Kā liecina žurnālā «Mājas Viesis» jau agrāk aplūkotais «TNS Latvija» veiktais «Pētījums par izmaiņām un tendencēm Latvijas darba tirgū», gados jaunāko darba ņēmēju piesaiste savai darbavietai pieaugusi par +17 punktiem. Šo varētu nosaukt par visai pozitīvu rādītāju, jo tas liecina, ka jaunieši nevēlas pa kaklu, pa galvu mesties uz ārzemēm, lai, strādājot nekvalificētu darbu, pelnītu, iespējams, vairāk.
Nepatīkams šķiet šā pētījuma rādītājs, kurš liecina, ka darbinieki, kuru vecums svārstās no 56 līdz 74 gadiem, sākuši izjust mazāku piesaisti savām darbavietām un kopumā šis rādītājs kopš 2005. gada samazinājies par četriem punktiem. Varētu domāt, ka cilvēki pirms pensijas vēlas sapelnīt lielāku kapitālu. Tomēr šis rādītājs liecina arī par to, ka tieši labākie, pieredzes bagātākie darbinieki, kuri būtu neaizstājami jauno darbinieku apmācībā un kuru zināšanas lieti noderētu arī uzņēmuma izaugsmes veicināšanā, nereti ir vīlušies savos darba devējos un nespēj rast sevī motivāciju turpināt darbu pašu mājās. Patiešām skumji, ka darba devēji, iespējams, nevēlas atbilstoši novērtēt ilggadējus darbiniekus. Iespējams, ka tas ir darba devēju attieksmes jautājums, sak, ja jau nostrādājis tik ilgus gadus, tad jau pirms pensijas nemuks prom labākas dzīves meklējumos.
Izaugsmes iespēju apzināšanās ir būtisks faktors darbinieka lojalitātes veicināšanā. Tomēr, kā liecina minētā pētījuma dati, šis apstāklis šķiet būtisks tikai darbiniekiem ar vidējo un augstāko izglītību. Iespējams, ka šie darba ņēmēji labāk apzinās savu zināšanu un prasmju vērtību, turpretī cilvēkiem ar pamatizglītību svarīgāki ir citi apsvērumi.
Pētījumā minēts, ka šīs grupas darba ņēmējiem daudz būtiskāks faktors, kurš notur viņus vienā darbavietā, ir tas, ka darbs nav šķērslis viņu privātajai dzīvei. Atliek secināt, ka augstāks izglītības līmenis mudina cilvēkus vairāk ieguldīt sevi darbā un strādāt ar atdevi, nereti atvirzot privāto dzīvi otrajā plānā. Tomēr labākai izglītībai ir arī savi trūkumi.
Kopš 2005. gada par pieciem punktiem ir palielinājusies darbinieku, kuriem ir vidējā speciālā izglītība, lojalitāte, bet par tiem pašiem pieciem punktiem pazeminājusies akadēmiski izglītoto darbinieku lojalitāte. Šis rādītājs varētu būt saistīts ar šīs grupas darba ņēmēju sevis apzināšanos un sajūtu, ka darba devējs pietiekami nenovērtē viņu zināšanas, jo diplomēti speciālisti visā pasaulē tiek augstu vērtēti.
Vidējā un augstākā līmeņa vadītāju lojalitātes pieaugums gan nekādu izbrīnu neizraisa. Atliek vien padomāt, cik ērkšķains ceļš jaunam speciālistam jānoiet, lai uzkāptu līdz vadītāja krēslam, un kļūst saprotams, ka sākt visu atkal no jauna diez vai kādam gribēsies. Turklāt, kamēr cilvēks kāpj pa karjeras kāpnēm, viņš jau tiktāl sarod ar uzņēmumu, ka tas kļūst viņam par otrajām mājām. Un, galu galā, ja jau vadība ir atzinīgi novērtējusi darbinieka ieguldījumu, tad arī darbiniekam vairs siltāku vietu meklēt nav vajadzības. Starp citu, pētījuma dati liecina, ka tieši sajūta, ka esi novērtēts kā darbinieks, ir būtiska vidējā un augstākā līmeņa vadītāju motivācija lojalitātes saglabāšanā.
Pretstatā tam nekvalificēto darbinieku lojalitāte samazinājusies par septiņiem punktiem. Un šis rādītājs nepārsteidz, jo cilvēkam, kurš nav parūpējies par savu izglītību un profesionālo kvalifikāciju, nereti ir pilnīgi vienalga, kur strādāt, ja vien maksā, tad var arī Īrijā sēnes lasīt. Šo secinājumu apliecina arī tas, ka lojālāki ir darbinieki, kuru darba alga ir 300 un vairāk latu mēnesī.
Tomēr pētījums ir pētījums, tādēļ mēģinājām paši noskaidrot, jautājot uz ielas sastaptiem cilvēkiem, kādi motīvi liek cilvēkiem palikt un strādāt Latvijā, nevis doties turp, kur, kā stāsta, sniegs ir baltāks un cukurs saldāks.
Kā liecina «TNS Latvija» nesen publicētais pētījums par tendencēm Latvijas darba tirgū, mūsu valsts iedzīvotāji kļūst aizvien lojālāki pašmāju — gan valsts, gan privātā sektora — uzņēmumiem. Kādi ir iedzīvotāju motīvi, to mēģinājām noskaidrot, aptaujājot Rīgas ielās sastaptus darba ņēmējus.
Svetlana Leitāne, strādājoša studente: — Esmu jau beigusi augstskolu Latvijā un turpinu studēt, paplašinot un pilnveidojot savas zināšanas. Es neredzu pamatojumu tam, lai brauktu kaut kur uz ārzemēm, strādātu kaut kādā kafejnīcā vai koptu cūkas. Nejūtu vēlmi doties kaut kur svešumā, jo tepat Latvijā jūtos pietiekami labi, saņemu savam vecumam atbilstošu atalgojumu un man ir pietiekami plašas izaugsmes iespējas. Turklāt Latvijā man ir ģimene, manas mājas.
Ieva Grahoļska, skolotāja: — Ir cilvēki, kuri dzīvo, lai strādātu. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri strādā, lai dzīvotu. Ja man būtu pietiekamas angļu valodas zināšanas, es jau sen būtu devusies uz Īriju, kur jau sešus gadus dzīvo un strādā mans brālis. Ar manu skolotājas diplomu es varētu Īrijā strādāt par privātskolotāju un pelnītu ļoti labi. Tā nu sanāk, ka Latvijā strādāju tikai tādēļ, ka neprotu angļu valodu.
Egils Bagātais, mediju konsultants: — Strādāju Latvijā, jo uzskatu, ka tas ir ikviena šīs valsts pilsoņa pienākums ar savu darbu celt valsts labklājību. Iespējams, ka ir krietni vieglāk aizbraukt kaut kur, kur par zemāk kvalificētu darbu maksā vairāk, bet tas nav risinājums. Kas notiks, ja labākas dzīves meklējumos no Latvijas aizbēgs visi?