Kopš neatkarības atgūšanas bobslejs kā vienīgais no renes sporta veidiem Latvijā bija bez olimpiskās medaļas, taču Soču Olimpiādes pēdējā dienā vēsture tika pārrakstīta. «Pēc finiša jutos iztukšots, ķermenis bija kā lupata, kājas ļima. Tikai vakarā, kad atgriezāmies ciematā, apsēdāmies un sapratām: «Veči, mums taču ir sudrabs!»» tagad atceras pilots Oskars Melbārdis. Ierasti tik nosvērtais un ieturētais Oskars beidzot ļāva vaļu emocijām. Arī šajā sarunā.
- Daumants Dreiškens atcerējās, ka pirms četriem gadiem ap šo laiku tu esot gulējis gultā pēc smadzeņu satricinājuma un bijusi liela neskaidrība par nākotni bobslejā...
- Laikam jau tā bija. Protams, tobrīd iedomāties, kas notiks pēc četriem gadiem nebija iespējams. Tas ir kaut kas no fantastikas, ka tik īsā laika posmā esam tik daudz paveikuši. Runa jau nav tikai par olimpisko medaļu, bet arī par iepriekšējām sezonām, kurās nav trūcis godalgotu vietu. Tāpēc sajūtas ir diezgan nereālas.
- Četri gadi bobslejā laikam ir ļoti īss laika sprīdis?
- Pilotam noteikti. Bet vispār bobslejā man aiz muguras ir jau astoņas sezonas un kaut kāda pieredze bija iekrāta arī pirms tam. Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (FIBT) prezidents Ivo Feriāni izteicās, ka šis esot rekords, ka tik īsā laikā izdodas tikt pie olimpiskās medaļas. Jāatzīst, ka arī mums pašiem tas ir pārsteigums. Vēl tagad tā īsti neesmu aptvēris to, kas ir paveikts. Visi tikai saka: «Pasmaidi, tu taču esi varonis!» (Smejas) Bet es tikai atbildu: «Atvainojiet, bet pagaidām vēl nevaru.»
- Vai saņēmāt arī konkurentu apsveikumus?
- Jā. Bija līdzīgi kā pērn, kad Sočos uzvarējām Pasaules kausa pēdējā posmā. Vācieši saprata, ka nevar cīnīties par uzvaru, tādēļ nāca klāt un teica, lai «paņemam» tos krievus. Lielākā daļa konkurentu bija par mums.
- Ja atskaties uz pēdējiem četriem gadiem, tad kas ir bijis visgrūtākais?
- Ļoti grūta bija šī sezona, kas iesākās ar diskvalifikāciju Kalgari par svara pārsniegšanu. Tad it kā jau bijām atguvušies, bet Vinterbergā «nolikāmies uz mutes». Pēc tam parādījās problēmas ar muguru, bet visam pa virsu mūs vēl diskvalificēja Eiropas čempionātā par neatļautu materiālu izmantošanu. Arī fiziski bija grūti. Labi, ka spējām savākties un izturēt līdz galam.
- Vai šajos četros gados vari salikt kādas pieturzīmes, kas bijušas kā lūzuma brīži?
- Pagājušā sezona, kad izcīnījām Pasaules kausa izcīņas globusus, lika saprast, ka mēs varam kaut ko izdarīt. Bet pirmā pilnā sezona pagāja kā pa miglu, jo bija arī vairāki kritieni. Tas bija rūdījums gan man, gan puišiem. Šosezon vienubrīd jau likās, ka tomēr laikam nevaram, tomēr apzinājāmies, ka ceļš pretī laimei laikam neved pa vieglāko ceļu. Bija jālien cauri ērkšķu krūmiem un vairākkārt jādabū pa muguru, lai pierādītu, cik patiesībā esam stipri un cik spējam izturēt.
- Tieši pagājušās sezonas panākumi laikam iedeva atļauto dopingu vasaras darbam...
- Jā, jo īpaši, tas, ka tik veiksmīgi izdevās nostartēt pēdējā posmā Sočos. Protams, varbūt citi pagājušajā sezonā bija meklējumos un eksperimentēja, taču neviens jau neko nedāvināja. Viss tika paveikts caur darbu, pa velti nevienam neko nedod.
- Ja runājam par komandu, tad sezonas laikā sastāvs piedzīvoja izmaiņas - Intara Dambja vietā nāca Jānis Strenga. Kā tas ietekmēja?
