Liene Pļaviņa. Būt par profesionāla sportista dzīvesbiedri (13)

- Tagad jau droši vien tas vairs nav nekas īpašs, ka Mārtiņš aizbrauc, atbrauc, atkal aizbrauc un atkal atbrauc. Bet kā bija agrāk?
- Īstenībā nav tā, ka tas nešķiet nekas īpašs. Kopā esam jau desmit gadu, bet pie tā nekad nevar pierast. Kad vēl dzīvojām kopā ar vecākiem, pēc Mārtiņa pavadīšanas atgriezos mājās un centos atrast sev visādus darbus, lai tikai novērstu domas par viņa aizbraukšanu. Tagad cenšos neizrādīt, ka man ir sāpīgi, jo mums ir meita, kura arī nemitīgi taujā, kur ir tētis un kad viņš būs atpakaļ? Man šķiet, ka pie tā nevar pierast.

- Kopā esat jau desmit gadus, bet precējušies - teju piecus gadus. Kādas bija tavas attiecības ar sportu pirms iepazināties?
- Es mācījos Murjāņu sporta ģimnāzijā un Mārtiņš bija mani jau noskatījis, bet tuvāk iepazināmies, kad kopā ar junioru izlasēm bijām aizbraukuši uz turnīru Igaunijā.

- Bet, kad tu kļuvi par Mārtiņa fani?
- (Smejas) Mārtiņš pirmos panākumus sāka gūt, kad mēs jau bijām kopā. Es vēl mācījos MSĢ, bet viņš kopā ar Aleksandru Samoilovu kļuva par Eiropas U-20 čempioniem (2004. gads). Protams, allaž esmu viņam jutusi līdzi, taču nevaru nosaukt dienu, kad kļuvu par fani. Vienmēr cenšos viņu atbalstīt. Redz kā sanāk - kad sākām draudzēties, tad arī viņam sākās panākumi. (Smejas)

- Vai sevi uzskatāt par komandu?
- Viennozīmīgi, jā. Ja jau katrs būtu par sevi, tad nespētu izveidot ģimeni. Hobijiem gan neatliek daudz laika, turklāt arī man hobijs ir pludmales volejbols. Cik nu sanāk, tik vasarās pludmalē pabumbojam. Lielām kopīgām aktivitātēm laika pietrūkst. Tādēļ ir forši, ja vienkārši vari kopā apgulties dīvānā un kaut vai paskatīties televizoru. Galvenais, ka kaut ko darām kopā - tas jau ir forši.

- Ja tu saki, ka vasarās arī uzspēlēt bīču, vai nav tā, ka tev to gribas vairāk nekā Mārtiņam, kuram tas ir arī darbs?
- Nē, manuprāt, viņš bez volejbola vienkārši nevar. Pat, ja viņam ir iedota brīvdiena, tas nebūs Mārtiņš, ja nedosies uz pludmali. Tā viņam ir kā atpūta, jo tad viņš spēlē tikai savam priekam.

- Kāds ir ilgākais laika posms, kad Mārtiņš ir bijis prom?
- Šķiet, ka aptuveni mēnesis. It kā jau nav daudz, par laimi, viņš nav jūrnieks, kurš aizbrauc uz mēnešiem. (Smejas) Regulāri viņš ir prom uz nedēļu, divām, bet vasarās vispār viņš ir prom vairāk nekā mājās - piecas dienas prom, divas mājās.

- Kā tu esi iemācījusies ar to sadzīvot?
- Kad aizbraucu mājās, nejūtos kā savā ādā, tādēļ ir svarīgi kaut ko darīt. Zinu, ka tagad aizbraukšu mājās un man būs jāpagatavo pusdienas, jo pēc tam braukšu uz bērnudārzu pakaļ meitai. Tad vēl ir jāizved pastaigāties abi suņi. Kad tikko pārvācāmies uz Rīgu, es vairāk dzīvoju viņa dzīvi, bet tagad arī manas dienas ir piepildītas. Nav tā, ka es sēžu mājās, skatos televizoru un lakoju nagus. (Smejas) Kad Mārtiņš aizbrauc, man ir sava dzīve.

