Latviešu sieviete ir dažāda un tātad arī grūti raksturojama. Neizdibināma un noteiktu īpašību rāmjos neieliekama. Tāpēc viņas vērtējums ir tikai un vienīgi viscaur subjektīvs.
Latviešu sieviete. Kāda viņa ir?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viena no izcilākajām latviešu sievietēm Zenta Mauriņa pagājušajā gadsimtā rakstījusi: «Latviešu sievietes kaisles dzīles un iekšējo trauksmi sedz vēss klusums un ārējs miers. Latviešu sieviete ir skaista, skarba, stipra, spītīga un strādīga.»
Gluži vienkārši labāk pateikt es nevarētu un domāju, ar to būtu jāsāk arī šodien: «Skaista, skarba, stipra, spītīga un strādīga...»
Tā ir latviešu sieviete, kas var viena izaudzināt deviņus veselus un kārtīgus bērnus un būt laimīga.
Tā ir latviešu sieviete, kas slinku, pašapmierinātu vīrieti var iedvesmot kļūt par mūsdienu pasaku varoni.
Tā ir latviešu sieviete, kas mīl un ir uzticīga savam cilvēkam arī tad, ja viņš par pasaku varoni nekļūst.
Tā ir latviešu sieviete, kas spēj radīt cieņu pasaules valdītāju aprindās.
Tā ir latviešu sieviete, kas neaizbrauc uz Īriju, bet paliek un turpina darīt šo zemi skaistu.
Tā ir latviešu sieviete, kas rūpīgi mācās augstskolu zinības, domā, šaubās un meklē taisnību.
Tā ir latviešu sieviete, kas katrā novadā, katrā dārzā, sētā un mājā rūpējas par daili, par tīrību, par veselību.
Tā ir latviešu sieviete...
Viņas «kaisles dzīles un iekšējo trauksmi sedz vēss klusums un ārējs miers». Jā, viņa ir pacietīga. Raud un līksmo klusi un iekšēji. Viņas kaisle, viņas dziļums, viņas iekšējais spēks un burvība ir aiz atslēgas, ko viņa neuztic katram. Viņa zina savu vērtību, bet savu spēku neizrāda. Viņa pašos pamatos nav ārišķīga. Viņai nekas nav jāpierāda. Bet, kad viņa redz iemeslu pacelties spārnos, tad atklājas brīnums. Tad viņa spēj veikt varoņdarbus.
Latviešu sieviete prot par sevi pastāvēt, prot būt brīva un radoša, tai pašā laikā viņa noteikti nav feministe. Viņa nejūt pārākumu pār vīrieti, bet redz sevi kā vīrieša sabiedroto. Tā ir mūsu sieviešu spēja — atrast pareizo vidusceļu. Un to var atrast tikai tad, ja ir drošība un pārliecība par savu iekšējo spēku.
Man patīk vārdu salikums «latviešu ragana». Tas ir pagodinājums. Tā vēsturiski dēvēja sievietes, kas redzēja, zināja un juta vairāk, nekā tām bija pieņemts un ļauts. Latviešu mitoloģijā, folklorā, mūsu dzīvesziņā sievietei ir ļoti liela un cieņas pilna loma. Latviešu tautasdziesmās vārdi «māmiņa», «māsiņa», «tautu meita», Laima, Māra ikkatrā četrrindē izrunāti ar dziļu pietāti un apbrīnu. Viņa bija mīlestības avots, viņai bija tās zināšanas, kas nav vīrietim, viņa bija dziedniece un ļoti bieži — starpniece starp cilvēkiem un dievišķo.
Mūsdienās slīkstam tumšas un nomācošas informācijas gūzmā. Un tas tāpēc, ka gluži vienkārši informācijas kļūst arvien vairāk. Diemžēl šajā gūzmā nereti pazaudējam brīnumu pavedienus. Un viens no brīnumiem ir mūsu sieviete. Nezinu, varbūt naivi vai pārdroši, bet esmu pārliecināts, ka Zentas Mauriņas un vēl senāk tautasdziesmās aprakstītā latviešu «māsiņas», «tautumeitas» un «māmiņas» ir tikpat stipras, skaistas, gudras, čaklas un varošas arī tagad.
Tas, kā viņām pietrūkst, ir novērtējums. Tas ir vai nu mūsu pašu nevērīgums, vai tūristu uzspēlētais lēto un mākslīgo komplimentu birums. Trūkst sirsnīga un patiesa novērtējuma. Trūkst pateicības par to, ka — «jūs mums tādas esat!».
Jā, latviešu sieviete mēdz arī salūzt. Viņa tomēr visupirms un visbeidzot ir cilvēks, kam vajadzīgs atbalsts, sapratne un arī novērtējums. Diemžēl bieži novērtējam tikai to, kā mums nav, vai to, ko esam zaudējuši. Bet vēl taču ir tik daudz!
Mēs esam bagāti. Un, ja vēl spēsim savu bagātību novērtēt, tad tā pieņems laimes un pārpilnības formu.