Šodien Krievijas laikrakstā [s:35173] publicēta apjomīga intervija ar Latvijas valstsvienības un KHL komandas Maskavas «Dinamo» galveno treneri Oļegu Znaroku, tādēļ piedāvājam «Apollo» lasītājiem interesantākos fragmentus.
Mīti un patiesība par Znaroku
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
- Vai taisnība, ka, būdamas vēl «zaļš» juniors atteicāties no Maskavas CSKA piedāvājuma?
- Ne jau es. Manā vietā atteicās mans tēvs, bet es viņu tolaik klausīju uz vārda. Tēvs teica: «CSKA tu sēdēsi uz soliņa, bet tev jābūt laukumā!»
- Vai tad no CSKA piedāvājuma varēja atteikties?
- Manam tēvam tas izdevās. Viņš bija labi ieredzēts futbola treneris... Es tolaik tikko biju atgriezies no Eiropas junioru čempionāta, kurā izcīnījām uzvaru. Starp citu, tajā čempionātā spēlēja arī Dominiks Hašeks un Vladimirs Rūžička. Kļuvu par turnīra rezultatīvāko spēlētāju, par punktu apsteidzot Rūžičku. Un kā jau jaunībā tas notiek. Zvaigzne... Kādam tas ļoti nepatika. Manā tālaika komandā Čeļabinskas «Traktor» mani sāka «dresēt». Bet «dresēt» mani nedrīkst principā. Pat jaunībā ar mani tas cauri negāja.
- Jūs pie kaut kā pieķēra?
- Braucām vilcienā kopā ar manu draugu Sergeju Čudinovu un mūs tamburā pieķēra ar cigaretēm. Par to centās mūs aizsūtīt uz otrās līgas komandu. Es atteicos un aizgāju. Vairākus mēnešus hokeju nespēlēju un biju pārliecināts, ka ar to viss ir beidzies. Taču tad notika kāds gadījums. Aizgājām ar draugiem uz spēli, bet tribīnēs sēdēja Pjotrs Vorobjovs - Vladimira Jurzinova palīgs Rīgas «Dinamo». Viņi mani pamanīja un sāka skaidrot, kas ar mani noticis... Bet, kad pēc spēles atgriezos mājās, virtuvē ar manu mammu tēju dzēra Rīgas komandas priekšnieks.
Runa bija par to, lai pārceļos uz Rīgu, bet mani tobrīd lejā mašīnā gaidīja Čudinovs, biju ieskrējis mājās tikai pārģērbties. Man jautā: «Vai brauksi uz Rīgu?» Atbildu: «Braukšu.» Un pats jau esmu aiz durvīm. Draugs taču mani gaida! Trīs dienas mani meklēja pa visu Čeļabinsku. Atrada un iesēdināja lidmašīnā uz Rīgu. Dokumentus par iestāšanos bruņotajos spēkos parakstīju jau uz lidmašīnas papkāpieniem. Propelleru radītais vējš papīru rāva no rokām ārā...
Rīgas «Dinamo» man nešķita kā paradīze. Kādas mums bija slodzes! Lēcām ar svaru stieni ar 20 kilogramu diskiem pāri barjerām! Tagad, kad saviem puišiem to stāstu, viņi domā, ka jokojos. Bet mēs cēlāmies no gultas ļodzīdamies un nevarējām saprast vai tagad ir rīts, diena vai vakars. Kā murgā devāmies uz zāli vai ledus laukumu...
Palikusi atmiņā arī kāda vēstule, kas sekoja man uz Rīgu no «Traktor» komandas. Teksts vienkārši nāvējošs: «Znaroks - alkoholiķis. Treniņos «noskaldījis» visus veterānus.» Mani paskaidrojumi nevienu neinteresēja un saņēmu gada diskvalifikāciju. Taču manā dzīvē ir bijis daudz netaisnību...
- Vai taisnība, ka treniņos «saķērāties» ar Helmutu Balderi?
- Absolūti meli! Helmuts ir lielisks cilvēks un bija lielisks hokejists. Rīgas dzīvā leģenda. Turklāt jauno pirmajām dienām viņš ņēma mani savā aizgādībā. Saka, ka taja laikā bija «ģedovščina». Bet kā tā izpaudās? Helmuts pieprasīja, lai piespēle tiktu atdota tieši uz nūjas lāpstiņas. Un no manis to panāca. Viņš mācīja savus meistarstiķus, atklāja visus «firmas» noslēpumus. Esmu ar bām rokām par tādu «ģedovščinu».
- Spēlējāt PSRS otrajā izlasē, bet pirmajā tā arī netikāt. Vai nebija reāli?
- Vienreiz pat aizbraucu jau uz pasaules čempionātu Bernē. Bija iespēja palikt sastāvā. Katru dienu lūdzu Dievu kaut mani neatskaitītu. Ar plīsušām Ahilleja cīpslām lēkāju un komandas ārstam aizliedzu kādam par to stāstīt. Bet sāpes bija ellišķīgas... Tad kādu vakaru istabiņā, kurā dzīvoju kopā ar Artūru Irbi, ienāca viens no izlases treneriem un teica: «Puiši, nāksies šeit ielikt vēl vienu gultu. Spēlētājs no NHL atbrauks.» Un es visu sapratu.
«Vai nebaidieties, ka naktī viņu nožņaugšu?» jokojot pajautāju. Bet iekšā viss «vārījās». Ja viņš zinātu, ko esmu pārcietis... Bet no rīta saņēmu biļeti. Uz mājām.
Tāpat intervijā Znaroks atminas arī Ziemeļamerikas laikus NHL klubā Bostonas «Bruins». Viņš stāsta:
Par cik nebiju draftēts, tad sākumā varēju spēlēt tikai fārmklubā. Ar spēli viss bija kārtībā, taču psiholoģiski nejutos ērti. Rīgā man bija piedzimusi meitiņa, bija ļoti vientuļi. Turklāt es it nemaz nezināju angļu valodu. Dēļ tā man sākās grēmas.
Dzīvoju viesnīcā, kur viss bija nodrošināts, taču ēdiens bija jāpasūta pašam. Bet es biju iemācījies tikai vienu vārdu - «Chicken» (vista - no angļu val.). Kad nācu ēst, oficianti jau saprotoši smaidīja: «Chicken?». Atbildu: «Chicken.» Lai gan uz «chicken» bez nelabuma vairs jau paskatīties nevarēju.
Vēlāk man piedāvāja līgumu, taču nebija neviena, kurš man to varētu pārtulkot, jo tolaik aģenta profesija vēl tikai attīstījās. Mans aģents mani atveda un uzreiz aizbrauca atpakaļ. Paskatījos uz līgumu un nolēmu, ka norādīto algu man piedāvā gadā. Pateicu «paldies», atvadījos un atgriezos Rīgā. Līgumu par piemiņu paņēmu līdzi. Vēlāk neparakstīto līgumu ar «Bruins» pieliku mājās pie sienas. Kāds no paziņām pirms gadiem pieciem man to pārtulkoja. Izrādās, ka to summu man piedāvāja mēnesī.