- Kāda tā ir?
- Tagad esmu stāvoklī un uz darbu vairs neeju, taču trīsreiz nedēļu apmeklēju ūdens aerobiku, eju arī uz vingrošanu. Keita divreiz nedēļā ir jāved uz vingrošanu, bet vienreiz nedēļā - uz mūzikas skolu. Tāpat ir jāgatavo ēst un jācenšas izdomāt bērnam izklaides, lai nebūtu jāsēž pie televizora. Nedaudz jāpiestrādā arī «Mārtiņa Pļaviņa sporta klubā», kamēr viņš ir prom. Reizēm dienas ir par īsu, lai visu paveiktu.

- Un atliek laiks arī izberzt māju!
- Jā. (Smejas)

- Klau, vai tevi kāds nemēģināja atrunāt no attiecībām ar sportistu?
- No mājām aizgāju jau pēc 8. klases, kad iestājos MSĢ. Vecāki man uzticējās, ka spēju tikt galā ar savu dzīvi. Viņi teica: «Ja tev pašai ir labi, tad tas ir galvenais, jo neviens cits tavā vietā ar viņu kopā nedzīvos.» Vai nojautu, kā būs? Nē. Kad sākām draudzēties, viņš vēl apkārt nebraukāja, spēlēja klasisko volejbolu tepat, Latvijā. Kad sākās panākumi, sākās arī braukšana un tad zināju, ka vasarā viņš mājās būs maz. Tagad arī ziemā ir iespēja spēlēt bīču, tādēļ arī ziemā viņš mājās ir maz.

- Domāju, ka daudzas sievietes tevi neapskaustu - gaidi bērniņu, kamēr viens jau skraida pa māju, bet vīrs nav blakus.
- Cilvēki man ir teikuši, ka nesaprotot, kā es ar to tieku galā. Bet es jau nezinu, kā būtu, ja mans vīrs katru rītu vienā laikā dotos uz darbu un vienā laikā pārrastos mājās. Ir tā, kā ir, un man tas šķiet pilnīgi normāli. Jā, iespējams, man ir jāuzņemas vairāk darbu nekā tām sievietēm, kurām vīrs katru dienu ir pie pleca, taču esmu to pieņēmusi. Nedomāju par to, kā būtu, ja būtu. Es vienkārši izbaudu to laiku, kad viņš ir mājās.
Grūtākais laikam ir atvadīšanās un bērna nemitīgie jautājumi, kāpēc tētis brauc prom un kad viņš atkal būs mājās? Bērns nesaprot, ka tā ir arī naudas pelnīšana, tas ir darbs. Taču tad seko jautājumi, kāpēc tētis nevar strādāt tepat, jo citi tēti tā dara. Ej nu izskaidro to bērnam...

- Asaras...
- Protams, ir arī asaras. Esmu par 99,9% pārliecināta, ka asaras būs arī šovakar, kad Keita atgriezīsies mājās no bērnudārza. Kad nāks miegs un nogurums, tad sāksies: «Kur ir tētis? Es gribu tēti!» Bet tas ir normāli. Tādos brīžos cenšos viņas domas novirzīt uz kaut ko citu, piedāvājot iet laukā pastaigā ar suņiem vai pabraukāt ar riteni. Agrāk pāris dienu iepriekš nemaz nedrīkstēju viņai teikt, ka tētis atbrauks, jo viņa bija gatava jau nākamajā brīdī mesties uz lidostu. Parasti saku tās dienas rītā. Bet, kad Mārtiņš ir atpakaļ, tad viņa neatkāpjas no tēta ne soli.

- Vai Keita uz tēti nav uzmetusi lūpu par ilgu prombūšanu?
- Nē, es domāju, ka tas vecums vēl pienāks.

- Cik atminos, tad pirms pāris gadiem vēl visi kopā ziemā braucāt uz Turciju.
- Jā, bet tad Keita vēl negāja bērnudārzā. Turklāt jāatzīst, ka mums tur īsti nav ko darīt. Turku bērni ir pavisam citādāki. Pat, ja vestu viņu uz bērnudārzu tur, tad sanāktu pamatīga raustīšana - rudenī Latvijā, ziemā Turcijā, bet pavasarī atkal Latvijā.

