Daudzās sabiedrības problēmās mēs sākotnēji saskatām tikai eksotiku, kaut kādu izklaidi pelēcīgajā ikdienas rutīnā. Atceros, ar kādu tvīksmīgi kaunīgu ķiķināšanu aizsākās pirmās runas par HIV vīrusu. Tagad mēs ar tādu pašu provinciālu dedzību “apsūkājam” narkomāniju: visas šīs epitetos puķainās diskusijas par grēka saldmi, teju vai instruējošas reportāžas, kā “to” pareizi darīt, uzspēlēti izprotošas intervijas ar narkomāniem. Visa interese pazūd tad, kad grīļīgie stāvi ar tukšajām acīm ir kļuvuši par ikdienas rutīnu. Visu šo jau es jums būšu reiz teicis, tomēr šīs alūzijas lien galvā tagad, lasot par to, kā Krievu nacionālā vienība Latvijā jeb barkašovieši ir “prihvatizējuši” Latvijas Nacionāli demokrātisko partiju. Re, izrādās, ka daža acīs sava vērtība ir pat tukšam gaisam, ja vien tas reģistrēts Tieslietu ministrijā! Nu, ko – gan jau partijas dibinātājam un latvju politikas pašpuikam Armandam Māliņam no šī veikala būs ticis kaut kāds taustāms labums. Citādi taču būtu vēl kādu laiciņu paveģetējis savā nodabā. Kaut arī barkašovieši neuzskatīja par vajadzīgu atstāt viņu formālā partijas vadībā – “pastrādāt par latvieti”. Bet ko mums par viņa jušanu daudz uztraukties, lai tikai sēd klusām kaktiņā un notiesā savus 30 pelmeņus. Acīmredzami krievu sarkanbrūnie vienībnieki ir nolēmuši doties pa savu priekšteču ierādīto ceļu. Gan lieliniekiem, gan nacistiem, kad ielu cīņās bija dabūts pa nagiem, parlamentārā politika šķita viens no drošākajiem veidiem, kā tikt pie varas vai vismaz pacensties graut demokrātiju. Cīņās par deputātu mandātiem neonacisti iesaistās arī šodienas Eiropā. Tomēr tur valdošās partijas un likuma sargi, īpaši Vācijā, rūpīgi skatās ekstrēmajām grupām “uz pirkstiem”, lai jebkuru naciķu atklātības brīdi (bet cik gan ilgi savas rases karotāja sirds var noturēt uz mēles “žīdmasonisko demokrātisko retoriku”, īpaši, ja alus skalojas galvā?) izmantotu viņu vajāšanai. Mūsu lielie kungi – tiklab Saeimā kā tās filiālē Rīgas Domē – tikmēr ir aizņemti ar savu plēšanos un vēl atlikušo labumu dalīšanu. Viņiem nav laika pievērst uzmanību šīm, Bībeles vārdiem runājot, lapsiņām, kas uzradušās mūsu vīnakalnā. Līdz vīnogām gan tās vēl nevar aizsniegties, bet zobeļi jau šņakstās. Sabiedrība tikmēr šajos puišos saskata kārtējo eksotiku: o, izrādās arī mums beidzot ir savi ekstrēmisti! Citādi varētu domāt, ka neesam īsti pilnvērtīga valsts un sabiedrība, – Vācijā ir skūtglavji, Dānijā ir, Krievijā ir, Čehijā ir, bet mums – nekā. Varbūt Valkas policista slepkavība mūs ātrāk atskurbinās, atgādinot, kādas odziņas gaidāmas no šādiem ziediņiem. Un mēs sāksim uz šīm lietām raudzīties ar skaidru skatu. Tāpēc neaizmirsīsim, ka šie puiši nav izaudzēti militāristu slepeno laboratoriju mēģenēs, nedz arī tos būtu nobūruši ārpuszemes ļaunie spēki. Gluži tāpat kā Remarka aprakstītos ideālistus ģimnāzistus, kuri pārvērtās par konclāģeru birokrātiju – zelta zobu un noskūto matu svērējiem. Vācu romantiķi izgāja cauri pasaules kara ugunīm, sakāvei, ekonomiskajai krīzei. Ko ir piedzīvojuši šie puiši, kamēr mēs ņēmāmies ar ilūziju, ka uzcelsim latvisko Latviju un izlikāmies viņus nemanām? Nē, badā viņi, protams, nemira. Taču, ja pareizi atceros, daudzi no viņiem nāk no Liepājas Karostas, kas ir kļuvusi par pagātnē palikušo vai atstāto geto simbolu. Diez vai barkašoviešus mēs vairs varam samierināt ar Latviju. Taču mums ir iespēja neļaut, lai viņu organizācijas rindas papildina arvien jauni pusaudžu iesaukumi. Radot bērniem un viņu vecākiem pārliecību par rītdienu, drošības izjūtu un iespējas ar savām rokām un galvu nopelnīt cilvēka cienīgai dzīvei. Nacisms nav infernāls ļaunums, slimība vai pat īpašs dvēseles stāvoklis. Tā ir sociāla parādība.