Angļu valoda, kā būsiet pamanījuši, ir burvīga, galvenokārt tāpēc, ka pilna ar metaforām, un tās ir pamanāmas pat pilnīgi nejaušam vērotājam. Vārdu kopa, ko redzat šā raksta nosaukumā, liek domāt, ka runa ir par ko saldu (citēts nosaukums no sviesta paciņas). Nekā nebija. Runa ir par nesālītu sviestu, kas vienam var šķist salds, citam ne. Pirmais vārds gan šajā salikumā parasti tiek attiecināts uz ko patiešām saldu, arī uz nupat par mīļoto atzīto personu, nemaz nerunājot par konfektēm. Par pašu sviestu. Suns viņu zina — veselīgs, neveselīgs. Viss laikam atkarīgs no uzskatiem un lietošanas intensitātes.
Latviešu valodā arī ir brīnumaini vārdu salikumi attiecībā uz ēdieniem, ko katrs izprot mazliet citādi. Piemēram, veselīga vai neveselīga pārtika. Neviens nešaubās, ka tik agresīvu dzērienu kā kokakolu var izmantot veiksmīgai putnu kaulu šķīdināšanai, ja nu tāda vajadzība rodas, vai arī rotaslietu apstrādei, ja gribat iegūt maigu kodinājumu. Tātad tas diezin vai ir veselīgs un skolā tam it kā nevajadzētu būt nopērkamam. Kur nu vēl fakts, ka trešdaļā litra šā dzēriena ir vismaz pusglāze cukura. Tāpat nelietīgie, sašķielētie, sālītie kartupeļi, kuros sāls daudzums acīmredzami pārsniedz visus rekordus. Un vēl plombu rāvējas konfektes. Vārdu sakot, tas viss ir neveselīgi. Tomēr Veselības ministrijas aktivitāte, liedzot tirgot skolā šāda veida produktus, ir skaists mēģinājums, tikai diemžēl tas ir formāls. Vismaz pagaidām.
Veselīgi ir graudi, liesa gaļa, dārzeņi, augļi, mērens garšvielu daudzums, un vēlams, lai pārtikas izvēle galvenokārt tiktu balstīta uz uztura vērtīguma principu. Tomēr jāatceras, ka jēdziens «veselīga pārtika» ir tikpat maldinošs kā «saldais sviests». Lai cilvēkiem veidotos īstais priekšstats par pārtikas veselīgumu, skolās jārealizē taktika, kas pavisam radikāli atšķiras no ierastās prakses, — pirmām kārtām jau bērniem jānodrošina veselīga pārtika skolas ēdnīcā. Pagaidām gan liekas, ka vairākums skolu ēdnīcu neizceļas ne ar izdomu ēdienkartes veidošanā, ne vispār ar vēlēšanos barot bērnus veselīgi. Manuprāt, bērnu vēlme pēc kārumiem tieši pastiprinās tad, ja skolas ēdnīcā nav iespējams ēst garšīgu un bērnam piemērotu ēdienu. Man ir bijis gods pāris reižu pagaršot ēdienu, ko bērni var saņemt skolā, — nu, diezin vai šajās ūdeņainajās zupās un ik pirmdienas makaronos var atrast īpaši daudz uzturvielu, kas nodrošinātu gan bērna augšanas, gan intelektuālās attīstības vajadzības. Vecākiem nevajadzētu kautrēties un reizēm vajadzētu pagaršot, ko tad īsti ēd viņu atvases.
Ja ministrija paliks tikai pie šīs publiskās akcijas (kas pārtikas ražotāju un izplatītāju peļņu praktiski neietekmēs), nekas nemainīsies. Knēveļi aizskries līdz tuvākajiem kioskiem, sapirksies neveselīgo pārtiku kaudzēm un stieps to uz klasi, lai starpbrīdī pieveiktu. Ministrijai vajadzētu rūpīgāk pasekot, kā notiek bērnu ēdināšana pašās skolās, un interesēties par tur izmantotās pārtikas kvalitāti. Mani aizkustināja ministra izteikums, ka «bērni ir pirmie, bērniem visu, bez bērniem mēs nekur, bērni ir mūsu nākotne» utt. Starp citu, bērniem piemīt diezgan nesamaitāta izjūta attiecībā uz to, ko viņi vēlas ēst, līdz tam brīdim, kamēr pieaugušie to nesabojā. Ja bērns grib ūdeni, tad ūdeni, ja rupjmaizi, tad rupjmaizi. Varētu teikt, ka pieaugušie, paši savu vajadzību spiesti, bērnus pieradina lietot visādus draņķus, nepiedāvājot neko vērtīgu tā vietā.
Var jau būt, ka man ir pirmsvēlēšanu paranoja, bet man šķiet, ka žesti ir labi, ja tie noder par ievadu nopietnām akcijām. Vēl būtu jauki, ja ministrija sadarbotos ar izglītības iestāžu tiešajiem pārraudzītājiem, citādi bērnu ēdināšanu uzņemas visvisādas šaubīgas firmas, kuru vēlme nopelnīt izpaužas kā nožēlojama ēdiena kvalitāte. Ja paliks, kā ir, tad bērni dzers kokakolu. Kaut vai tāpēc, ka tā var tikt pie tūlītējām enerģijas rezervēm, kas mācībās ir tik nepieciešamas. Gaidīsim, ministra kungs.
