Ar Lielās Ceturtdienas dievkalpojumiem tiek ievadītas Lieldienas, t.i., trīs svētās dienas Kristus nāves un Augšāmcelšanās piemiņai, portālu «Apollo» informēja Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs.
Lieldienu dievkalpojumu liturģija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lielajā Ceturtdienā notiek Sv.Mise par piemiņu Pēdējam Vakarēdienam, kura laikā Kristus iestādīja un dalīja apustuļiem Vissvētāko Sakramentu (Dievmaizi). «Ņemiet un ēdiet: šī ir mana Miesa» (Mt 26, 26). Arī ticīgajiem šai dienā ir ieteicams pieņemt sv. Komūniju tieši Mises laikā.
Dievkalpojuma beigās Vissvētākais Sakraments procesijā tiek aiznests un novietots īpašā altārī. Tauta to sauc arī par «cietumu» vai «tumsības vietu», jo Kristus šai vakarā tika nodots. «Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja viņu.» (Jņ 18, 12). Šī notikuma traģiskais raksturs izpaužas arī ārēji Baznīcas liturģijā, jo Vissvētākā Sakramenta mājiņa lielajā altārī paliek atvērta un tukša, altāris stāv neapsegts, ērģeles un zvani ir apklusuši līdz pat Lielajai Sestdienai.
Lielā Piektdiena ir Kristus nāves diena un reizē arī cilvēces grēku izpirkšanas diena. Jau turpat uz Golgātas grēcinieks izdzirda Kristus vārdus: «Šodien tu ar mani būsi paradīzē.» (Lk 23, 43) Baznīca šai dienā lasa Evaņģēliju par Kristus notiesāšanu un lūdzas par visiem - ticīgiem un neticīgiem. Pēc šī aizlūguma krustam tiek noņemts pārsegs un ticīgo priekšā atklājas Pestītāja tēls pie krusta: «Raug, krusta koks, kurā pacelts pasaules Pestītājs! Nāciet, pielūgsim viņu!» skan aicinājums. Ticīgie nāk un, godinot Pestītāja nāves un ciešanu piemiņu, skūpsta Krustā Sistā kājas. Pēc tam seko svētās Komūnijas rits un procesija ar Vissvētāko Sakramentu uz «Kristus kapa» altāri. Šai altārī ziedos un sveču gaismā ticīgie skata Kunga Jēzus tēlu (guļošu kapā) un virs tā - monstrancē Vissvētāko Sakramentu. Svētapcerē ticīgie šeit labprāt uzkavējas, pielūdzot Pestītāju, kurš «pats sevi atdevis», lai mūs izpestītu no ikvienas netaisnības» (Tit 2, 14).
Dievkalpojumi Kristus augšāmcelšanās piemiņai iesākas jau sestdien - Lieldienu vigilijā. Vispirms tiek svētīta uguns un aizdegta Lieldienu svece - Kristus simbols. Procesijā nesot Lieldienu sveci, visi dodas baznīcā, kur ticīgie no šīs sveces uguns aizdedz arī savas sveces. Tas ir simbols ticībai un Dieva žēlastībai, kas apgaismo cilvēku prātus un sirdis. Baznīca slavina Pestītāju īpašā Lieldienu dziedājumā un lasa izvilkumus no Svētajiem Rakstiem par žēlastībām, ko Dievs ir izlējis pār savu tautu. Tāds ir ievads Misei Lieldienu vigilijā.
Sv.Mises laikā, priesterim intonējot «Gloria» dziedājumu, ieskanas visi baznīcas zvani un ērģeles. Dievnams pielīst ar priecīgām skaņām. Evaņģēlijā tiek lasīts par sievietēm, kas ir nākušas pie Kristus kapa un atradušas to tukšu. «Viņš ir augšāmcēlies,» vēstī eņģelis (Mk 16,6).
Baznīcā no seniem laikiem Lieldienu svinības ir saistītas ar kristību liturģiju. Apustulis Pāvils kristību salīdzina ar guldīšanu kapā, kam seko augšāmcelšanās, jo šai Sakramentā cilvēki atdzimst jaunai pārdabiskai dzīvei (sal. Rom 6, 3-5). Tādēļ Lieldienu vigīlijas Misē tiek svētīts kristības ūdens un ticīgie atjauno savus kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļauna un pastāvēt stipriem ticībā uz Dievu.
Lieldienās ir ieradums svētīt arī ēdienus, jo arī pats Kristus ir svētījis un pavairojis maizi, un ir devis mums svēto Komūniju, t.i., ēdienu, «kurš pastāv mūžīgai dzīvei» (Jņ 6, 27).
Lieldienu svētdienas rītā pie «Kristus kapa» notiek vēl īpašs rezurekcijas jeb augšāmcelšanās dievkalpojums ar svinīgu procesiju, kas iet trīs reizes ap baznīcu un noslēdzas ar Sv.Misi pie galvenā altāra.