«Es nelietoju sociālos tīklus. Tāpēc nejūtos kaut ko zaudējis. Piedāvājumu man ir daudz un interesanti. Līdz gada beigām jāparedz katrs savs solis,» uzsākot sarunu, saka Jēkabs Nīmanis, latviešu komponists, kurš līdz šim vairāk ievērots kā teātra izrāžu mūzikas autors. Jau šajā nedēļas nogalē skatītāji varēs novērtēt viņa pirmo operu – J. Nīmanis ir viens no [s:47249] programmā iekļautā kameroperu diptiha «Līsistrate» diviem autoriem.
Nebūs pārspīlēts, ja Jēkabu Nīmani nosauksim par vienu no šobrīd pieprasītākajiem teātra mūzikas autoriem Latvijā. Viņa vārds lasāms gandrīz katras trešās pirmizrādes pieteikumā. Nupat pirmizrādes piedzīvojuši vēl divi iestudējumi ar Jēkaba Nīmaņa muzikālo noformējumu – Vladislava Nastavševa «Peldošie – ceļojošie» JRT un Ģirta Ēča «Ziema zem galda» Valmierā.
Līdz šim viņa mūzika visbiežāk skanējusi no JRT skatuves. Zināmu kulta statusu jau iemantojušas saldsērīgi maigās dziesmas no izrādes «Latviešu mīlestība», kas izdotas arī CD. Par savu apjomīgāko, darbietilpīgāko un vienlaikus vismazāk ievēroto veikumu Jēkabs sauc mūziku JRT iestudējumam «Fricis Bārda. Dzeja. Ambients».
Laba sadarbība J. Nīmanim izveidojusies arī ar Valmieras teātri (VDT) – par muzikālo noformējumu Viestura Meikšāna izrādei «Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās» saņēmis vairākas balvas, tostarp Latvijas teātra mākslas augstāko novērtējumu «Skatuves naglu» «Spēlmaņu nakts» ceremonijā. Ar šo pašu balvu novērtēts arī viņa darbs Latvijas Nacionālā teātrī, kur viņa radītās skaņas papildina pazīstamā krievu režisora Kirila Serebreņņikova iestudējumu «Voiceks».
Dokumentālā filma par režisori Māru Ķimeli, jauna izrāde par Marku Rotko, turpinājums bērnu animācijas seriālam «Lupatiņi», vairāki «Rīga 2014» programmas muzikālie notikumi. Darbu saraksts ir garš. Tomēr vienojamies pagaidām runāt tikai par viņa pirmo un līdz šim vienīgo operu «Līsistrate», jo turpmākā gada radošie izaicinājumi ir saplānoti, tomēr, kā pats vēlāk sarunā atzīst, viņš varot «pieslēgties» pēdējā brīdī, jo patīkot ar mūziku strādāt ātri, viegli un precīzi.
Jaunā kameroperu diptiha «Līsistrate» pamatā ir gadu tūkstošiem sens stāsts par Grieķiju Peloponēsas kara laikā, kad sievietes izmisumā par kara postu nolemj saviem vīriem un mīļākajiem liegt seksu, kamēr tie nepārstās karot.
Jaunajā iestudējumā tiek veidoti divi atšķirīgi tomēr savā starpā cieši saistīti darbi – viens «Līsistrates» komēdijas versija, otrs – drāma. Otrajai versijai koncepciju veidojis Jēkabs Nīmanis un dzejniece Inese Zandere, kopā ar šveiciešu režisori Kristīni Sirisi (Christine Cyris), stāstu sasaistot ar vienu no nesenākajiem militārajiem konfliktiem Eiropā – Balkānu karu.
Nesen notikušas divas pirmizrādes ar tavu mūziku. Vairāk tiec pozicionēts kā teātra mūzikas komponists?
To var visātrāk pamanīt. Ja 10 gadus dari vienu lietu daudz un bieži, tad arī to ievēro arvien vairāk un vairāk.
Vai raksti mūziku izrādēm, jo tev ir svarīgs stāsts, sižets, par ko top mūzika?
Protams. Bet ne tikai. Varu radīt tādus gabalus, kur nav nekāda stāsta. Man ir bijuši arī darbi, kur pasūta – Latvijas Radio korim ar saksofona solo vai jāiepin iekšā gregoriāņu dziedājumi. Kāds konteksts? Kāda dramaturģija? Tas man pašam jāizdomā.
Kā ir vieglāk?
