Čau! Esmu meitene, un man ir 12 gadu. Dzīvoju palielā mājā. Kad biju četrus gadus veca, mani vecāki izšķīrās — manis dēļ, es sāku sevi ievainot.
Mamma izturas vardarbīgi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Septiņu gadu vecumā griezu vēnas. Mamma veda pie psihologiem u.tml., līdz mani ielika «Gaiļezera» psihiatriskajā slimnīcā. Man pateica, ka esmu pilnīgi vesels cilvēks un teica, lai mana mamma iet ārstēties. Vēlāk, man liekas, šī atgadījuma dēļ mamma mani sāka sist (tas, ka viņa mani saukāja rupjos vārdos arī cilvēku priekšā, bija ikdiena :( ). Viņa mani sita ar visu iespējamo, parasti viss sākas ar emocionālo pāridarījumu, bet beidzās ar zilumiem un rētām. :( Man tik ļoti sāp tas, ka pat vienu brīdi esmu sākusi ienīst mammu. Savu mammu! Es domāju, ka bēgšu pie tēva, bet tēvam par mani nospļauties. Kaut kādu summu reizi gadā pārskaita [mammai], un tas ir viss. Mammai nesen piedzima bērns. Es neesmu greizsirdīga, bet naids pret mammu kāpj ar katru minūti.
Paldies Dievam, dzīvoju atsevišķā istabā. Bet brīvdienas iesākas šādi: 10.00 — celies augšā, guļava! Neredzi, ka grīda netīra? Saslauki. Mēs ar x [mans audžutēvs] paēdām, nevaram nomazgāt — aizej nomazgā traukus un pie reizes sakārto galdu, un izmazgā tur arī grīdu! Kad pabeidz, pasaki. Viņa aiziet un paskatās, un saka, ka tas neesot labi un šitas arī ne un kam gan vispār es esmu vajadzīga. Tā kā pēc dabas esmu diezgan emocionāla, protams, sāku nedaudz raudāt. Man ļoti sāp, es nespēju, man nav, kur iet. Un uz bērnunamu arī negribu. Šādi dzīvot sāp. Esmu mēģinājusi izdarīt pašnāvību, bet vienmēr ir tā, ka kaut kas mani iztraucē. Vienreiz gribēju sev pārgriezt vēnas un artēriju, lai noasiņotu, bet pa durvīm nāca mans audžutēvs un, par laimi, nebiju iegriezusi neko! Kādēļ vecāki ir tik ļauni pret mani? Es zinu, ka mamma mani mīl. Viņa vēlāk istabā raud, jo pārdzīvo, ko man nodarījusi. Kādēļ tā?!
Sveika! Šķiet, ka palīdzība ir vajadzīga gan Tev, gan Tavai mammai. Pirmām kārtām jau psihologi Tev noteikti ir ne reizi vien stāstījuši, ka bērni nav nekādā ziņā vainīgi pie vecāku šķiršanās. Tāpat Tu varbūt zini arī to, ka mēģinājumi sev nodarīt sāpes izskaidrojami vai nu ar vēlēšanos izpaust aizturētās emocijas, vai arī — pievērst apkārtējo uzmanību savām sāpēm. Aptuveni tā — jūs negribat saprast, ka man sāp sirds, tad varbūt sapratīsiet, ka sāp rokas. Kā jau Tu pati raksti, par laimi, sev neko nenodarīji, tomēr tādā noskaņā dzīvot grūti. Pat neiespējami. Iesaku vērsties pēc palīdzības, jo pati Tu no šā sāpju apļa neizkļūsi. Tāpat Tev būtu jāzina, ka nepieļaujama ir ne tikai fiziskā vardarbība (sišana), bet arī emocionālā — kliegšana un apsaukāšana. Ja pieaudzis cilvēks (Tava mamma) ar sevi netiek galā, arī viņai vajadzētu apmeklēt psihologu, bet diez vai viņa Tevī ieklausīsies, ja to teiksi, drīzāk — sadusmosies. Tev vajadzētu saņemt drosmi un vērsties kādā no krīzes centriem, kas minēti tālāk, lai vēlāk ar Tavu mammu varētu aprunāties speciālisti. Varbūt Tev ir kāds uzticams cilvēks skolā? Klases audzinātāja? Kāds radinieks?
Bezmaksas psihologa konsultācijas:
Bērnu un ģimenes lietu ministrija; Basteja bulvāris 14, Rīga, LV-1050; tālrunis: 7356497.
Bezmaksas bērnu uzticības tālrunis: 800 9000.