Latvijā ir gana ierasts, ka zinātnieki un citi speciālisti mēdz izcelt savu sāpi par finansējuma trūkumu pētniecībai valstiski svarīgās nozarēs. Protams, sāpe pastāv, taču šis nebūs stāsts par to – tā vietā gribētu runāt par pozitīvo potenciālu, kā mēs varam izmantot savu galveno dabas resursu koksni un tās apstrādi, lai celtu valsts konkurētspēju un attīstītu eksportu. Te varam teikt – viss mums ir, tikai jāņem ciet!
Lai sāktu šo stāstu, tieši laikā ir atgādināt, ka vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas aizņem mežs, kas ir valsts nozīmīgākais dabiskais atjaunojamais resurss. Tā ekonomiskajai atdevei ir būtiska loma valsts attīstībā. Attīstot meža nozari Latvijā, mēs varam iegūt enerģētisko neatkarību, piemēram, vismaz daļēji atsakoties no importētā kurināmā. Koksne nav dabasgāze vai nafta, kas kādudien izsīks.
Turklāt pozitīvs signāls ir arī vēl pavisam nesen prezentētais biedrības «Baltijas inovatīvo pētījumu un tehnoloģiju infrastruktūra» pētījums, kur manā pārstāvētajā nozarē zinātnieki ir novērtēti kā vieni no konkurētspējīgākiem, kur Latvijai ir jāattīsta sava kompetence arī nākamajā ES plānošanas periodā 2014.-2020.gadā. Mēs pamatoti varam lepoties, ka šajā nozarē Latvija labi izskatās uz citu Baltijas jūras reģiona valstu fona.
Latvijas mežs nav tikai apaļkoki un mēbeles, bet no koksnes mēs varam iegūt dažādus blakusproduktus, ko tālāk attīstīt un izmantot. Latvijas zeme un klimatiskie apstākļi ir pateicīgi, lai arvien vairāk attīstītu mežsaimniecību un iegūtu koksni. Bet ar nosacījumu, ka darīsim to prasmīgi un, izmantojot tos kokus, kuri sasnieguši atbilstošo ciršanas vecumu, lai, tos nocērtot, mēs varam iestādīt jauno paaudzi, pēc tam šo ciklu atkārtojot un atkārtojot. Tieši tāpēc mums ir pilnvērtīgi jāizmanto mūsu zemes sniegtās priekšrocības!
Domājot par tālāko koksnes izmantošanu, savā ķīmijas un zinātnes jomā ar lepnumu varu teikt, ka Latvija ir soli priekša citām Baltijas valstīm. Tiesa, jau padomju laikos Latvijā bija koksnes ķīmijas institūts, bet Igaunijā un Lietuvā tāda nebija. Mēs bijām viens no spēcīgākajiem zinātnes centriem visā Padomju Savienībā. Patlaban augsti kotējas arī citu Eiropas valstu zinātnes centri, piemēram, Zviedrijā un Somijā, ar kuriem arī mēs sadarbojamies. Tie prot izmantot savu koksni un darīt to pilnvērtīgi – diemžēl Latvijā atsevišķu sabiedrības grupu spiediena dēļ celulozes rūpnīcu neuzcēla, bet Skandināvijā tādas darbojas veiksmīgi, nenodarot pāri videi.
Mūsu ieguldījums koksnes izpētē ir pierādījums tam, ka meža nozarei Latvijā ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Turklāt tas ir komplekss bizness, kas ietver ne tikai koksni, bet arī tās blakusproduktus, no kuriem var radīt unikālas lietas - sākot no inovatīviem celtniecības materiāliem, beidzot ar dažādām vielām, ko iegūst un var lietot vissmalkākajā parfimērijā, medicīnā un pat kosmosa apguvē, radot koksnei bieži pieminēto, bet maz izprasto pievienoto vērtību. Un šādu piemēru tepat Latvijā ir gana.
Runājot par koksnes blakusproduktiem un no tiem radītajām lietām, nevar nepieminēt kokogles, kurām ir augstvērtīgi eksporta rezultāti. Mūsu institūtā ir izstrādāta oriģināla metodika kokogļu ražošanai; pateicoties tai, uzņēmumi var piedāvāt eksportspējīgu produkciju. Jāpiebilst, ka arī daudzi citi produkti, piemēram, medikamenti un celtniecības materiāli, ir izauklēti institūta telpās un tagad tos piedāvā tādi uzņēmumi kā «ZRU Medicamina», «Silvanols», «Ritols» un citi. Vai tad šie nav uzņēmumi ar augstu eksporta potenciālu? Par to mums jāsaka paldies mūsu pašu mežu bagātībai.
Aplūkojot zinātniskos risinājumus, kas radīti institūtā, jāpiemin arī dabai draudzīgs koksnes apstrādes veids, kas aizsargā to no ārējās vides ietekmes. Tas ir īpaši svarīgs, ja nākotnē vēlamies dzīvot dabai draudzīgi, kā to dara, piemēram, Zviedrijā, kurā jau tagad tiek būvētas daudzstāvu koka ēkas. Idejas realizācijas epicentrs ir nelielā Vaksjo (Växjö) pilsēta, kura tiek dēvēta par zaļāko Eiropas pilsētu. Tur politiķi ir nolēmuši, ka celtniecībā teju visur ir jāizmanto koks. Zviedrijā koks tiek uzskatīts par tikpat izturīgu un ilglaicīgu materiālu kā citi ierastie celtniecības materiāli, jo tas tiek atbilstoši apstrādāts. Mums ir visas iespējas sekot šim pozitīvajam piemēram.
Ik dienas Latvijā mēs radām daudzas inovatīvas lietas, kuru izcelsme sakņojas mūsu pašu egļu, bērzu un citu koku audzēs, piemēram, lignosilīcijs kā augu augšanas stimulators, vai antioksidanti, ko pievieno saules aizsargkrēmiem u.c. Institūtā ir izstrādāta un patentēta orģināla furfurola iegūšanas metode, tāpat institūta zinātnieki ir spēcīgi papīra, tai skaitā reciklējamā papīra pārstrādes un ražošanas tehnoloģijā.
Viens no mūsu izlolotajiem un izgudrotajiem produktiem, ar ko lepojamies, ir putupoliuretāns kā siltumizolācijas materiāls - izejvielas tam arī var iegūt no atjaunojamiem dabas produktiem. Tajā pašā laikā institūtā tiek izstrādāts kriogēnās jeb aukstuma izolācijas materiāls, kas tiek izmantots kosmosa kuģu nesējraķešu degvielas tvertņu izolācijai. Izsakoties vienkāršoti, tas ir īpašs, plāns, izturīgs putuplasts, ko var lietot zemajās temperatūrās vairāk nekā -200 grādus pēc Celsija. Arī pašlaik mēs sadarbojamies ar Eiropas Kosmosa Aģentūru.
Jāsecina, ka Latvijas koksnei vienmēr būs noiets – gan būvmateriālu, gan mēbeļu, gan kompleksās pārstrādes tirgū. Protams, dažkārt mēs atduramies pret sabiedrības viedokli, ka mežus nedrīkst aiztikt, taču Latvijas zinātnes prāti jau sen ir pierādījuši, ka šo nozari var un vajag attīstīt. Un kādēļ mums būtu jālaiž vējā savi resursi, tos laikus nenovācot un vienkārši sapūdējot mežā, ja laikus izmantojot tos varam nopelnīt, kļūt neatkarīgāki un nest Latvijas vārdu pasaulē?