Mejeris: Detroitā iesildīšanās vingrinājumi bija kā 60 gadus vecām omēm (14)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

21 gadu vecajam latviešu basketbolistam Marekam Mejerim šovasar bija iespēja mēnesi dzīvot un trenēties ASV. Izdevība radās pēkšņi, taču to bija jāsteidz izmantot, jo jaunā basketbolista vārds plašāk Eiropā un pasaulē līdz šim bija maz dzirdēts. «Trenējos kopā ar vairākiem puišiem, kurus vēlāk izvēlējās NBA draftā un secināju, ka tas līmenis nav nemaz tik tāls. Viņi vienkārši ir gatavāki fiziski. Ja uzbrukumā vēl varētu spēlēt, tad ķermeņa augšējās daļas masa man neļauj spēlēt aizsardzībā,» skaidro Mejeris, kurš pašlaik ar Latvijas valstsvienību Slovēnijā gatavojas Eiropas čempionāta finālturnīram. 

- Maija beigās devies uz ASV, kur piedalījies NBA pirmsdrafta treniņnometnē, kā arī devies atrādīties vairākiem NBA klubiem. Pastāsti, kā vispār nonāci līdz šādai iespējai?
- Šī iespēja parādījās pēkšņi. Eirolīgas «Final Four» turnīra laikā Londonā bija klāt gan ASV aģentūra «Wasserman Media Group» un mana aģentūra «Players Group». Viņi savā starpā sadarbojas un mans aģents Vitorio Gallināri (NBA spēlētāja Danilo Gallināri tēvs - J.F.) ieminējās, ka arī mani varētu paņemt uz aģentūras pirmsdrafta nometni. Tur notika treniņi, bet 1. jūnijā bija slēgtais treniņš, kuru vēroja NBA klubu ģenerālmenedžeri un skauti. Man tika sarunāta iespēja, lai gan «Wasserman Media Group» pārstāvji par mani neko nezināja. Aizbraucu, patrenējos, arī skauti bija pārsteigti, jo mani nezināja. Parakstīju līgumu ar «Wasserman Media Group», kas pārstāvēs manas intereses ASV.

- Atpakaļceļam biļete bija iegādāta jau uz 4. jūniju, bet...
- Jā, aizbraucu uz desmit dienām, bet paliku uz mēnesi. Vispirms man jautāja, vai nevēlos palikt vēl uz pāris nedēļām. Teicu, ka nav problēmu, bet pēc tam piedāvāja palikt vēl uz desmit dienām. Pa lielam visus dzīvošanas un ēšanas izdevumus nosedza aģentūra, tomēr arī pats gāju ēst.

- Švaki ēdināja?
- Nē, paši gājām tikai vakariņās. No rīta 9.00 bija treniņš, tad mūs aizveda paēst, bet vakariņās gājām paši. Principā jau varējām dabūt arī vakariņas, taču izbaudīju amerikāņu virtuvi. (Smejas)

- Kas ir amerikāņu virtuve?
- Pamēģināju visus fast food. (Smejas) Tagad zinu, kas ir garšīgs un kas ir negaršīgs.

- Droši vien kontrasti starp Spānijas otrās līgas un NBA klubu ģērbtuvēm bija milzīgi?
- Protams, viss bija citādāk. Bet visu jau pa televizoru biju redzējis, tādēļ nebija nekas svešs. Tagad jau «VEF Rīga» arī ir jauna ģērbtuve ar kluba simbolu vidū. Teiksim tā - NBA klubos viss bija, ja ne citādāk, tad nopietnāk. Cita nauda, cits līmenis.

- Un kāda bija izturēšanās pret līdz šim nevienam nezināmo latvieti?
- Attieksme bija ļoti draudzīga un atvērta, gan no kluba pārstāvju, gan vienkāršo cilvēku puses. Parasti kāds apjautājās, kā iet?

- Pastāsti par personības testu, kas tev bija jāaizpilda.
- Tas bija tests, kuru aizpildīju un kurš palika failā, kas pieejams visiem NBA klubiem. Testā bija 185 jautājumi, bet uz katru no tiem iespējami trīs atbilžu varianti. Divas atbildes bija pilnīgi pretstati, bet viena - jautājuma zīme, ja nevari izlemt. Katrā ziņā jautājumi bija interesanti, tos acīmredzot bija sagatavojuši psihologi.

