Latvieši izmirs, kamēr vidusskolā būs 12 klases

Kāpēc mēs izmirstam? Viss ir kārtībā! Arī vācieši izmirst. Un franči arī. Par zviedriem, somiem, dāņiem un krieviem nemaz nerunājot. Visa Eiropa izmirst un Amerikas Savienotās Valstis arī. Tātad mums nav ko raizēties. Dabai laikam brīžiem vajag atpūsties no mūsu uzmācīgās klātbūtnes.

Kāds reiz teicis — daba nemīl tukšumu. Tā vai gandrīz tā lasāms apmēram trešdaļā demogrāfijai veltītu rakstu, kuri regulāri parādās dažādos pasaules preses izdevumos. Vēstures mīļotāji zina krievu maršala Šeremetjeva ziņojumu caram Pēterim I — «Visā Vidzemē līdz pat Rīgai nav vairs ko postīt. Šeit nemana nedz cilvēka, nedz dūmus. Nedzird ne gaili dziedam, ne suni rejam.» Un, neskatoties uz to, jau pēc gadsimta šī zeme no jauna bija ļaužu pilna. Tomēr tagad grūti ticēt, ka līdzīgs brīnums varētu atkārtoties Eiropas vai pat tikai Latvijas mērogā. Izrādās, tagad daba «nemīl tukšumu» citādi. Tiklīdz pamatnācija iet mazumā, te uzrodas tūkstoši ieceļotāju, kuri gatavi aizpildīt atbrīvoto vietu. Tātad tiešām nenāktu par ļaunu uzzināt — kāpēc izmirstam?

Neizmirst nabagie un karojošie

Iecienītākais skaidrojums Latvijas presē: izmirstam tāpēc, ka esam nabagi! Šķietami šim skaidrojumam varētu pat ticēt. Ja vien ne kāda pretruna. Zviedrija, Francija, ASV un citas jau pieminētās izmirstošās zemes, kā par spīti, atrodas pasaules labklājības «topa» augšgalā. Savukārt Eiropas reģiona demogrāfiski produktīvākās valstis — Albānija un Turcija — ir arī šā kontinenta lielākās trūkumcietējas.

Un vēl kāds paradokss. Pārlūkojot pēdējos divos gadsimtos dažādās Eiropas zemēs sastādītas demogrāfiskās tabulas, atklājas šķietami neloģiska likumsakarība. Dzimstības un laulību biežuma rādītāji strauji pieaug tieši militāru konfliktu un lielāku politisku kataklizmu laikā. Lai arī jaunie vīrieši uzvilkuši karavīra uniformu, lai arī labklājība neizbēgami kritusies, laulību un jaundzimušo skaits nesamazinās, bet pieaug. Tātad dzimstība var būt ne tikai proporcionāla labklājībai, bet arī gluži otrādi — apgriezti proporcionāla tai.

Pēc kādas ASV dzimušas mācības, nācijas tāpat kā cilvēki piedzimst, pārdzīvo brieduma gadus un mirst. Tātad ir jaunas nācijas un ir vecas nācijas. Un, ja nācijai pienācis gals — tur nu neko nevar darīt. Sevi amerikāņi pieskaita jaunajām nācijām. Tāpēc savas demogrāfiskās problēmas vērtē kā pārsvarā īslaicīgas. Toties «vecā pasaule», jā, tā esot «nopietni slima». Taču arī šīs skolas adepti apjūk, ja jautā — kā šajā teorijā iekļaujas, piemēram, Ķīna vai Ēģipte? Tautām, kuras būvējušas Ķīnas mūri un piramīdas, kad Eiropā vēl staigājuši zvērādās, taču jābūt krietni vecākām par balto barbaru pēctečiem. Bet Eiropa izmirst, savukārt viņi ne.

Latviešiem ģimenē vajag četrus bērnus

Saskaņā ar prof. Paula Jurēviča 20. gs. pirmajā pusē veiktajām aplēsēm apmēram 1/3 cilvēku mirst, neatstājot pēcnācējus. No tā izriet nepieciešamais atražošanas minimums. Lai iedzīvotāju skaits neslīdētu uz leju, katrā ģimenē, kurā ir pēcnācēji, vidēji vēlami četri bērni. (Latviešiem precīzi — 3,7). Demogrāfiskais kritums Baltijā un visā Eiropā sācies tikai ap 1860. gadu. Bet līdz tam daudzus gadu simtus viss bijis kārtībā. Eiropieši tīri labi vairojās, dziedēja karu un epidēmiju izrautos robus. Paaudze nomainīja paaudzi. Bet tie, kam dzimtajā kontinentā vietas un maizes aptrūkās, masveidā izceļoja.

