«Labā dabā» baudi «Vides Filmu Studijas» dabas filmas

• PAR DZIMTENĪTI (rež. Māris Maskalāns un Laila Pakalniņa, 2008) 52 min.

Stasim, Jānim un Jurim putni un zivis mīt tuvāk nekā pārējā latviešu tauta. Tāpēc viņu dzīvošana vairāk samērojama ar tiem, kas tuvāk. Var pat rasties sajūta, ka tikai televizors un alkohols palīdz viņiem nesaplūst ar dabu. Taču vēl kaut kas cilvēkus, kas dzīvo starp dīķiem, atšķir no tur mītošajiem putniem un zivīm. Viņi prot dziesmu par dzimteni.

Labākā Baltijas filma, labākais operatora darbs 2008 Tallinn Black Nights FF (igaunija); Labākais operatora darbs festivālā «Lielais Kristaps» 2009, Locarno kinofestivāla konkursā (Šveice), Cottbus (Krievija), Doc Point (Helsinki), Tesaloniku, Zagrebas, Leipcigas, Mehiko, Milānas, Buenosairesas, Varšavas starptautisko kino festivālu konkursa programmās.

• IGAUNIJA – VILKI, BEBRI UN LĀČI (rež. Urmas E. Liiv, 2006) 52 min.

Filma stāsta par Igauniju un tās dabu caur pazīstamā igauņu dramaturga, aktiera un dziesminieka Jāna Tetes (Jaan Tätte) acīm. Jāna Tetes darbs ir Tallinas Pilsētas teātrī, taču viņa sirds ir nelielajā Vilsandi salā, uz rietumiem no Sāmsalas. Viņš sapņo par laiku, kad varēs pārcelties uz dzīvi Vilsandi pavisam. Savukārt Jāna dēls Jāns Jr. (14) ir caurcaurēm pilsētas zēns. Kad skolā ir brīvlaiks, tēvs ar dēlu dodas ceļojumos pa dažādām Igaunijas vietām.

• PIEJŪRA (rež. Dainis Kļava, 2005) 26 min.

Šaurā, smilšainā piekrastes strēle ir neitrālā zona, kas vienādā mērā pieder kā jūrai, tā zemei. Šai zonai piemīt kāda neparasta īpatnība – tā pievelk cilvēkus gandrīz vai ar magnētisku spēku. Pateicoties šim pievilkšanas spēkam, jūras piekraste bieži vien pārtop tādā kā spēļu laukumā, kurā satiekas visdažādākie cilvēki. Šajās spēlēs vecais ar jauno, pirmatnīgais ar civilizēto, tradicionālais ar moderno sadzīvo vispārsteidzošākajās, nereti visai dīvainās kombinācijās.

• KURŠ REDZĒJIS VĀRNU? (rež. Māris Maskalāns (2004) 29 min.

Speciālisti uzskata, ka Latvijā ir desmit pāri zaļo vārnu. 1997.gadā viens no šiem putniem tika sabraukts ar automašīnu. Biologs Edmunds Račinskis mēģina veicināt zaļo vārnu ligzdošanu Latvijā izliekot mākslīgos putnu būrus taču cilvēki ir pārāk aizņemti, lai pievērstu uzmanību kaut kādiem tur retiem putniem. Kamēr vecākā paaudze vēl labi atceras šo putnu, kuram krāšņā apspalvojuma ziņā Latvijā nav konkurentu, jaunā paaudze domā, ka zaļā vārna ir kāds apzīmējums, nevis reāla putnu suga.

• LEIPUTRIJA (rež. Māris Maskalāns un Laila Pakalniņa, 2004) 35 min.

Ir vietas, par kurām mēs nekā negribam zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav – piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības – kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu. Šī pārsteidzošā dzīvnieku pārpilnība lika mums paskatīties uz izgāztuvi ar pavisam savādākām acīm.

Lielais Kristaps (labākā dokumentālā īsfilma 2004), Grand Prix Starpt. filmu festivālā GREEN VISION St.Pēterburgā, Pusanas Starptautiskā filmu festivāla, IDFA un Karlovi Vari SFF konkursa programmā nominēta European Film Academy Documentary 2005 Prix Arte balvai, pasaules TV foruma INPUT’2006 programmā Taipejā, Taivāna

• SKANOŠIE GADALAIKI (rež. Aija Bley, 2003) 26 min.

Valdim Muktupāvelam patīk apceļot Latviju. Katrs ceļojums viņam nozīmē ne tikai jaunas vietas un cilvēkus, bet arī jaunas dzīvnieku un putnu balsis, jaunas dziesmas un melodijas. Latvijas īpašā skaņu pasaule ir tikpat bagāta un daudzveidīga kā tās daba. Mūsu mežu, pļavu un purvu pastāvīgo «muzikālo fonu» veido skaņas, kas Rietumeiropā jau tikpat kā vairs nav dzirdamas – griezes griešana, vilku gaudošana, staltbriežu auri, melnā stārķa svilpieni. Arī Latvijas viensētās šur tur vēl iespējams dzirdēt dziesmas, kas šķietas ne mazāk arhaiskas kā dzērves kliedziens vai niedru strazda vīterošana.

Galvenā balva Matsalu 2. dabas filmu festivālā, Igaunija

• JUMTA LIKUMS (rež. Andris Mizišs un Māris Maskalāns) 29 min

Divi simti upes zīriņu pāru, kas parasti perēšanai izvēlas klusus upju liedagus, jau 20 gadus apdzīvo Preses nama tipogrāfijas jumtu Rīgā. Kāda ir cilvēku attieksme pret lielāko zīriņu koloniju Eiropā – pret skaistumu un traucējošo troksni, pret pievilcību un mēsliem, pret graciozu lidojumu un pikējošiem uzbrukumiem?

Lielais Kristaps (labākā dokumentālā īsfilma 2001), kā arī festivāla skatītāju balva un FIPRESCI balva, Grand Prix Starpt. filmu festivālā GREEN VISION Sanktpēterburgā, žūrijas un Trophy Leica balva Menigoute Ornitoloģijas filmu festivālā, Francijā, žūrijas speciālbalva EKOMEDIA festivālā, Vācijā, pasaules TV foruma INPUT’2002 programmā Roterdamā un fināla nominācija festivālā WILDSCREEN’2002 Bristolē, Anglija. Lielā Kristapa visu laiku labākā dokumentālā filma. LTV skatītāju balva 2007.gadā.