Te nav runa par vieglāk! Tas ir cits princips. Man abējādi interesanti. Protams, patīk, ja ir sadarbība. Ja kāds piedāvā tekstu, ja ir jau sava koncepcija, un tad tajā visā mēģinu atrast sevi. Ja tev ar otru cilvēku sakrīt viedoklis par piedāvāto tēmu vai vismaz ir interesanti par to parunāt, tad to var darīt. Ja mans viedoklis ir atšķirīgs vai es kaut kā nevaru pieslēgties idejai, nespēju identificēties ar piedāvāto saturu, tad saku – nē. Tā gan ir ļoti, ļoti reti…
Un kā tu identificē sevi ar «Līsistrati» un tās varoņiem?
Ne īsti identificēju... Drīzāk runa ir par to, – piekrītu vai nepiekrītu kopējai koncepcijai, vai tā nav pretrunā ar maniem uzskatiem. Veidojot «Līsistrati», mums ar Inesi Zanderi vēl pirms libreta rakstīšanas bija daudz intensīvu sarunu par darba vēstījumu. Tāpēc jūtos piedalījies «Līsistrates» drāmas versijas koncepta un satura veidošanā. Vismaz man ir tāda sajūta… Varbūt Inese Zandere mani ir kaut kā apmānījusi? [smejas – red.].
Kāds tad ir šis kopējais «Lisistrates» – drāmas – vēstījums, ņemot vērā, ka Aristofāna darbs pamatā ir komēdija?
Tā ir sociālā komēdija, kas izsmej sabiedrības negācijas. Mēs «Līsistrates» piedāvāto situāciju aizvedam drāmas virzienā. Manuprāt, šo tēmu «paņēmām» mazliet dziļāk. Tur nav nekādas pretrunas ar Aristofāna darbu, vienkārši pieliekam klāt, sauciet kā gribat – lokālo vai subjektīvo kontekstu. Mēs arī piešķiram šim darbam atšķirīgu nobeigumu.
Mūsu paaudze tā īsti karu nav piedzīvojusi, kādu subjektīvo kontekstu vari šim darbam piešķirt?
Inesei Zanderei ir personīgā pieredze – viņas vīrs kā žurnālists pabijis Kosovā, laikā, kad tur karoja. Viņa pati arī to ir redzējusi un izjutusi tuvāk. Ja mūsu paaudze tā īsti karu nav piedzīvojusi, nenozīmē, ka tas nav nekad noticis. Es arī uzskatu, ka Otrais pasaules karš lielā mērā vēl turpinās un «aukstais karš» ir pieņēmies tikai spēkā.
Nav arī runa tikai par vienkāršu kaušanos, mūsu stāsts ir par izvēli, par šaubām: kas ir pareizi un kas – nepareizi.
«Līsistratē» tiek pretstatīts sievišķais un vīrišķais. Sievišķais ir par dzīvības saglabāšanu, ideālisms, kas balstīts mātes instinktā. Viņas saka: mēs nedosim savus vīrus karā, neaudzināsim dēlus karam, bet tas pārvēršas par karu pret karu. Un tā būtībā ir jauna vardarbība. Mūsu atrisinājums parāda to, ka tas ir strupceļš, ka karš pret karu noved pie tās pašas destrukcijas.
Tiek uzskatīts, ka cilvēce bez kara nevar, neņemot vērā to, ka tas ir ārkārtīgi liels posts. Par to daļēji nesen intervijā žurnālam «IR» runā arī mākslas zinātnieks, Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis, ka karš rodas no pārsātinājuma, liek cilvēkiem izvērtēt līdz tam bijušo vērtību sistēmu, lai rastos, kas jauns. Par karu un tā sekām aicina domāt arī pašlaik «Arsenālā» aplūkojamā izstāde «1914», kas parāda, kā no drupām un pelniem rodas jaunas idejas un strāvojumi.
Kāpēc cilvēkam ir vajadzīgas ciešanas? Lai viņš pilnveidotos. Un tie cilvēki, kuri prot pilnveidoties tā, ka neizjūt ciešanas, viņos vairs karš nenotiek. Ja visa cilvēce spētu attīstīties līdz tādai stadijai, kas pagaidām ir utopiski, tad konflikti beigtos. Tā ir kā slimība, kas jāpārslimo desmitos tūkstošu gadu. Tā ir lielā evolūcija, un kari ir neizbēgama daļa šīs evolūcijas. Domāt par šo evolūciju ir absolūti racionāli un pragmatiski, jo šobrīd pasaulē eksistē atomieroči, un to likšana lietā nozīmē pasaules bojāeju. Šis ir ļoti atbildīgs brīdis. Virzīties uz to, lai karu nebūtu, ir vienīgā iespēja izdzīvot. Ja nesāksim to darīt, tad cilvēces bojāeja ir nenovēršama. Tāpēc kara tēma nebūt nav zaudējusi aktualitāti – arī tad, ja paši karu tiešā veidā nepiedzīvojam.
