Latvijas zinātnieku atklātā vēstule (149)

Lai gan vēstule rakstīta no humanitāro nozaru viedokļa, tā raksturo vispārējo stāvokli Latvijas zinātnē.

Vēstuli parakstījuši 233 zinātniskie darbinieki, tostarp virkne Latvijā un starptautiskajā vidē pazīstamu un augstu novērtētu pētnieku. Starp tiem LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore Dace Bula, LU Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore Maija Kūle, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktors Eduards Kļaviņš, LU Valodas institūta direktore Ilga Jansone, Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, LU Bioloģijas institūta direktors Viesturs Melecis, LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja Raita Karnīte, literatūrzinātnieki Benedikts Kalnačs, Viktors Hausmanis, Anita Rožkalne; valodnieki Ojārs Bušs, Laimute Balode, filozofi Igors Šuvajevs, Vilnis Zariņš, vēsturnieks Inesis Feldmanis, mākslas vēsturniece Elita Grosmane un daudzi citi.

Vēstuli atbalstījusi un augstākajām amatpersonām iesniegusi LZA Arodorganizāciju padomes priekšsēdētāja Māra Kazubierne.

Plašāk par vēstules saturu:

Vēstulē uzmanība pievērsta, pirmkārt, draudiem, ka 2013.gadā, nesagaidot IZM novilcināto zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu, var tikt apturētas valstij būtiskas pētniecības jomas. Sākoties jaunajam gadam, zinātniskie institūti ir neziņā par turpmāko finansējumu, jo ieilgusi gan Latvijas Zinātnes padomes projektu konkursa izvērtēšana, gan Valsts pētījumu programmu apstiprināšana noslēguma posmam. Institūtu darbinieki uz nenoteiktu laiku atstāti bez algas vai spiesti doties bezalgas atvaļinājumos.

Otrkārt, vēstule vēršas pret atalgojuma sistēmu Latvijas zinātnē, kas uzskatāma par prettiesisku. Proti, lai gan saskaņā ar LR Zinātniskās darbības likumu (26.2.pants) zinātnieki ir ir darba ņēmēji, to pastāvīgu atalgojumu nodrošina par 63% samazinātais zinātniskās darbības bāzes finansējums, kura apjoms šobrīd pieļauj tādas algas, kas ir turpat divas reizes mazākas par valstī noteikto minimālo mēnešalgu. Pārējais atalgojums atkarīgs no veiksmes projektu konkursos, un šādā situācijā institūtu vadība nevar slēgt līgumus ar amatos ievēlētajiem asistentiem, pētniekiem un vadošajiem pētniekiem uz visu ievēlēšanas periodu (sešiem gadiem), jo nav garantiju, ka tā spēs ik gadu nodrošināt tiem atbilstīgu darba samaksu.

Treškārt, vēstule atkārtoti atgādina par Latvijas zinātnes darbinieku nesamērīgi zemo un nevienmērīgo atalgojumu. Centrālās Statistikas pārvaldes dati, kas uzrāda vidējo zinātnieku darba algu 500–600 latu mēnesī, neraksturo vispārējo ainu, bet aprēķināti no ienākumiem, ko guvušas ESF un ERAF projektos īslaicīgi nodarbinātās pētnieku grupas. Projektiem beidzoties, iesaistītie zinātnieki paliek bez atalgojuma. Beidzoties ES struktūrfondu stipendijai, jaunie zinātņu doktori, kuri izstrādājuši un aizstāvējuši promocijas darbus ar stipendiju 600-800 latu mēnesī, par darbu valsts zinātniskajos institūtos nereti saņem 200 latus mēnesī pirms nodokļu nomaksas.

Tas notiek vienlaikus ar premjerministra un ekonomikas ministra atkārtotiem paziņojumiem par valsts atveseļošanos no krīzes un vienlaikus ar Saeimā pieņemto Nacionālās attīstības plānu, kas piesaka gudras nācijas veidošanu un paredz gudru izaugsmi valstī laikā no 2014. līdz 2020. gadam. Diemžēl arī IZM izstrādātais informatīvais ziņojums par reformu plānu augstākajā izglītībā un zinātnē rāda, ka nākotnes projekti tiek būvēti bez reālās situācijas novērtējuma, bez iecerēto strukturālo reformu mērķtiecības un zinātniski pamatotas stratēģijas to sasniegšanai.

Zinātnieki aicina valdību: 1) steigšus atjaunot pirmskrīzes finansējumu zinātnei (kas salīdzinājumā ar citām nozarēm piedzīvojis vislielāko samazinājumu - 63%) un katru gadu palielināt zinātnes finansējumu par 0,15% no IKP saskaņā ar LR Zinātniskās darbības likuma 33. pantu; 2) novērst zinātnes darbinieku diskrimināciju un sociālo neaizsargātību, saskaņot LR Zinātniskās darbības likumu ar LR Darba likumu attiecībā uz zinātnes darbinieku atalgojumu un sociālajām garantijām; 3) aizsargāt zinātnisko institūtu darbiniekus pret neprognozējamiem zinātniskā darba pārtraukumiem, nodrošinot 100% bāzes finansējumu personāla atalgojumam (atbilstoši MK noteikumos Nr. 1316 paredzētajām likmēm) un nodrošinot pētniecībai paredzētā valsts finansējuma plūsmas vienmērību un piesaisti budžeta gada robežām.