Valsts policija (VP) analizēs Satversmes tiesas (ST) spriedumu tā dēvētajā fotoradaru lietā, taču policija saņem ļoti maz sūdzību par to, ka fotoradara fiksētā pārkāpuma brīdī pie stūres atradusies cita persona, nevis automašīnas īpašnieks, pastāstīja VP priekšnieks Ints Ķuzis.
VP tiesas spriedumu saņēmusi tikai otrdien 2.aprīlī, tāpēc šobrīd juristi to analizējot un galīgais vērtējums būs vēlāk. «Spriedumā ir nianses - pamatā starp autovadītāju un īpašnieku. Tur ir jautājums par autoīpašnieka pārsūdzības niansēm, bet skaidrs tas, ka nav runāts par to, ka policijai būtu uzlikts par pienākumu meklēt automašīnas vadītāju. Skaidrs ir tas, ka nekas neattiecas uz pagātni. Šie jautājumi un izmaiņas varētu būt skatāmas nākotnē, pie likumdošanas izmaiņām. Provizoriski runājot, kopumā tiesa ir uzskatījusi par likumīgu un par Satversmei atbilstošu kārtību, kāda tā bijusi pagājušajā gadā, kad strādāja uzņēmuma fotoradari,» piebilda VP priekšnieks.
Viņš arī pastāstīja, ka policijā saņemtās sūdzības par fotoradaru fiksētajiem pārkāpumiem pārsvarā ir par citām niansēm, nevis to, ka automašīnas īpašnieks pārkāpuma brīdī nav atradies pie stūres.
«Pārsūdzības par to, ka ir braukusi cita persona, ir ļoti, ļoti minimālas. Pārsvarā sūdzības ir saistītas ar to, ka, piemēram, fotoradars nav atradies konkrētajā vietā un pārkāpumu izdarījusi blakusbraucošā automašīna, nevis sūdzības iesniedzēja automašīna,» norādīja Ķuzis.
VP priekšnieks arī atgādināja, ka ikdienā jau katrs automašīnas īpašnieks zinot, kam viņš uztic lietot savu automašīnu un, ja gadījumā braucējs ar aizlienēto spēkratu pārkāpumu pieļāvis, tad īpašnieks pats piespiež pārkāpēju sodu samaksāt.
«Ja tomēr ir situācija, kad automašīnas īpašnieks norāda, ka viņš automašīnu nav vadījis, tad sadzīvē ir iegājies tā, ka viņš piespieda braucēju sodu samaksāt vai arī nomaksāja pats un pēc tam naudu piedzina no braucēja. Tomēr automašīnas īpašnieks zina, kam viņš dod automašīnu, un katrs ir atradis risinājumu attiecību nokārtošanai civilizētā ceļā,» uzsvēra Ķuzis un atgādināja, ka automašīnas īpašniekam atbildība netiek paredzēta, ja spēkrats viņam atņemts prettiesiski un pēc tam ar to pārkāpts ātrums.
Arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (RP) aģentūrai «LETA» atzina, ka spriedumu saņēmis tikai vakar un pagaidām to nav izvērtējis.
Jau ziņots, ka ST pagājušā ceturtdienā pieņēmusi spriedumu lietā par fotoradaru sodiem, atzīstot par Satversmei neatbilstošu situāciju, ka transportlīdzekļa īpašniekam, nevadot automašīnu pārkāpuma fiksēšanas brīdī, nav pieejami atbilstoši tiesību aizsardzības līdzekļi.
Lieta pēc tiesībsarga Jura Jansona pieteikuma tika ierosināta par vairāku Ceļu satiksmes likuma panta daļu atbilstību Satversmei. Apstrīdētajā Ceļu satiksmes likuma normā uzskaitītas īpatnības administratīvajā procesā attiecībā uz pārkāpumiem, kuri fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli.
ST secināja, ka apstrīdētais regulējums pieļauj situāciju, ka tajā paredzētās nelabvēlīgās sekas var skart transportlīdzekļa īpašnieku tāpēc, ka cita persona nav izpildījusi savu pienākumu samaksāt administratīvo sodu. Vienīgā iespēja, kā īpašnieks var izvairīties no šīm nelabvēlīgajām sekām, ir samaksāt naudas sodu par citas personas izdarītu pārkāpumu. Tādējādi nelabvēlīgās sekas var skart personu, kura attiecīgo pārkāpumu nav izdarījusi.
