Tāda ir kārtība, un karstais laiks tajā nekādas korekcijas neievieš. Taču karstums, iespējams, kaut ko nodarījis Pāvilostas policistiem. Aculiecinieki stāsta, ka policisti maisu, kurā bija beigts suns, kas līdzās beigtajām cūkām gādāja par smaku pludmalē, redzējuši ūdenī. Pašiem laikam uznācis pretīgums, tāpēc palūguši diviem bērniem, kas krastā spēlējās, maisu no ūdens izvilkt. No ūdens izvilkto maisu policisti nesavāca. Nākamajā dienā tas mētājies kāpās — vietā, kur atpūtnieki dodas uz jūru.

Taču vasarā diemžēl skaitam ne tikai noslīkušu dzīvnieku līķus, par kuriem vēl tomēr brīnāmies, lai cik loģiska to atrašanās pludmalē arī būtu. Diemžēl cilvēku neizmērojamais stulbums noslīkt tādu izbrīnu sen vairs neizraisa. Taču fakts, ka vienas dienas laikā (1. jūlijā) Latvijā ir spējīgi noslīkt četri cilvēki, liecina, ka šogad ar savu stulbumu Latvijas iedzīvotāji ir nolēmuši pārsniegt pagājušā gada rezultātus, kas jau tā ir izcili — 2006. gadā Latvijas ūdeņos noslīkuši 250 cilvēki. Tādējādi ūdenī iet bojā tikai nedaudz mazāk cilvēku nekā uz ceļiem. Šoferus no vēlmes braukt dzērumā var censties atturēt, piedraudot ar apcietinājumu, taču ir faktiski neiespējami aizliegt cilvēkam mājās piedzerties un noslīkt personīgajā dīķī (puse no sestdien noslīkušajiem galu atraduši tieši mājas dīķos). Tāpēc anekdote, kur sieva vīram saka: «Ja tu noslīksi, mājās nerādies», ir ne vien smieklīga, bet arī skumja, jo pauž patiesību — diemžēl noslīkt nevar aizliegt.

Tad varbūt to arī viņiem (kas lec uz galvas nepazīstamās ūdenskrātuvēs, kas pārvērtē savus spēkus, kas sadzērušies grasās peldēt, un citiem, kas grib sevi piebeigt ūdenī) sakiet: «Ja jūs noslīksiet, Latvijā vairs nerādieties!» Taču cerēsim, ka stulbu cilvēku potenciāls šajā valstī pagājušajās brīvdienās ir izsmelts un nākamajās brīvdienās vairs slīkoņus neskaitīsim.