- Iekšienē pārmaiņām bijām gatavi jau sezonas sākumā. Treneri teica - ja kaut kas neies, tad izmaiņas var skart jebkuru. Pat, ja nebūtu bijusi diskvalifikācija Kalgari, sezonas gaitā tik un tā būtu sastāva rotācija. Pirmkārt, tāpēc, ka mums vienkārši bija pārāk liels svars. Pēc tam aizgāja, trasē parādījās ātrums un nu jau būtu bijis muļķīgi kaut ko mainīt atpakaļ. Turklāt tad vēl Intars guva traumu.
- Kādas izmaiņas sajuti tu kā pilots? It kā jau tāpat trīs veči aiz tevis sēdēja...
- (Smejas) Nu ja. Ar Dambi un Dreiškenu pats esmu startējis kopā kā stūmējs, ar viņiem ir daudz kas kopā pārdzīvots un jebkurā laikā varam piesēst un izrunāties. Katrā ziņā mēs bijām gatavi izmaiņām, arī pats Intars.
- Viņam dažādu iemeslu dēļ secen gājušas jau trešās olimpiskās spēles.
- Viņš to uztvēra diezgan mierīgi un ir to pieņēmis. Mēs jau teicām, ka nav variantu - būs jāmauc vēl četri gadi. Arī viņš pats atzina, ka, iespējams, tas pat nācis par labu, jo viņš ir pamainījis savu attieksmi pret sportu un dzīvi, tādēļ turpmāk darīšot citādāk. 30 gados lielai daļai sportistu tomēr notiek kaut kāds lūzums. Likās, ka viņš ir nesalaužams. Arī brīdī, kad viņš guva traumu, šķita, ka nekas traks nebūs un pēc divām, trim dienām būs atpakaļ ierindā.
- Tu jau par to ieminējies, bet pastāsti par sezonas pirmo posmu Kalgari. Diskvalifikācija par svara pārsniegšanu laikam pamatīgi «atsēdināja»?
- Tas bija baigais belziens! Tobrīd likās - tas ir viss! Mums izkrīt viens posms, kāda tur kvalificēšanās Olimpiādei? Ārprāts. Šokā bija visi. It kā jau treniņos allaž svars bija nedaudz virs atļautā, bet uz sacensībām parasti viss ir kārtībā. Turklāt ir bijušas reizes, kad ir bijusi nepārliecība un dodamies nosvērties, taču šoreiz tā nebija.
- Klau, bet, ja treniņos regulāri svars ir virs pieļaujamā, tad kā jūs kontrolējat, lai sacensībās svars būtu normas robežās?
- Arī Olimpiādē pirmajos treniņos mums bija pat plus trīs kilogrami, bet pēc pēdējā treniņa jau bija pa nullēm. Jāseko līdzi, jo pēdējā vakarā jau svaru nenometīsi. Neapēd lieku bulciņu, ēd tikai to, ko tev reāli vajag. Beigsies mači un atkal varēsi ēst. (Smejas) Jocīgi varbūt skanēs, bet treniņos mums paraksti ir plus divi kilogrami, bet sacensībās mīnus desmit.
- Kā tas var būt?
- Kad uzvelc sacensību kombinezonu, tad katrs ir par aptuveni pāris kilogramiem vieglāks nekā treniņos.
- Vai pēdējā brīdi kaut kur varat nosvērties, ja rodas aizdomas?
- Startā ir svari, bet tad jau ir par vēlu. Tagad noteikumi ir tādi, ka pēc svēršanās vairs nekur nevari iet. Agrāk gan bija gadījumi un pats redzēju, kā vīri aiz stūra vēma. Ja svars pārsniegts par kādiem 300 gramiem, tad, iespējams, izvemjot kuņģa sulu, vari nomest nepieciešamo svaru.
- Kas notiek, gaidot savu startu? Jūs esat blakus konkurentu bobiem. Ko jūs tur redzat?
- Neko īpašu jau neredzam. Turklāt ir jau arī jāsaprot, ko skatīties, nevis truli jāblenž.
- Zintis Ekmanis līda pie krievu kamanām, bet viņu dzina prom...
- Viņam jau patīk pakaitināt citus. Turklāt viņš bija un joprojām ir sacepies par to, ka ar slidām tiek darīts kaut kas neatļauts. Kad tiesnesis nobrauc ar smilšpapīru pa mūsu slidu, tad var redzēt, ka tā ir saskrāpēta, bet krieviem slida paliek nemainīga. Zintis izlikās, ka grib to nofotografēt, lai iegūtu pieradījumus, taču patiesībā viņš nemaz nebija ieslēdzis telefona kameru. Bet [Krievijas izlases treneris] Pjērs Lidērs bija gatavs ar kāju spert pa mūsu kamanu slidām. Pats klāt gan es nebiju, man to stāstīja.
- Skeletonists Martins Dukurs bija izbrīnīts tieši par Aleksandra Tretjakova ātruma tendencēm trasē, turklāt viņš pieminēja, ka līdzīgas tendences bijušas arī Aleksandram Zubkovam bobsleja divnieku sacensībās.
- Es maksimāli distancējos no šādām runām, taču jāatzīst, ka divnieku sacensībās šīs tendences bija aizdomīgas. Bet četriniekos mēs abas dienas otrajos braucienos viņu vinnējām, turklāt ar diezgan lielu pārsvaru. Cik tad tur vajag? Pietiek, ja uz pirmajiem braucieniem var apstrādāt slidu un iegūt kaut vai sekundes desmitdaļas pārsvaru. Galu galā četru braucienu summā Zubkovam zaudējām tikai 0,09 sekundes.
- Otrajā braucienā četriniekos Zubkovu vinnējāt par 0,24 sekundēm. Tas laikam bija pārsteigums arī pašiem.
- Kad finišējām un redzēju, ka rezultāts ir gandrīz tāds pats kā pirmajā braucienā, sapratu, ka kaut kas būs, taču neticēju, ka izdosies pakāpties no piektās uz otro vietu.
- Vai nepārsteidza, ka pēc trešā brauciena bija jau tik ievērojams pārsvars pār trešajā vietā esošo amerikāni Stīvenu Holkombu?
- Jā, bet arī trase siltajos laika apstākļos kļuva arvien sliktāka, tāpēc bija labi, ka trešajā braucienā startējām kā otrie. Tomēr tik un tā likās, ka Holkombs būs tuvāk.
- Pirms pēdējā brauciena vēderā jau kņudēja?
- Visu laiku jutos ļoti mierīgs, bet, kad tuvojās pēdējais brauciens parādījās uztraukums. Nācās sevi nomierināt. Paklausījos mūziku un teicu sev: «Vienkārši nobrauc tā, kā jau esi braucis. Kaut vai tāpat kā sliktāko no pirmajiem trim braucieniem. Un otrā vieta būs rokā.» Bet, kad Zubkovs pēdējā braucienā sāka mums zaudēt, pie sevis nodomāju: «Bļāviens! Varēju taču savu pēdējo braucienu nobraukt labāk.»
- Kādu mūziku klausījies pirms pēdējā brauciena?
- Agrāk klausījos roķīgāku mūziku, bet tagad prasās kaut ko mierīgāku, jo rokmūzika pārāk «uzvelk». Esmu ierakstījis arī latviešu dziesmas. Ko tieši klausos? Nekā konkrēta gan nav. Pēdējā dziesma pirms ceturtā brauciena šķiet, ka bija «Ai, jel manu vieglu prātu».
- Startā bija rezerves?
- Jā, bet jau divnieku sacensībās pēc pirmajiem braucieniem sapratām, ka nav jēgas, jo ar starta rekordiem izejas ātrums nebija tik liels, kā gribētos. Vienkārši uzskrējām pārāk tālu. Tāpēc nebija jēgas par katru cenu tiekties pēc starta rekordiem. Lai gan nevar noliegt, ka kaut kas arī īsti nesanāca četriniekos.
- Vai vairākkārtēja frizūras maiņa arī bija daļa no cīņas ar šīs sezonas neveiksmēm?
- Kaut kādā ziņā jā. Pirms četrinieku sacensībām Sanktmoricā garastāvoklis nebija no labākajiem un vajadzēja kaut ko darīt, lai vismaz varētu pasmieties. Vaicāju Daumantam, vai viņš nogriezīs man matus, bet viņš pārjautāja, vai tiešām to vēlos, jo man allaž bijuši gari mati. Tā nu viņš ar trīcošām rokām veidoja man jauno frizūru. (Smejas) Sočos Daumants ieminējās, ka vajagot nogriezt sānus, tādā veidā tiku pie grebenes. Galu galā Šveicē frizūras maiņa jau bija nostrādājusi, tādēļ arī Sočos tam bija jānes veiksme. (Smejas)
- Vismaz televīzijas ekrānā tavas emocijas pēc pēdējā braucienā bija grūti iztulkot. Apraksti, lūdzu, kas notika pēc finiša?
