Runājot par pēdējā laikā basketbola laukumos krustenisko saišu traumu guvušajiem spēlētājiem, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Sporta medicīnas katedras vadītājs Viesturs Lāriņš pirms nepilniem diviem mēnešiem atļāvās izteikt skarbu diagnozi – treneru nekompetence. Ja runājam par konkrētiem gadījumiem un traumām, tad basketbola speciālisti un ārsti tajos saskata arī nejaušības faktoru, tomēr kopumā nekompetences problēma pastāv. Turklāt tā ir krietni plašāka.
«Jaunatnes sistēmā kaut kas nav pareizi. Kaspars Vecvagars, Dāvis Bertāns un Jānis Bērziņš – tie ir tikai plašai publikai zināmi piemēri, taču tepat, Latvijas Basketbola līgā vesela komanda (BK «Jelgava») ir izstājusies no cīņas par play-off, jo bērni vienkārši nav gatavi slodzēm,» norāda biedrības «BK Jūrmala» valdes loceklis Edgars Abrams. «Kaut kas ir salaists šķērsām, jo, manuprāt, specializētajās basketbola skolās netiek domāts par bērnu vispārējo fizisko sagatavotību, bet vēl dziļāka šīs problēmas sakne slēpjas mācību iestāžu sporta stundu kvalitātē.»
Latvijas Basketbola savienības (LBS) Treneru komisijas vadītāja Daiga Jansone tikai daļēji piekrīt pārmetumiem, kas adresēti basketbola skolām. «Nezinu, cik skolās procentuāli, taču no 12-13 gadu vecuma tiek piesaistīti vieglatlētikas speciālisti, kuri nodarbojas tieši ar ceļgala saišu un organisma stiprināšanu. Tomēr tas lielā mērā atkarīgs no konkrētās basketbola skolas un trenera. Jautājums ir par to, vai treneri interesē bērna veselība? Otra lieta – šādu speciālistu piesaistīšana, protams, lielākoties ir no vecāku līdzfinansējuma.»
«Pagājušajā gadā pirmoreiz divas reizes gadā pārbaudījām U-16 izlases. Kad LBS atvēl laiku, semināros treneriem varu likt priekšā skaitļus. Piemēram, no U-16 izlases 22 puišiem slodzēm adaptēti ir tikai trīs!» atklāj Latvijas izlašu galvenā ārste Sandra Rozenštoka. «Manuprāt, bērnus ļoti agri cenšas specializēt basketbolam, neveltījot pietiekami daudz uzmanības, piemēram, krosiem, kuri ieliek bāzi sirds un elpošanas sistēmas darbībai.»
Specializētajās sporta skolās nereti nākas darīt to, kas pēc būtības ir jāpaveic sporta stundās skolā, bet 40 minūtēs knapi var kaut ko iesākt darīt… Rozenštoka uzskata, ka līdz 12 gadu vecumam bērniem būtu jābūt divām sporta stundām skolās un diviem treniņiem ārpus skolas, bet vecākiem bērniem – trim treniņiem ārpus skolas laika. «Ikdienā redzu arī pieaugušos, kuri bērnībā nav darījuši neko vairāk par sporta stundām, un viņiem ir ļoti grūti kaut ko sākt darīt. Te jau ir runa par iedzīvotāju veselību kopumā.»
«Pērn pieaicinājām bobsleja fiziskās sagatavotības treneri Jāni Ozolu. Divu mēnešu laikā bija dažādi vingrinājumi ar gumijām, kross, stiepšanās, bet treniņu svaru zālē nemaz nebija. Puiši šos uzdevumus nevarēja izpildīt un mocījās. Taču rezultāts bija – pagājušajā sezonā iztikām bez nevienas traumas,» pozitīvu piemēru izceļ Abrams.
«Nevēlos apvainot nevienu treneri, taču šie treneri dalās daudz dažādos slāņos. Bieži vien šie treneri ir fizkultūras skolotāji, kuriem trūkst pamatzināšanu medicīnā. Nereti viņi jūtas aizvainoti, kad 14-15 gadu vecumā labākie bērni atbrauc uz Rīgu vai galvaspilsētas ietvaros pāriet uz citu sporta skolu, taču šeit ir labākie speciālisti, kuri strādā pareizi ar talantīgiem bērniem. Ir laikus jāapzina izlašu līmeņa spēlētāji un ar viņiem pareizi jāstrādā jau no agra vecuma» pārliecināta ir Jansone. «Trenēt sevi nenozīmē ieiet sporta zālē. Ir pareizi jāēd, pareizi jātrenējas un pareizi jāatiet no slodzēm.»