Jau tolaik, pirms divi simti gadiem, vērotāji bija pamanījuši kādu dīvainību. Mācīto ļaužu ģimenēs bērnu parasti bijis krietni mazāk nekā kaimiņiem. Gadsimta beigās jau netrūka teoriju par to, kāpēc inteliģence nav spējīga pašatražoties un kāpēc tai nepārtraukti nepieciešamas svaigas asinis. Skaidrojumi tam tika atrasti visdažādākie, sākot no vissarežģītākajiem un beidzot ar to, ka skola bērnam vienkārši maitā galvu! Bet ir šai parādībai arī racionāls un gandrīz matemātisks skaidrojums. Tas izmaiņas ģimenes lielumā saista ar cilvēka personības veidošanās cikla un apmācību ilguma savstarpēju neatbilstību.

Bērnu radīšanai nepietiek laika

Šeit jāatgādina, ka Austrumeiropā mediķi par normālu uzskata, ja sievietes reproduktīvais periods sākas 16–17 gadu vecumā. 18–21 gada vecumu bioloģiski uzskata par ideālu pirmā bērna laišanai pasaulē. Pēc 25 gadu sasniegšanas topošā māmiņa, stājoties uzskaitē, jau automātiski tiek klasificēta kā persona ar iekavētu pirmo grūtniecību, bet pēc 35 gadiem — ar novēlotu grūtniecību. Tātad, lai arī bērni reizēm dzimst arī četrdesmitgadniecēm, ja pirmdzimtais nav pieteicies līdz 35 gadiem, tam visdrīzāk nebūs lemts būt.

Un tagad mums jāatbild uz vienkāršu jautājumu — cik lielā mērā četras atvases ir iespējamas, ja pirmdzimtais mātei nācis pasaulē ap 30. mūža gadu? Parasti pirmie divi bērni pasaulē tiek laisti ar 2–3 gadu atstarpi. Otro bērnu var atļauties, kad pirmdzimtajam palicis vismaz gads. Bet trīs gadi ir maksimālā vecuma starpība, kuras ietvaros bērni viens otru uztver kā vienaudžus. Tāpēc šīs robežas vecāki cenšas ievērot. Tad pēc otrā bērna piedzimšanas mēdz ieturēt pauzi 4–8 gadus, lai pirmās atvases paaugas. Kāpēc tas vajadzīgs, to zina ikviens, kam nācies būt par aukli.

Tā sanāk, ka, tikai lai laistu pasaulē paaudžu nomaiņai nepieciešamos četrus jaunos latviešus, nepieciešami vismaz 13–16 gadi. Bet, ja svarīgs kaut neliels demogrāfisks kāpums, tam jāatvēl jau gadi 20. Tātad, ja pirmdzimtais nācis vēlu, pārējiem laika var arī vairs nepietikt.

Ir ļoti svarīgi, lai pirmais bērns nāktu pasaulē, pirms vecāki sasnieguši 20 gadu vecumu. Šī prasība saistīta ar vēl vienu bioloģisku barjeru cilvēka attīstībā. Cilvēka personība veidojas aptuveni līdz 21. mūža gadam. Šajā laika posmā galīgi izveidojas viņa pasaules uzskata pamats. Vēlāk, lai kas notiktu, lai kāda jauna informācija nāktu klāt, tas viss tiks vērtēts un svērts caur pirmos divos gadu desmitos iegūtā pasaules uzskata prizmu. Tāpēc šajos gados cilvēkam jāiemācās sarežģītākais. Viss, kas noteikti prasa kompleksu izpratni un pamatīgumu. Diemžēl reti ienāk prātā, ka mazu bērnu laišana pasaulē, rūpēšanās par viņiem, komunikācija — to pirmajos mūža gados, kad viņi vēl vārdu un runu nesaprot, un arī vēlākā bērnu audzināšana nebūt nav viegls «mācību priekšmets» arī pašiem jaunajiem vecākiem. Šīs prasmes nerodas pašas. Vecākiem to iegūšana prasa daudz spēka, laika, uzcītības un labas gribas. Bet tāpēc ir ļoti no svara, lai arī šā mācību priekšmeta pamatus abi vecāki sāktu apgūt pirms liktenīgā 21 gada.

Tieši no vecuma, kādā apmācība sākta, taču ir atkarīgs sekmju līmenis. Un, ja vecākiem veiksies labi, viņiem nebūs nekas pretī šo lietu atkārtot. Savukārt, ja «priekšmets» izrādīsies grūts, viņi būs daudz apdomīgāki, plānojot savas ģimenes tālāko pieaugumu. Un tad pirmdzimtais var palikt arī par vienīgo bērnu ģimenē.

Kā šī sakarība izskatās no statistiķu viedokļa, aprakstījuši P. Zvidriņš un I. Vanovska grāmatā «Latviešu statistiski demogrāfiskais portretējums»: «20. gs. sākumā sociālā un ekonomiskā situācija Latvijā veicināja samērā vēlu stāšanos laulībā, kas līdz ar to ietekmēja laulību auglības (laulībā sastāvošo dzimstības rādītājus).»