Pasekojot līdzi tam, ko esi darījis, ir iespaids, ka no tā brīža, kad tevi pazina kā ska un pankroka grupas «Pest of a Child» dalībnieku, šos 10 gadus esi uzņēmies arvien dziļākas un smagākas tēmas. Drīzumā pirmizrādi piedzīvos arī dejas izrāde «Intervija ar Madonnu» ar tavu mūziku, kas runā par vientuļajām mātēm.
Neteiktu, ka šīs tēmas uzņemos, tās pašas atnāk pie manis. Režisori un citi cilvēki ļauj man tajās piedalīties. Bet «Pest of a Child» arī nebija grupa, kas nodarbojās ar publikas izklaidēšanu. Mūsu dziesmas bija tikai par sociālajām tēmām. Bija tikai viena dziesma par mīlestību – «Bitch», par to, kā meitene pieviļ puisi, un viņš sev iešauj galvā. Tas bija reāls gadījums. Arī nekas īpaši izklaidējošs. Protams, mūzika, ko spēlējām, šķita jautra un viegli uztverama, bet saturs, ko stāstījām, nebūt tāds nebija.
Mēs ļoti labi pavadījām laiku, tas, manuprāt, ir viens no labākajiem pusaudžu un divdesmitgadnieku laika pavadīšanas veidiem – nodibināt grupu un spēlēt pankroku.
Bet vēstījums nebija ballīšu mūzika. Tāpēc neuzskatu, ka esmu tagad sācis citu ceļu, pievēršoties nopietnākām tēmām.
Tas gan arī atkarīgs, kā uz to raugās. Piemēram, mūzika «Latviešu mīlestībai» [Alvja Hermaņa iestudējums JRT, 2006. g. – red.] – uz to var skatīties kā uz poētisku un izklaidējošu, bet patiesībā stāsts ir par vientulību. Mans pirmais darbs teātrī bija mūzika Alvja Hermaņa izrādei «Stāsts par Kasparu Hauzeru» 2001. gadā – tās pamatā ir diezgan traģisks, personisks stāsts – arī par sabiedrības krīzi, nespēju paskatīties uz sevi no malas un spēju liekuļot. Arī tās ir smagas tēmas.
Tomēr izklaides žanrs tev nav svešs, ar savu «Jakob Noimans band» esat kā tāds vietējais «kāzu un bēru orķestris».
Tā ir tā mana atpūta [smaida – red.]. Citi cilvēki brauktu uz akvaparku, es spēlēju savos blakusprojektos.
Tev nav iebildumu spēlēt kāzās vai tā saucamajos «rasolvakaros»? Ir daudzi mākslinieki, kuriem tas šķiet aizvainojoši.
Kas tur var būt aizvainojošs? Kāzas ir diezgan jauks pasākums. Lai man būtu augstprātīga attieksme – es nekad nespēlēšu kāzās vai dzimšanas dienas ballītēs…? Nē, es neuzskatu, ka tā būtu nolaišanās zemākā līmenī. Kāzas un dzimšanas dienas ir daļa dzīves, tie ir skaisti dzīves notikumi, kuros priecājos piedalīties un būt daļa no šīm emocijām. Patiesībā, kāzas ir viens no eksistenciālākajiem, patiesākajiem notikumiem cilvēka dzīvē. Visi cilvēki ir patiešām ieinteresēti piedalīties. Koncertos nereti ir pat snobiskāka attieksme.
Bet tev noteikti ir kaut kādas «sarkanās līnijas», kuras kā mūziķis nepārkāp? Kur tu nespēlē?
Nespēlēju tad, ja jūtu, ka mani grib izmantot. Nespēlēju politiskām partijām. Tie cilvēki kaut kā arī to jūt, un mani nemaz neaicina. Esmu aicināts spēlēt televīzijā, bet atteicos. Komerctelevīzijās ir kaut kas ļoti…, tās degradē sabiedrību, un es negribu tajā piedalīties.