- Daudzi to prasa, bet man ir grūti atcerēties. Pēc finiša man uzreiz acīs bija asaras, taču galvā bija ķivere, tāpēc to nevarēja redzēt. Bija liels atvieglojums pēc visa šosezon pārdzīvotā. Taču īsti nesapratu, kas ir noticis. Jutos iztukšots, ķermenis bija kā lupata, kājas ļima. Vēlme visu izdarīt pēc iespējas labāk paņēma daudz fizisko un emocionālo spēku. Tikai vakarā, kad atgriezāmies ciematā, apsēdāmies un sapratām: «Veči, mums taču ir sudrabs!» Tad laikam beidzot pasmaidīju. Arī tagad mani mājās mudina, lai pasmaidu, bet es fiziski to nevaru izdarīt. (Smejas) Galva vēl ir dulla.
- Nepajautāji, ko Zintis čaloja ar Krievijas premjerministru Dmitriju Medvedevu?
- (Smejas) Nē. Bet tas bija smieklīgi, jo viņu bezmaz vai jau sāka vaktēt drošībnieki. Taču Zinča ir Zinča, tāds viņš ir un tās ir emocijas. Neko ļaunu jau viņš negribēja.
- Vai iepriekš biji redzējis asaras Daumanta vai Zinta acīs?
- Daumantam biju redzējis 2008. gadā, kad abi vēl bijām stūmēji un ar Jāni Miņinu uzvarējām Eiropas čempionātā. Ar Zinču riktīgi izraudājāmies viens otram uz pleca. (Smejas). Viņš saka: «Nu, kas ir? Tu tagad gribēji visus paņemt, ja?» Ir bijušas reizes, kad kaut kas aizkustina, bet parasti izdodas savaldīties. Kad iebraucu finišā un redzēju rezultātu, tad gan vairs nevarēju noturēties. Atvieglojums un prieks.
- Kad noņēmi medaļu no kakla?
- Pēc apbalvošanas uzreiz devāmies uz olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju. Kā tikai kāds ieraudzīja medaļu, tā nāca klāt un fotografējās. Beigās jau liku medaļu jakas krūšu kabatā. Noņēmu medaļu tikai, tad, kad jau biju atbraucis mājās.
- Tu taču zini, ko es tev vēl neesmu pajautājis?
- (Smejas) Zinu! Es jau gaidīju.
- Citēšu tevi, ko teici pēc atgriešanās: «Pieļauju, ka šī bija mana pēdējā Olimpiāde»...
- Jā, bet tas nenozīmē, ka negribu un man ir vienalga. Tobrīd tās bija emocijas. Tobrīd apsvēru, vai es vēlreiz gribētu piedzīvotu tādu sezonu, kāda bija šī. Ļoti daudz ir nācies ziedot savu privāto dzīvi, neesmu varējis veltīt laiku saviem tuviniekiem un draugiem.
Bet, ja man šodien pasaka, ka lielākā daļa komandas, federācijas darbinieki un sponsori paliek, tad ar abām rokām esmu par. Turpretī, ja izjūk kāds posms, piemēram, mainās treneri un ir jāpierod pie viņu darba metodēm, tad... Es zinu, kā Sandis [Prūsis] mūs ir «salauzis» un ko panācis astoņu gadu laikā, jo īpaši, pēdējo četru sezonu laikā.
- Ko nozīmē «salauzis»?
- Ak, kādus tik sūdus neesam taisījuši, ko normālam sportistam nevajadzētu darīt. Tagad sezonas laikā reizēm pasēdi, paskaties un saproti, kā gan čaļi ir izmainījušies. Kādi viņi savulaik bija p....i attiecībā pret treniņu darbu un citām lietām, bet kādi ir tagad.
Vienīgais, ko vēlos - nav ko kautrēties vai kaunēties, ja mēs gatavojamies uz nākamo Olimpiādi, tad mēs braucam vinnēt. Uzskatu, ka ar pašreizējo kolektīvu tas nav neiespējami. Protams, šobrīd vēl domāju un domāšu, kā turpmāk virzīšos. Tāpat kā lielākā daļa čaļu. Ja nu kādi divi, trīs aiziet? Viens četrinieks izjūk...
Katrā ziņā tobrīd emocijas lauzās uz āru un kaut kas bija sakrājies. Tagad, mierīgi pasēžot un loģiski padomājot, man nav tiesību visu pamest attiecībā pret cilvēkiem, kuri ieguldījuši darbu un finanses. Tā tomēr ir atbildība. Lai kā arī gribētos atpūsties, jo īsti neesmu izbaudījis jaunieša dzīvi. Tomēr atceroties emocijas, kādas bija saņemot olimpisko medaļu, jāatzīst, ka gribētos tās izbaudīt vēlreiz...