Svētdienas vakars. Nākamā diena pēc grandiozā «Prāta vētras» pasākuma Mežaparkā. Ielas pustukšas. Pilsēta ievelk gaisu pirms nākamajiem lielajiem darbiem.
Māra Upmane — «Prāta vētras» īpašā viešņa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Satieku Māru no «Astro'n'out», lai uzzinātu, kā viņa un grupas puiši vērtē tikko pagājušo koncertturneju. Grasos jau sākt atvainoties par to, ka neļauju lāga atpūsties pēc vakardienas koncerta, bet dzirdu: «Paldies, ka izvilkāt mani no mājas, citādi es joprojām dzertu tēju un skatītos televizoru.»
Cikos jums vakardien beidzās pasākums?
Šķiet, ka mēs aizgājām paši pēdējie. «Prātnieki» turpat Mežaparkā bija sarīkojuši nelielu ballīti pēc koncerta. Liela kņada, daudz nepazīstamu cilvēku, tāpēc mēs uz brīdi devāmies pasēdēt savā telpā. Kad atgriezāmies, izrādījās, ka brīdis ir pamatīgi ieildzis, un visi jau bija prom. Pat drusku neērti sametās, ka neesam paguvuši pienācīgi atvadīties. Bet laiks pagāja nemanot, bija tik daudz iespaidu, ko savā starpā pārrunāt.
Koncertturneja ir beigusies. Kādas ir sajūtas?
Sajūtas ir pacilājošas – labs darbiņš ir izdarīts. Atrodoties Mežaparkā bija svētku sajūta.
Vai, uzstājoties tik lielai auditorijai, lampu drudzis lika par sevi manīt?
Ar katru nākamo koncertu kļuvām drošāki, iekšēji pieauga sajūta, ka esam aizvien vairāk vaļā. Man grūti spriest par puišiem, bet pats pirmais koncerts Jelgavā man likās šausminošs, jo uztraukums bija milzīgs. Pati biju pārsteigta, cik liels satraukums pārņēma pirms reģionālajiem koncertiem, turpretī pirms uzstāšanās Rīgā kļuvu pilnīgi mierīga, lai gan tas no visiem bija pats lielākais koncerts. Izgāju uz skatuves un sāku satraukties par to, ka uztraukuma nav nemaz.
Kurš koncerts jums šķita pats labākais?
«Astronautiem» vislabākais koncerts bija Valmierā. Radās tāda īpaša sajūta. Jutu, ka varu pilnībā paļauties uz grupas puišiem, savukārt viņi pēc koncerta sacīja, ka bijuši pārliecināti – man varot uzticēties, es visu izdarīšu un tāpēc nav jāsatraucas. Savukārt publika visatsaucīgākā bija Venstpilī.
Kā jūs kļuvāt par «Prāta vētras» iesildītājiem?
Domāju saslēdzās kopā daudzi punkti. Ar Renāru iepriekš bijām iepazinušies pirms gada, kopīgi muzicējot Berlināles kinofestivālā. «Prātnieki» ir pauduši, ka redz mūsos interesantus mūziķus. Vispār viņu pozitīvā attieksme ir apbrīnojama.
Daudzas ārzemju grupas aizkulisēs pat nesatiekas ar saviem iesildītājgrupām. Ko nozīmē pildīt «Prāta vētras» iesildītāju misiju?
Nekādas norādes kā uzvesties, ko sacīt, protams, mums netika dotas. Turklāt «Prāta vētra» ar mums iepazīstināja kā ar īpašajiem viesiem, tāpēc visu laiku jutāmies drīzāk kā draugi, nevis iesildītāji. Uzkāpjot uz skatuves, svarīgi bija pateikt – tā ir īpaša sajūta kopīgi sagaidīt «Prāta vētru», un tas nāca no sirds. Attieksmei ir nozīme – nevis: «Ju-hū! Mēs te esam iesildītāji!», bet izrādīt cieņu tiem, kas nāks pēc tavas uzstāšanās. Atceros, Jānis Šipkevics pirms Bjorkas uzstāšanās pateica lieliskus vārdus, līdz ar to izjūtu daudz lielāku cieņu pret viņu kā mākslinieku.
Kā tev šķiet, vai publiku iekustināt ir grūti un vai vajag censties to darīt?
Jā... labs jautājums – vai vispār vajag darīt. Ja esi iesildītājs, tad vajag, pretējā gadījumā var būt arī citādāk. Kad spēlējam savus koncertus liekam programmas vidū piecas nopietnas dziesmas un nesatraucamies. Tādos koncertos, kā nupat aizvadītie, nevar atļauties spēlēt daudz mierīgu un melanholisku dziesmu. Nevar cerēt, ka kāds ieklausīsies tavos nopietnajos dziesmu tekstos. Starp citu, man runāt no skatuves vienmēr ir grūtāk nekā dziedāt.
Ko tu definē kā nopietnu?
Tādu, kas domā par lietām. Esam nodēvēti par socaktīvu grupu un mums šis apzīmējums patīk. Mūsu dziesmas skanējušas filmās par cilvēku tirdzniecību, invalīdiem. Droši vien daudzi pamanījuši, ka uz kopējā fona atšķiramies ar savu skatījumu – nedziedam tikai par mīlestību vai to, kurp noved šopings.
Kādi ir tavi spilgtākie iespaidi saistībā ar klausītājiem...
Pēc koncerta Preiļos iegriezāmies benzīntankā, kurš pilns ar cilvēkiem, un daudzi skatās uz mani lielām acīm, nāk klāt. Pēkšņi saprotu, ka viņi visi nupat bijuši koncertā un redzējuši mani uz skatuves. Viens pienāca klāt, izvilka no somas «Kuš Kuš» un lūdza autogrāfu. Brīnījos, kā viņam šis albums gadījies pie rokas, bet viņš saka: «Man tas vienmēr ir līdzi!». Tādās situācijās es apmulstu. Bet pozitīvā ziņā.
Šķiet, es taču nekas tāds neesmu, vienkārši cilvēks, kurš tāpat dzer kafiju.
Vai ikdienā fani tev bieži liek just, ko nozīmē popularitāte?
Vienu traku gadījumu atceros. Reiz iekāpu tramvajā, pēkšņi divas meitenes izvelk telefona aparātus un sāk mani fotografēt. Es mūku uz tramvaja aizmuguri, bet viņas nāk līdzi un turpina fotografēt. Jutos ļoti neveikli. Domāju, pie tā nevar pierast, bet ar to var iemācīties rēķināties.
Kādi ir tavi nereālākie sapņi? Kas tāds, ko tu ļoti vēlētos, lai piepildās, tomēr ar prātu secini, ka diez vai būs lemts...
Es gribētu dziedāt Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, lai gan daudziem citiem šāds sapnis būtu godīgāks, jo mani neinteresē sports, tikai patīk skaistā ceremonija. Otrs sapnis – es gribētu satikties dzīvē un paēst vakariņas kopā ar «Radiohead».