- Piemēram...
- Jautājums: kas tu būtu labprātāk - arhitekts, kas visu laiku sēž vienatnē uz zīmē vai biroja vadītājs, kurš ir priekšnieks simtam cilvēku. Principā divas galējības, atbildē nav vidusceļa. Taču bija arī jautājumi, uz kuriem bija dīvaini atbildēt, taču bija skaidrs - tajā nav pareizās vai nepareizās atbildes, tas ir personības tests.

- Biji Detroitā, Memfisā, Sakramento un Losandželosā. Protams, arī pārējās komandas ir labas, taču «Lakers» tomēr ir kaut kas īpašs basketbolā.
- Protams. Es gan netrenējos «Staples Center» arēnā, bet gan treniņu kompleksā, kas «Lakers» komandai ir kopīgs ar NHL klubu Losandželosas «Kings». Ēka ir viena, bet ieejas ir katram no savas puses. Biju arī ģērbtuvēs, redzēju, kur sēž Kobe Braients, Pau Gazols un Dvaits Hovards. Gazolam un Hovardam vietas bija vienā pusē, bet Braientam - otrā pusē, pie jaunajiem. Laikam māca viņus dzīvot. (Smejas) Bija interesanti to redzēt klātienē.

- Pēc atgriešanās minēji, ka Amerikā ļoti daudz uzmanības tiek veltīts niansēm un treniņos regulāri atgriežas pie spēles pamatiem. Vai vari pastāstīt sīkāk?
- Piemēram, kad pēc dribla pasper soli atpakaļ, lai veiktu metienu. Visi labroči māk to izdarīt uz kreiso pusi, jo tad labais plecs sanāk iekšpusē un ķermenis ir līdzsvarā, kas ļauj normāli izmest. Taču, kad jātaisa uz otru pusi un iekšpusē sanāk kreisais plecs, tad visi gāžas atpakaļ un izdara tā saucamo fadeaway (metiens lēciena atpakaļ). Amerikā skaidroja, ka tā neesot pareizi. Esot jālec atpakaļ uzreiz un jāsagriežas jau pirms metiena, lai būtu ar pleciem pret grozu. It kā parasta lieta, bet viņi jau iepriekš pasaka, lai dari tā un nevis citādāk. Protams, Kobe tik un tā izpilda fadeaway metienus un tāpat met iekšā. (Smejas) Arī Jānim Strēlniekam patīk metieni caur labo plecu.
Tikmēr Detroitā bija spēka un kondīcijas treneris Ārnijs Kanders, kurš uzskatīja, ka, iesildoties, nav jāvicina un «jālauž» rokas. Viņš deva vingrinājumus kā 60 gadīgām omēm. Kad ienācām zālē un uzreiz sākām skriet viņš aizrādīja: «Kā tu vari sākt skriet, ja tu nevari ceļus pacelt?» Tāpēc sākumā, stāvot uz vietas, bija jāpacilā kājas. Iesildīšanās pie viņa bija īpatnēja, nevarēja pat iesvīst, taču tas, kā viņš to pasniedza un paskaidroja, lika domāt, ka tā ir efektīva.

- Un kā tev patika labāk?
- Nevarētu teikt, ka kāda no metodēm patika labāk. Turklāt man iesildīšanās ķermenim nav tik ļoti vajadzīga, jo man nekad nav bijusi problēma ar plastiku. Kad jūtu, ka kaut kas nepieciešams, tad gan pastaipos. Detroitā tas pats Ārnijs jau man prasīja, vai apmeklēju kādas cīņu nodarbības, jo vingrinājumā, kad bija jāuzliek kāja uz sienas pēc iespējas augstāk es uzliku par kādiem 20 centimetriem augstāk nekā pārējie.

- Tad jau arī špagatu vari uztaisīt?
- Nē, špagatu gan nevaru uztaisīt. (Smejas)