- Ko parasti darāt, kad Mārtiņš pēc ilgāka laika ir atgriezies mājās?
- Parasti gan Mārtiņš, gan Keita grib aizbraukt uz «Čili picu» vai «Lido», jo Turcijā nav cūkgaļas, pēc kuras viņš ir ļoti sailgojies. (Smejas) Protams, tāpat Keita ļoti priecājas, kad Mārtiņš aiziet viņai līdzi uz vingrošanu vai agrāk uz peldēšanu.

- Vai reizēm neesi Mārtiņa darbu uztvērusi kā viņa mīļāko un izjutusi greizsirdību?
- Nē. Man šķiet, ka viņam ir paveicies, jo viņa darbs vienlaikus ir arī viņa hobijs. Visiem cilvēkiem tā nav. Jā, fiziski tas ir grūtāk, jo viņš ar savu ķermeni pelnī naudu un ar gadiem tas viss nāks atpakaļ. Iespējams, ja pati nebūtu iekšā pludmales volejbolā, tad būtu citādāk un kādudien jautātu: «Cik tad ilgi var to bumbu dzenāt?» Taču tā nav.

- Vai tu zini pēc kādām spēlēm viņam neuzdot jautājumus? Jeb viņš nav tāds cilvēks?
- Parasti ir tā, ka izrunājamies gan pirms, gan pēc spēlēm. Pirms mačiem mēdzam parunāt par pretiniekiem. Arī pēc zaudējumiem viņš man uzdod jautājumus, bet es atbildu tā, kā domāju nevis cenšos sameklēt atbildi, kura viņam varētu patikt labāk. Viņu interesē mans viedoklis. Viņš nav no tiem spēlētājiem, kuriem pirms mača nevar tuvoties.

- Pagājušā vasara viņam nebija viegla. Kā tu spēj viņu uzmundrināt un atrast īstos vārdus?
- Vienmēr saku: «Viss, kas notiek, notiek uz labu.» Arī tad, kad viņam bija meningīts un tika zaudēti gan reitinga punkti, gan finanšu resursi, es viņam atgādināju par to, cik daudz laika tagad varam pavadīt kopā, cik daudz laika viņš var veltīt ģimenei. Cenšos parādīt, ka nav tikai melns, bet ir arī balts. Lai gan man pašai nebija viegli, kad divreiz dienā braucu uz slimnīcu un redzēju viņu guļam gultā. Sirds pa muti kāpa laukā... Labi, ka viss beidzās bez komplikācijām.

- Laukumā redzam Mārtiņa pašatdevi un cīņu, bet kādas viņa labās īpašības mēs neredzam laukumā?
- Jebkurš, kas viņu pazīst, var teikt, ka Mārtiņš ir ļoti labsirdīgs un izpalīdzīgs. Ja viņam nebūsi apzināti darījis ļaunu vai gribējis ieriebt, tad viņš tev izpalīdzēs arī brīžos, kad to nemaz negaidi. Laukumā viņš ir nedaudz skaļāks, jo ikdienā viņam patīk miers. Man jau reiz vaicāja, vai mājās staigāju uz pirkstgaliem, kad viņš grib atpūsties? (Smejas) Tā noteikti nav. Bet, protams, neaicinu ciemiņus un nerīkoju ballīti, ja viņam pēc spēles ir jāatgūst spēki.

- Kas ietilpst Mārtiņa pienākumos mājas solī? Varbūt viņš kādreiz palutina ar brokastīm gultā?
- Ar brokastīm ir grūti, jo viņam patīk izgulēties. (Smejas) Par ēst gatavošanu atbildīgā esmu es. Tur es pārsteigumus negaidu. Bet pārsteigumi ir bijuši. Piemēram, viņš man saka, ka ir Turcijā un dodas uz lielveikalu iepirkties, taču pēc brīža seko zvans pie durvīm un viņš stāv manā priekšā. Kad viņš ir mājās, tad dara visus ikdienas darbus - nomizo kartupeļus vai kaut ko izmazgā. Nav tā, ka mums būtu stingri sadalīti pienākumi. Ja viņa nav mājās, tad varu nomainīt spuldzi vai iesist naglu.

