dzīvību devām, ne mums to būs atņemt, bet atļaujamies nogalināt 10,5 tūkstošus cilvēciņu gadā, nedodot pat iespēju tiem teikt pēdējo vārdu...
Saprotu, ka aizliedzot rīt veikt abortus var izraisīt citas, vēl sliktākas, neprognozējamas sekas, mātēm pašām jāizaug līdz secinājumam, ka aborts ir dzīvības iznīcināšana. Dosim speciālistiem iespēju bērna vārdā (kuru saucam par augli) teikt mātām pēdējo aizstāvības un izskaidrojuma vārdus un tas katrai būtu obligāti jānoklausās pirms sprieduma pasludināšanas.
Arī mana māte ir veikusi četrus abortus, arī es neesmu novērsis šādu rīcību. Padomju laikā tā bija ikdienišķa prakse, un tā tas turpinās arī šodien, tikai saucam to tā maigi, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumi, par tīrīšanu, vakumāciju, sālsūdens metodi, ķīmisko abortu.
Sauksim lietas īstajos vārdos: aborts-cilvēkbērna saraušana gabalos, kuru veic Hipokrāta zvērestu nodevis, par nodokļu maksātāju naudu izskolots, diplomēts ārsts, ar valsts svētību.
Ar vienu roku tērējam milzīgu naudu izglītībai, policijai, ugunsdzēsējiem, mediķiem, lai glābtu katru dzīvību no slimības, uz ceļa, uz ūdens, no uguns, glābjam pat tos, kuri paši grib aiziet no šīs pasaules, bet neglābjam nedzimušus bērnus.
Par to ir vērts padomāt, tiem kam paveicies izdzīvot un piedzimt mūsu ģimenēs.