- Amerikāņi savā laipnībā droši vien veltīja tev komplimentus, taču gan jau arī ieteica kam jāpievērš pastiprinātu uzmanību.
- Teica, lai sāku dzīvot svaru zālē. Būtībā tas arī bija vienīgais ieteikums, jo tas ir mans lielākais šķērslis. Mans svars un spēks. Svaru zāle man tik ļoti neiet pie sirds, taču varu pavadīt pāris stundas ar bumbu sporta zālē. Piemēram, [Andrejam] Šeļakovam ir otrādi - viņš varētu dzīvot svaru zālē, bet mazāk uzturēties sporta zālē.
Pēc pirmā gada Spānijā pēdējos trīs mēnešos pastrādāju diezgan nopietni un bija rezultāti, taču pienāca vasara un atkal apstājos. Ja man sezonas laikā nav nodrošināti visi apstākļi - pareizs uzturs, vitamīni un atlētikas treneris, tad iet un muļļāties pašam... Tāpēc arī nākamsezon vēlos tikt klubā, kur ir normāls fiziskās sagatavotības treneris. Cik zinu, tad varianti ir, piemēram, Itālijas un Spānijas augstākajās līgās.

- Cik daudz tev šis brauciens deva atpazīstamības ziņā?
- Pa lielam tas arī bija tieši atpazīstamības dēļ, lai mani beidzot sāktu ievērot. Sākumā par NBA draftu pat nebija domas, taču šis bija mans pēdējais gads un automātiski skaitījos pieejams. Man jau pat Latvijā cilvēki teica, ka pat Eiropā par mani maz zina, lai gan diezgan labi nospēlēju Eiropas U-20 čempionātā. Taču Spānijas otrā līga tomēr nav starp pasaulē populārākajām.

- Kāpēc tavs ceļš no Liepājas aizveda tieši uz Spānijas otro līgu?
- Tobrīd tas bija vienīgais normālais piedāvājums. Aģenti teica, ka tas ir labākais variants un es neko vairāk neprasīju, jo uzticos viņiem. Izvēlējos braukt uzreiz, jo kādu dienu tāpat būtu jābrauc un atkal viss sāktos no pašas apakšas. Tādēļ izvēlējos labāk doties jau ātrāk, lai ātrāk nokļūtu arī augšā. Paliekot Liepājā neko zaudējis nebūtu, taču būtu vēlāk sācis apostīt gaidu ārpus Latvijas.

- Līgums ar klubu tev bija pēc sistēmas 2+1, tādējādi pēc šīs sezonas...
- Pēc šīs sezonas manas līgumattiecības ir beigušās, esam no turienes izmukuši. (Smejas) Spānijas otrajā līgā tomēr drīzāk var spēlēt karjeras nobeigumā. Par spēlētāju individuālo attīstību tur neviens nedomā. Jā, treneri, protams, norāda uz to, kas nepieciešams, taču nekas konkrēts, lai to paveiktu, netiek piedāvāts. Nācu uz zāli un strādāju vienatnē, bet tas ir pavisam citādāk. Ļoti reti bija metienu treniņi, kad kāds padeva bumbas.
Tas ir pavisam kaut kas cits. Ja Liepājā trenerim Agrim Galvanovskim bija mūs jāattīsta, jo bijām jauna komanda, tad Spānijā - kā sākām spēlēt sezonas sākumā, tādā pašā līmenī arī beidzām. Tā tomēr nevajadzētu būt. Vienalga ar kādu sastāvu, taču līknei būtu jābūt augšupejošai.

- Sportiskajā ziņā Spānija tev daudz nedeva, bet sadzīviski droši vien ieguva jaunu pieredzi.
- Protams, attīstīju valodas prasmes un sapratu, kā ir, kad pašam par sevi jāpastāv. Klubs nodrošināja dzīvokli un automašīnu. Dzīvoju kopā amerikāni, taču dzīvoklis bija gana liels un katram bija sava vannasistaba. Gatavot ēst man nekad nav bijusi problēma, taču ir slinkums, tādēļ parasti iegādājos kaut ko ātri pagatavojamu. Spānijā gan produkti ir citi, tādēļ arī šajā ziņā savu ēdienkarti nācās pamainīt. Daudz ēdu salātus, varēju ēst arī zirga gaļu. Bet man ļoti iepatikās pievienot ēdienam vīnogu etiķi. Daudz sāku lieto arī olīveļļu.

- Dzirdēts, ka par tevi ir interese no Spānijas ACB līgas klubiem.
- Jā, interese bijusi no Riharda Kuksika bijušās komandas Sansebastjanas «Lagun Aro». Arī Kuksiks pats teica, ka viņam ir jautāts par mani. Tāpat ir dzirdēts par interesi no Kanāriju salu komandas un «Fuenlabrada». Taču konkrēts līguma piedāvājums manā priekšā vēl nav nolikts.

Komentāri (14)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu