Latvijas pašreizējā nodarbinātības situācija - darba roku trūkums -, darba devējus mudina domāt, ko darīt, lai tas pats darbinieku skaits padarītu vairāk, strādājot mazāk virsstundu. Viens no variantiem - jānosaka garāks normālais darba laiks.
Darba nedēļas garums likumdošanā noteikts, valdībai konsultējoties ar sociālajiem partneriem - arodbiedrībām un darba devējiem. Lai mainītu Darba likumā noteikto darba nedēļas garumu, tam jāatbilst gan darba devēju, gan darbinieku vēlmēm.
Darba laiks var būt elastīgs
Ja darba laiku (astoņas stundas dienā) palielinātu, cilvēkiem būtu jāstrādā garākas darba stundas, kas darba devējiem dotu iespēju maksimāli izmantot darbaspēku. Savukārt, strādājot īsāku laiku (piemēram, sešas stundas), darbu varētu atrast vairāk cilvēku, jo tad darba devējiem nāktos organizēt darbu vairākās maiņās. Tas gan nozīmē, ka palielināsies ražošanas izmaksas un sadārdzināsies preču un pakalpojumu cenas. Savukārt, ja palielinātu tikai pieļaujamo virsstundu skaitu, nemainot normālo darba laiku, izveidotos citāda situācija: cilvēki strādātu vēl vairāk, un darba devēji par to maksātu piemaksas 100% apmērā no darba algas, kas darba devējiem gan šķiet pārlieku augsta likme. Visticamāk - vienlaikus ar virsstundu limita palielināšanu darba devēji prasītu samazināt maksu par tām.
Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte uzskata, ka diskusijas par darba likumdošanu Latvijā pašlaik vairāk rosina tieši darba devēji, mudinot darba laiku Latvijā pagarināt. Darba devējiem tas būtu izdevīgi: ērtāk ir nodarbināt mazāk darbinieku ilgāku darba dienu, nevis algot vairāk darbinieku, samierinoties, ka viņi strādātu mazāk. R.Karnīte saka: «Pētījumi liecina, ka cilvēki Latvijā jau tā strādā ļoti daudz. Parasti vadītāji darbā pavada vairāk darba stundu, īpaši pat neprasot, lai viņiem par tām maksātu kā par virsstundām.»
Latvijas darba likums ir pietiekami elastīgs, lai darba ņēmējs līgumā ar darba devēju panāktu saīsinātu darba laiku, ja viņš tā vēlas, uzskata Valsts darba inspekcijas Darba tiesību daļas vadītājs Guntars Staune. Viņš atgādina, ka likumā ir norādītas vairākas darba ņēmēju grupas, kurām pienākas saīsināts darba laiks, - pusaudži, darbinieki, kas pakļauti īpašam riskam, u.c. Darba likums paredz, ka līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laiku, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku. Turklāt uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku (protams, izņemot darba samaksu). G.Staune iesaka darba ņēmējiem, kas vēlas strādāt saīsinātu darba laiku, rūpīgi iepazīties ar likumu un izmantot tā piedāvātās iespējas - tas, ka likums nosaka 40 stundu darba nedēļu, nenozīmē, ka tas ir vienīgais iespējamais darba laiks. G.Staune domā, ka astoņu stundu darba diena ir Latvijas situācijai piemērots darba laiks - noteikt mazāku darba laiku neļauj ekonomiskā situācija, savukārt noteikt garākas darba stundas nav loģiski: cilvēks nespēj ražīgi strādāt vairāk par astoņām stundām dienā, turklāt ir pierādījies, ka, strādājot garākas darba stundas, samazinās darba ražīgums un pieaug negadījumu skaits darbā.
Par virsstundām jāmaksā
Tieši virsstundu darbs un lielā maksa par tām ir iemesls, kādēļ darba devēji labprāt panāktu izmaiņas likumdošanā, lai darba laiku pagarinātu. Ja tā notiktu, cilvēkiem būtu jāstrādā garākas darba stundas par to pašu maksu - tās stundas, par kurām iepriekš maksāja kā par virsstundām, nu būtu parasts darba laiks. Darba devējiem Latvijā noteiktā dubultā samaksa par virsstundu darbu vairumā gadījumu šķiet par lielu. Valsts darba inspekcijas darba tiesību daļas vadītājs G.Staune atzīst: Latvijas darba devēji ir pieraduši, ka darbinieki strādā vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ jau tagad virsstundas mēdz uztvert kā normu, bet maksāt par tām negrib. G.Staune stāsta, ka Latvijā patiešām maksa par virsstundu darbu ir salīdzinoši augsta - 100%, kamēr dažviet citur Eiropā tie ir tikai 25-50%. «Tomēr šo likmi pagaidām samazināt nevajadzētu - Latvijā algas ir mazas, virsstundu daudz, tādēļ maksu par tām samazināt būtu nežēlīgi pret darba ņēmējiem.» Tikpat stingra nostāja par virsstundu apmaksu ir arī arodbiedrībām, kas uzskata, ka par papildu darbu jāmaksā dubultā. LBAS priekšsēdētāja vietnieks E.Baldzēns uzsver, ka likumdošanā ir stingri noteikts, cik jāmaksā par virsstundām, tomēr problēmu pietiek. Tur, kur darbojas arodbiedrības, vairāk vai mazāk ir panākts, ka virsstundas uzskaita un apmaksā precīzi, bet tur, kur arodbiedrību nav, darba devēji vēl arvien iemanās par virsstundām nemaksāt. Šai situācijai risinājumu piedāvā Darba devēju konfederācija. E.Korčagins ir pārliecināts - ja maksu par virsstundām samazinātu, situācija strauji uzlabotos. Konfederācija plāno par virsstundu apmaksas samazināšanu runāt gan ar arodbiedrībām, gan Labklājības ministriju. Kā labu piemēru E.Korčagins min valdības lēmumu samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli. Šis samazinājums deva pozitīvu efektu, un ieņēmumi valsts budžetā palielinājās.
* * *
Vai Latvijai jāsaglabā Darba likumā noteiktais darba nedēļas garums?
Raita Karnīte, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore: «40 stundu darba laiks Latvijā ir saglabājies vēsturiski. Atcerieties: savulaik strādājām sešas darbdienas pa septiņām stundām, tagad - piecas darbdienas pa astoņām stundām. Manuprāt, Latvijas darba likumdošanā pašlaik neko nevajag mainīt: šis ir labākais variants gan darba devējiem, gan ņēmējiem. Par to, ka darba laiku vajadzētu pagarināt, vairāk runā darba devēji, tieši tādēļ darba ņēmējiem jābūt ļoti piesardzīgiem, jo samaksa par padarīto Latvijā jau tā ir tik zema.»
Egils Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks: «Pašreizējo darba nedēļas garumu mainīt šobrīd nav nekādas vajadzības. Arodbiedrība neatbalsta izņēmumus, atļaujot strādāt vairāk par 48 stundām nedēļā. Darbaspēka problēmas darba devējiem jāatrisina citādā veidā - palielinot algas, nevis pagarinot darba laiku. Savukārt darba nedēļas saīsināšanu arodbiedrības, protams, atbalstītu, jo apzināmies brīvā laika vērtību. Tomēr, vispirms, jāatrisina citas problēmas: darba apmaksa, sociālās garantijas utt. Jārēķinās, ka, saīsinot darba nedēļu, darba devēji attiecīgi samazinātu arī darba algas un būtu grūti piespiest darbiniekiem maksāt tikpat, cik līdz šim.»
Edgars Korčagins, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektores vietnieks: «Protams, pašreizējais normālais darba nedēļas garums nav jāmaina, tomēr Latvijai jāpatur prātā Eiropas Savienības direktīvā pieļautie virsstundu izņēmumi, atsevišķos gadījumos ļaujot strādāt vairāk par pašreiz noteiktajām virsstundām nedēļā. Manuprāt, Latvijas situācijā tas būtu jādara, piemēram, veselības aprūpes jomā, kur trūkst darbaspēka un darba ņēmēji strādā daudz virsstundu, tā pārkāpjot likumu. Ja virsstundu skaitu nepalielinās, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība Latvijā varētu tikt apgrūtināta.»