«Treneru ir daudz, bet patiešām labu un vajadzīgu speciālistu – maz,» secina LBS Treneru komisijas vadītāja. «Treneriem sertifikāti tiek atjaunoti ik pēc pieciem gadiem un šajā laikā viņiem 100 stundas ir jāapgūst papildus zināšanas, taču uz Izglītības un zinātnes ministriju tiek atnesti papīri, kas nekam neder. Tādēļ LBS vairs neizdod atzinumu, kamēr Treneru komisijā nav iesniegti dokumenti, kas apliecina, ka treneris vēl vismaz 20 stundas ir ieguvis patiešām vajadzīgas zināšanas pie valstsvienību vai klubu speciālistiem. Mums ir klusa cerība, ka netiek vienkārši uzlikti paraksti, bet visi treneri patiešām ir bijuši un klātienē apguvuši jaunas zināšanas.»
Izklausās loģiski, taču…
«Vai spējat iedomāties, ar kādu pretestību mēs sastapāmies? Ko mēs iedomājoties? Lai LBS tagad ietu pret Ministru kabineta noteikumiem? Bet dažs pieredzējis treneris ir sašutis un saka: «Ko jūs! Man tagad kaut kur jāiet mācīties?»» atceras Jansone.
«Kad nedēļu nodzīvoju ASV, kur vēroju Sienas universitātes komandas treniņus un apmeklēju seminārus, atgriezos un kliedzu pa visu Latviju, ka man ir 36 kustības posta spēlētājiem. Atnāca viena pati Mudīte Zandere…»
Tikmēr otra problēmas puse ir tāda, ka treneri paši nelabprāt dalās ar savām zināšanām. Bijusi arī situācija, kad treniņā, veicot konkrētā speciālista vingrinājumus, sporta zāles durvīm priekšā tiek aizlikta slota un tās ir slēgtas visiem, arī galvenā trenera asistentam.
Atgriežoties pie krustenisko saišu traumām, trenere un ārste tomēr izceļ arī nejaušības faktoru un min konkrētus piemērus.
«Kristīne Vītola. No 13 gadiem esmu viņu vedusi pie Māra Eikena un pēc tam pie Rozenštokas. Ideāls bērns – saites un potītes kārtībā. Amerikā ap viņu staigāja seši speciālisti. Bet studiju pēdējā gadā viņa sarāva krusteniskās saites,» stāsta Jansone. «Dāvis Bertāns un «Partizan». Nu, ja tur nestrādā! Kā var sezonas pēdējā spēlē pārraut saites? Un, visbeidzot, Kaspars Vecvagars. «Žalgiris» būs pareizā vieta, bet atkal krusteniskās.»
Trenere atminas, ka savulaik jautājusi ārstam, ko gan viņa dara nepareizi, taču speciālists viņu mierinājis: «Mīļie treneri, jūs nezināt to procentu, cik bieži plīst krusteniskās saites, vienkārši ejot pa ielu. Sportā tie ir tikai 2% pret visu pārējo ļaužu masu. Par tādu procentu vispār nav jāsatraucas.»
Rozenštoka gan piebilst, ka kaut kādiem kontrolvingrinājumiem, lai laikus konstatētu problēmas, ir jābūt. «Redzu, kādi bērni pie mums nāk. Skrienot kājas veido X burtu, un mēs ar šo problēmu strādājam izlasē, lai gan mums tas nebūtu jādara. Taču meitene atgriežas savā komandā un pēc diviem mēnešiem atkal ir tas pats. Domāju, ka treneri tomēr varētu uz bērniem paskatīties vairāk. Ir elementāri testi. Piemēram, bērns palecas un krīt lejā – paskaties, vai viņi ceļi veras vaļā, sitas kopā vai ir stabili taisni? »
Starp citu, pērn septembrī bija Eiropas Sporta medicīnas kongress, kurā vesela diena bija veltīta tieši krusteniskajām saitēm. Secinājumi ir tādi, ka tieši pusaudži ir lielākā riska grupa. Turklāt 15-19 gadus vecām meitenēm ir vismaz divas reizes augstāks risks nekā puišiem, ko varam novērot arī praksē.