Sveiki, man ir problēma. Es pat nezinu, ko darīt, man ar māti nav normālas attiecības, mēs katru dienu strīdamies, un katra strīda beigās viņa pasaka, lai eju prom no mājām, lai eju dzīvot citur. Viņa vienmēr saka, ka nemācos un neko nemāku darīt un ka nekas nebūšu, kad izaugšu (bet ir tāda lieta, ka es mācos, un labi), ka būšu kaut kāda sētniece, kas ne graša nenopelnīs :( Visu, ko es vēlos, man neļauj... Ļauj tikai to, kas patīk viņai. ;( Pie visa vainīga esmu es, un tā ir vienmēr, un, kad vainīga māte, tad viņa to neatzīst un sāk bļaut uz mani. Bet dīvaini ir arī tas, ka viņa ir arī laba pret mani, kad pēkšņi ļauj kaut ko. Man vienkārši sāp sirds, citreiz pat gribu vienkārši pakārties, es gribu dzīvot normālu dzīvi kā visi citi pusaudži. Es vēlētos kaut mana māte būtu tāda, kurai ir vienalga, ko bērns velk, kur iet.