- Kā tev šķiet, ja Mārtiņš nespēlētu volejbolu, kurās jomās viņš vēl varētu gūt panākumus?
- Viņam ir laba galva, viņš kaut ko varētu paveikt biznesā. Skolā viņam visos priekšmetos bija labas atzīmes, arī fizikā, ķīmijā un matemātikā, kas man īpaši labi nepadevās. Arī tagad augstskolā viņam ir mazāk parādu nekā tiek, kas diendienā apmeklē lekcijas.

- Droši vien atbildi uz šo jautājumu jau zinu, bet tomēr pavaicāšu - kurš tev ir bijis spilgtākais brīdis kā sportista sievai?
- (Smejas). Noteikti olimpiskās spēles un mačs par bronzas medaļām. Lai aprakstītu olimpisko spēļu emocijas, sievietes droši vien sapratīs, tās var salīdzināt ar emocijām pēc dzemdībām, kad ir hormonu sajaukums un vari raudāt par katru sīkumu. Olimpiādē bija tieši tā. Vēl pirms apbalvošanas ceremonijas vienkārši stāvēju un raudāju, jo emocijas bija kolosālas, bet, kad viņi uzkāpa uz pjedestāla, tad asaras lija kā no spaiņiem.

- Ko pirms Londonas olimpiskajām spēlēm teica tava sievietes intuīcija?
- Pirms Olimpiādes gluži nē, bet, kad viņi jau bija garantējuši vismaz devīto vietu, teicu, ka būs medaļa. Arī Mārtiņš pirms spēles vaicāja, kā tad būs, bet es mierīgi atbildēju, ka būs labi, vinnēsiet. Viņš tikai neticīgi pamāja ar galvu... (Smejas)

- Vai vēl kādreiz intuīcija ir paredzējusi nākotni?
- Ir bijis tā, ka esot klātienē, reizēm smejoties saku, ka jau zinu, kāds būs rezultāts. Šķiet, ka pirms dažiem gadiem Polijā, kad viņi pirmoreiz vinnēja brazīliešus, jau pirms mača teicu, ka viņi uzvarēs, bet Mārtiņš tik atteica: «Nu, ko tu tur stāsti...»

- Paredzi arī zaudējumus?
- Nekad nesaku, ka zaudēsiet. Viņš man prasa, kā būs, bet es atbildu: «Nezinu... Tad jau redzēs». (Smejas)

- Vai jūti, ka esi devusi savu ieguldījumu olimpiskās medaļas izcīnīšanā?
- Nē. Es zinu, cik ļoti viņš to gribēja, tādēļ spēju kopā ar viņu izdzīvot šīs emocijas. Taču savu ieguldījumu tajā nesaskatu. Varbūt esmu sniegusi vienīgi jau minēto atbalstu un sapratni.

- Kā tu domā, vai «parasta» sieviete spētu izturēt sportista sievas ikdienu?
- Zinu, ka daudzas neiztur. Kad puisis aizbrauc, tad viņas paliek neziņā, ko tagad darīt? Tāpēc ir svarīgi, lai būtu arī sava dzīve. Cik tad ilgi staigāsi pa veikaliem vai skatīties seriālus.

- Vai tu gaidi to dienu, kad Mārtiņš beigs profesionālo karjeru un varēs visu laiku veltīt ģimenei?
- Nē. Viņš saka, ka spēlēs līdz 40 gadu vecumam, bet domāju, ka viņš spēlēs arī pēc 40 gadiem. Turklāt tad, kad viņš beigs spēlēt, viņš tāpat trenēs vai kaut ko darīs saistībā ar volejbolu. Tas ir viņa darbs. Zinu, ka viņš nebūs visu dienu mājās. Tas būtu līdzīgi tam, ja viņš no manis prasītu, lai beidzu strādāt un visu dienu esmu mājās - uzkopju māju, gatavoju ēst utml.

- Pati nekad to neesi gribējusi?
- Nē, es tā nevarētu. Man vajag kaut ko darīt. Slikti jūtos, jau tad, kad esmu apslimusi un nevaru uztaisīt pusdienas. Nevarētu dzīvot sava vīra dzīvi.