Tajā formā, kā viņi mani pasniegtu, tiktu izmantots, lai kāds pelnītu vairāk. Man popularitāte neko nenozīmē. Ja viņi kā atalgojumu piedāvā atpazīstamību, labprāt spēlētu ar papīra maisu galvā. Atpazīstamība? Man būs vairāk pasūtījumu? Paldies, man jau ir pietiekami daudz, man nevajag vairāk naudas, esmu nostrādājies, man ir interesanti, pat «bišķi» vairāk varētu atpūsties.
Mūsu sarunu pārtrauc tālruņa zvans… Pēc īsas sarunas Jēkabs saka – Čornijs [Jānis Rokjānis – red.], bijušais grupas «Voiceks Voiska» trombonists. Tagad ar savu jauno grupu «Deskalighters» viņš jau vēlas pieteikties maijā gaidāmajam Miera ielas vasarsvētku festivālam, kura viens no rīkotājiem ir Jēkabs Nīmanis. Viņš aktīvi iesaistījies Rīgas radošā kvartāla «Miera ielas republika» biedrībā un jau trešo gadu piedalās vasarsvētku festivāla muzikālās programmas veidošanā. Viņš atklāj labas ziņas – Miera ielas vasarsvētki šogad būs divas dienas.
Festivālu rīkosim jau trešo gadu. Tas viss notiek man apkārt. Miera ielā dzīvoju jau trešajā paaudzē. Es redzēju, kā šis rajons piedzimst, attīstās kā radošais kvartāls, kā tur viss mainās. Tā ir vieta, kur dzīvoju, tāpēc vismaz ar šo festivālu varu radīt savu interpretāciju par pilsētvidi, kaut vai izvēloties ansambļus, kas tur uzstājas. Mums ir biedrība, kurā darbojas ļoti jauki, entuziastiski un radoši cilvēki. Man ir prieks un gods piedalīties šādā lietā.
Miera ielas vasarsvētki ir viens no tiem festivāliem, kura norisi neietekmē apmeklētāju skaits. Mums nav nevienam jāizdabā. Atrodamies tādā vietā un situācijā, ka varam uzņemt tikai noteiktu apmeklētāju skaitu. Ja ir par daudz, tad tas neder. Tāpēc varam darīt eksperimentālākas lietas, aicināt mazāk populārus, bet interesantus mūziķus. Man negribas, lai Miera ielas vasarsvētki pāraug sevi.
Viss pasākums līdz šim ir bijis par velti, un daudzas lietas notiek pašorganizējoties un uz goda vārda. Nekad nav bijuši kādi konflikti vai nepatīkamas situācijas. Varbūt vienīgi naudas ir bijis par maz, lai visu vēl labāk noorganizētu. Vēlētos, lai Rīgas domē novērtē šā festivāla unikalitāti pilsētvidē.
Bērni pazīst tavas dziesmas animācijas seriālam par «Lupatiņiem», bet tu esi arī skolotājs mūzikas skolā Bolderājā.
Jā, deviņus gadus.
Vai tā ir misijas apziņa?
Jā, iespējams [smejas – red.]. Brīžiem nopietni pārdomāju iemeslus, kāpēc tur esmu. Man īsti laika tam nav, bet divreiz nedēļā to izdaru. Tas ir manai personības attīstībai, lai audzinātu raksturu.
Ko muzikālā audzināšana dod augošajam cilvēkam, pat tad, ja viņš nekad nekļūs par profesionālu mūziķi?
Es jau visu laiku to saku – nodarbojamies ar mūzikas terapiju. Pirmkārt, tā ir audzināšana – atbildība pašam bērnam, ja viņš pateicis, jā, es to iemācīšos, to izdarīšu. Otrkārt, apgūstot jaunas iemaņas, saslēdzas smadzeņu centri, tīri fizioloģiskā attīstība notiek citādāk. Tās nav ambīcijas bērnu «taisīt» par profesionālu mūziķi. Tas vienkārši ir vērtīgi. Mūsu sistēmai ir muļķīgs mērķis – piespiest bērnus konkurēt profesionālajā sfērā. Protams, ja ir talants, tad jārada apstākļi, lai tas maksimāli attīstītos. Te mūsu izglītības sistēma ir jāslīpē.
Kameroperu diptihs «Līsistrate» Rīgā Dzelzceļa muzejā būs skatāms 14. un 15. februārī, bet 16. februārī – Liepājas teātrī. Biļetes nopērkamas «Biļešu paradīzes» kasēs un internetā. Vēlāk iestudējums dosies viesizrādēs uz Šveici.
Plašāk par «Rīga 2014» pasākumiem «riga2014.org».