Kad tās – kā teikts oficiālajā preses paziņojumā, divas sievietes, mazgadīgu bērnu mātes – kādā «Stendera» veikalā pieķertas zādzības brīdī, uzņēmuma īpašnieks Jānis Bērziņš zaglēm augstsirdīgi nācis pretī: lai viņām nevajadzētu sēdēt cietumā vai maksāt lielu naudassodu (līdz 50 minimālajām mēnešalgām), panākta vienošanās, ka abas sievietes savu vainu izpirks, trīs mēnešus bez maksas strādājot «Stenderā».
Taču – ak vai! – abas zagles cildeno un humāno soli nav adekvāti novērtējušas. Dažas dienas viņas gan pastrādājušas, taču pēc tam vienkārši pazudušas, un nu sociāli atbildīgajam uzņēmējam nekas cits neatlikšot kā ziņot par šo situāciju «atbildīgajām iestādēm». «Nepateicība – pasaules alga!» – tik sašutis par abu zaglīgo un nepateicīgo būtņu rīcību bija, piemēram, laikraksts «Diena», kura reputācijas topā šogad bija iekļuvis arī šis humānais un sociāli atbildīgais uzņēmums.
Bet es atļaušos iebilst šai oficiālajai versijai, kuras izgudrotāji mūs, šķiet, uzskata vienkārši par lētticīgiem, domātnegribošiem un nespējošiem muļķīšiem. Un, lūk, kāpēc.
Pirmais. «Stenders» un tā īpašnieks, augstsirdīgais Jānis Bērziņš saka – «vienošanās». Es savukārt saku – tā ir nevis vienošanās, bet bezsirdīga un liekulīga šantāža no uzņēmuma puses: ja divām zaglēm draud pamatīgs naudassods vai pat neliela atsēdēšana, protams, ka viņas piekritīs uz gandrīz jebkādiem nosacījumiem. Labi vēl, ka «vienošanās» neparedzēja arī Bērziņa kunga tualetes tīrīšanu vai ko tamlīdzīgu, - droši vien arī tādā gadījumā «Stendera» astes cēlēji būtu atraduši veidu, kā to pasludināt par cildenuma kalngalu.
Otrais. Par šīs «Stendera» cildenās vienošanās būtību. Uzņēmuma saimnieks oficiālajā paziņojumā presei humāni deklarē: «Situācijā starp noziegumu un sodu mēs izšķīrāmies par to, lai neciestu zagšanā pieķerto sieviešu bērni.» Tikai... nekur nav atrodams Bērziņa kunga skaidrojums – nez kā šie bērni necietīs, ja mātes trīs mēnešus vergos Bērziņa kunga uzņēmuma labā par... nē, pat ne par pliku paldies – kurš gan šādām sabiedrības pārstāvēm teiks paldies? Un – kur šajos trīs mēnešos viņas ņems līdzekļus pašu iztikai? Zags atkal citur – jeb uz paneli prom? Bet tā, protams, nav humānā Bērziņa kunga problēma...
Trešais. No «Stendera» humānisma pašslavināšanās galīgi nekļūst skaidrs, vai zādzība tiešām notikusi vai arī vienkārši Bērziņa kungs ar saviem advokātiem vienkārši abas zagles «paķēris uz muļķi» – ir taču tik vienkārši acīmredzot ne pārāk izglītotas un ne pārāk gudras sabiedrības pārstāves pabaidīt ar gaidāmo sodu un tikt pie «īstermiņa verdzenēm», kurām taču nebūs ne iespēju vērsties pie kvalitatīviem juristiem, ne noskaidrot, ko īsti tiesa viņām piespriedīs par pastrādāto – jā, tiešām, līdz galam pastrādāto? – noziegumu.
Ceturtais. Vēstot par savu lielisko un augstsirdīgo rīcību, Bērziņa kungs ir arī piemeklējis ne mazumu faktu par veikalu zādzību problēmu, kura taču esot «visas sabiedrības problēma – jo mazāki būs tirgotāja ienākumi, jo mazāk viņš samaksās valstij nodokļos ar visām no tā izrietošajām sekām». Taču nez kāpēc nav atrodams ne vārds par to, kādas tieši investīcijas «Stendera» uzņēmums ir (ja ir) veicis tehniskos uzlabojumos, lai zādzības tā veikalos padarītu mazākiespējamas.
Zagt, protams, ir slikti – pat pa sīkumiem, un zagļi ir jāsoda – citādi viņi zags aizvien negausīgāk, un šķēļu mūsu valstī kļūs aizvien vairāk un vairāk. Taču vismaz manā izpratnē tikpat slikti ir mēģināt izmantot zaglēnus kā bezmaksas darbaspēku. Un jau pavisam slikti – jo divkosīgi un vienkārši pretīgi – ir mēģināt savu pašslavēšanas kāri apmierināt, vēlmi izmantot bezmaksas darbaspēku un simtiem reižu sev kompensēt nozagtā (jeb līdz galam nenozagtā?) vērtību uzdodot par humānismu un cilvēkmīlestību.
Ar vārdu sakot, ņemot vērā to, ko «Stendera» uzņēmums pats par sevi – acīmredzami to nemaz negribot – ir pavēstījis ar šo savdabīgās cilvēkmīlestības stāstu, man katru reizi, kad ienāks prātā iegādāties «Stendera» ziepītes vai «Gustava» šokolādīti, nāks prātā doma: vai gadījumā arī šo ziepīti vai šokolādīti nav izgatavojis kāds mūslaiku vergs – humānā uzņēmēja šantāžas upuris. Un nekādas vietas «reputācijas topos» tur neko nepalīdzēs.
Savukārt, lasot «Stendera» un Bērziņa kunga paziņojumus no sērijas «man ir svarīgi, ka mūsu uzņēmums diendienā ievēro pašu deklarēto principu – gādāt par bērniem, kas nonākuši grūtībās. Mēs ziedojam 20 santīmus no katrām pārdotajām īpaši bērniem darinātajām kazas piena ziepītēm, aicinot pircējus būt par Sargeņģeli bērnu nama bērniem», man vienmēr gribēsies uzzināt arī – kāda divkosība slēpjas zem katra no šiem paziņojumiem. No – «cik desmiti santīmu savukārt paliks pašam uzņēmumam no katra ar šādiem saldiem stāstiem pamuļķotā pircēja?» līdz – «un kādi vergi tad šoreiz saražojuši šīs ziepītes?».