Par līdzīgu sakarību liecina arī paleodemogrāfes G. Zariņas pētījumi. Laikos, kad mūsu tautai bijušas lielas ģimenes (11.–17. gs.), gandrīz visām sievietēm pirmdzimtais bijis jau pirms 20 gadu sasniegšanas.

Tad nu sanāk, ka ģimenes lielums ir cieši saistīts ar vecumu, kurā viņu vecāki stājušies laulībā. Bet šis rādītājs savukārt dzelžaini piesaistīts vecumam, kurā jaunajiem vecākiem ļauts nostāties uz savām kājām, respektīvi, no «skolnieku» un «audzināmo» pasaules pāriet pieaugušo statusā. Un tā nākas secināt, ka šis slieksnis arī ir būtiskākais faktors mūsu demogrāfiskajā rēbusā.

Pārāk vēlu nonāk pieaugušo statusā

Diemžēl statistika liecina, ka Latvijā kopš 2003.  gada sieviete pirmajā laulībā devās vidēji 24,9 gados. Ap šo pašu laiku piedzimis arī pirmais bērns. Kopumā pēdējos piecos gados paaudžu nomaiņa Latvijā nodrošināta vairs tikai par 55–60%. Un tas nozīmē, ka ar katru nākamo paaudzi latviešu skaits saruks uz pusi. Iedzīvotāju izmiršanas tempu ziņā šobrīd mēs procentuāli ieņemam bēdīgo pirmo vietu pasaulē. Ja vēl pieskaitām klāt emigrāciju, aina kļūst pavisam skumja. Pēdējos piecpadsmit gados mēs esam zaudējuši 334 400 cilvēku jeb 13,5% iedzīvotāju. Turklāt tas noticis bez kara, deportācijas, nāvējošas epidēmijas vai zemestrīces.

Viss iepriekšminētais liek domāt, ka demogrāfiskajai situācijai vajadzētu sākt izlīdzināties, ja izdotos atjaunot stāvokli, kad 17, vēlākais 18 gadu vecumā vairākums jauniešu Latvijā jau būtu pilnīgi sagatavoti dzīvei, nostājušies uz «savām kājām» un gatavi dibināt ģimeni. Taču šeit uzreiz rodas vairāki būtiski jautājumi, par kuriem man gribētos ierosināt publisku speciālistu viedokļu apmaiņu.

Un pirmais no tiem būtu, vai mūsu dienās Latvijā vispār ir iespējams izveidot izglītības sistēmu, kurā jaunietis līdz pieminētajai vecuma robežai dzīvei un darba tirgum būtu jau gatavs?

Atcerēsimies, šobrīd jaunieši beidz vidusskolas 12. klasi 19 gadu vecumā. Apmēram 13% latviešu vidusskolu absolventu dodas uz augstskolām, kuras ar maģistra grādu pabeigs ap 25.–26. mūža gadu. 20% darba tirgū nonāks ap 20.–21. mūža gadu, beidzot vidējās speciālās mācību iestādes. Vēl 31% pēc vidusskolas atestāta saņemšanas dosies profesijas meklējumos uz dažādiem kursiem, kur kā līdzīgi sastapsies ar tiem 29% bijušo skolēnu, kuriem šis svarīgais izglītības dokuments izpalicis. Un tātad var cerēt, ka šie pēdējie 60% bijušo abiturientu darba tirgū nonāks visātrāk — ap 20. mūža gadu. Taču vēl katram vecumam jāpierēķina vismaz divi trīs gadi klāt adaptācijai darba tirgū un ģimenes pamatkapitāla sākotnējai uzkrāšanai.

Pasaule pazīst Izraēlas izglītības modeli, kas nodrošina ebreju kopienai ikgadēju 2% pieaugumu uz dzimstības rēķina. Šeit pēc viengadīgas sagatavošanas klases «gan-hova» piecgadīgajiem seko «beit sefer esodi» 6–12 gadus veciem bērniem. Tad «havat beinaim» 13–16 gadus veciem. Un šajā pakāpē jau sākas mācību procesa specializācija atbilstoši audzēkņa spējām un nākotnes izvēlei. Beidzamā skolas pakāpe ir «tihon» 16–18 gadus veciem audzēkņiem. Te specializāciju nobeidz. Tā 13 gados 18 gadus sasniegušais pilsonis nonāk pie augstskolas sliekšņa vai kļūst par pilnvērtīgu darba tirgus locekli.

Tomēr vienlaikus pārējā pasaulē joprojām valda uzskats, ka 12 gadu vidusskola ir tas, uz ko vajadzētu tiekties ikvienai civilizētai zemei. Varbūt tomēr varam atļauties akli nekopēt visu «attīstītajās zemēs» noskatīto.