Attiecībā uz transportlīdzekļu īpašniekiem noteiktajiem tiesību ierobežojumiem ST atzina, ka, ciktāl apstrīdētais regulējums attiecas uz gadījumiem, kad transportlīdzekļa īpašnieks nav pārkāpumu izdarījušais transportlīdzekļa vadītājs un vadītājs attiecīgo sodu nesamaksā, šādām personām noteiktais pamattiesību ierobežojums ir būtisks.
Proti, transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, pirms viņam nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek uzklausīts, un arī pēc soda uzlikšanas viņam nav tiesību lūgt pārskatīt uzlikto sodu. Turklāt normatīvajos aktos nav paredzēta kārtība, kādā viņš varētu savlaicīgi uzrādīt valsts institūcijām transportlīdzekļa vadītāju, ja viņam tas ir zināms, un tādējādi novērst sev nelabvēlīgu seku iestāšanos.
ST spriedumā norādīja, ka apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei iespējams panākt, ne vien grozot vai atzīstot par spēku zaudējušām atsevišķas tajā ietvertās normas, bet arī citādi, piemēram, izdarot grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā vai citos tiesību aktos.
Kā skaidrots spriedumā, izvēlēties attiecīgo risinājumu ir nevis ST, bet gan likumdevēja tiesības un pienākums.
Tāpat ST uzsvēra, ka turklāt apstrīdētais regulējums par spēkā neesošu būtu atzīstams tikai tādā gadījumā, ja Saeima šo pienākumu savlaicīgi neizpildītu. Tāpēc ST atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2013.gada 1.oktobra, ja likumdevējs līdz minētajam datumam nebūs pilnveidojis tiesību aktos paredzēto regulējumu atbilstoši spriedumā norādītajam.
Papildus ST vērsa uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai transportlīdzekļa īpašnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Ceļu satiksmes likuma paredzēto protokolu lēmumu nodrošināmas, tieši piemērojot Satversmes 92.pantu.
Proti, apstrīdētajā regulējumā paredzētās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu lēmumu piešķiramas ne vien transportlīdzekļa vadītājam, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī vadīja transportlīdzekli, bet arī transportlīdzekļa īpašniekam, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī transportlīdzekli nevadīja.
Ziņots arī, ka Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta 3.daļa nosaka administratīvā pārkāpuma protokola-lēmuma sastāvdaļas gadījumā, kad pārkāpums fiksēts ar fotoradaru. Šī paša panta 5.daļa nosaka, ka protokolu-lēmumu ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas nosūta transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam turētājam vai, ja turētājs nav norādīts, transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam).
Ja pārkāpums izdarīts ar transportlīdzekli, kas pastāvīgi reģistrēts ārvalstī, bet tā izmantošanai Latvijā ir saņemta atļauja, protokolu-lēmumu nosūta personai, kura saņēmusi atļauju. Savukārt, ja pārkāpums izdarīts ar transportlīdzekli, kas nodots tirdzniecībai, protokolu-lēmumu nosūta komersantam, kurš veic attiecīgā transportlīdzekļa tirdzniecību.
Šī paša likuma panta 7.daļa nosaka - ja uzliktais naudas sods nav samaksāts Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā termiņā, transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā izdara atzīmi par aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā.
Savukārt šī paša likuma panta 8.daļa nosaka - ja par pārkāpumu, kas fiksēts ar fotoiekārtām vai videoiekārtām, neapturot transportlīdzekli, uzliktais naudas sods nav samaksāts Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā termiņā, tas piedzenams no transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītā turētāja vai, ja turētājs nav norādīts, no transportlīdzekļa īpašnieka (valdītāja), izņemot gadījumu, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka (turētāja, valdītāja) valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ.
Tikmēr Saeima ST atbildes vēstulē bija skaidrojusi, ka tā nav gatava mainīt ar fotoradariem fiksēto sodu piemērošanas kārtību, un uzskata, ka esošā kārtība, kad sodi tiek piemēroti, nenoskaidrojot pārkāpēja personību, nepārkāpj nevainīguma prezumpciju.
