Latvija ir skaista un redzēšanas vērta – kurš tad to nezina?! Bet tūristi, gan vietējie, gan ārzemju, biežāk apjūsmo vācu baronu, krievu augstmaņu un cara laiku Latvijā atstāto mantojumu: Rundāles pils, Daugavpils cietoksnis, Bīriņu muiža... Savukārt kafejnīcās, krodziņos un viesu namos tūristi parasti saņem eiropeiskas maltītes. Kas tad ir mūsu pašu, latviešu? Vai tiešām tikai ārzemju vērtību zaļais un zilais ietvars – krāšņais lauku zaļums un ezeru, upju un jūras zilums?
Latvijas Lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» ar Eiropas Savienības atbalstu projektam «Kultūras mantojuma vērtību un potenciāla veicināšana Latvijas lauku tūrismā» cenšas akcentēt Latvijas laukos tieši latvisko – iepazīt latviešu tradīcijas, ēst latviskus ēdienus, atpūsties tā, kā to reiz darīja mūsu senči latvieši.
Gribat kādu dienu baudīt romantiku latvju sētā «Dzirnupes» Āsterē, aiz Limbažiem? Tur būs tāds klusums, kas nepieradušam griež ausīs. Vistas, pīles, kazas, upītē pašu ķertas zivis, pašu siets Jāņusiers un pašu šķīti salāti no dobes. Varēsiet šaut ar loku, smēdē izkalt pirmo naglu savā mūžā, bet pēc tā visa nopērties lauku pirtī un pārlaist nakti klētiņā, kas smaržo pēc kalmēm, piparmētrām un kumelītēm. Būs tas viss un vēl daudz kas cits, nebūs tikai televizora, radio, interneta pieslēguma. Cik ilgi varētu tā dzīvot? Daži iztur dienu, daži trīs, bet ir ģimenes, kas dzīvo pa desmit dienām un atgriežas katru vasaru atkal no jauna. Pamēģiniet! Saimnieki Sandra un Juris jūs labprāt uz laiku pieņems savā ģimenē.
Nespējat bez civilizācijas? Tad dodieties uz lauku māju «Lantus» netālu no Staiceles. Tur tūristus gaida tradicionāla latviska māja, kas atjaunota mūsdienu stilā – ar pirti un baseinu, baltiem ādas dīvāniem pie kamīna un nakšņošanu viesu istabās (ar televizoru!). Ēdieni gan būs latviski un produkti, no kā tie gatavoti, – vietējie.
Turpat līdzās ir Staicele ar savu lībiešu muzeju «Pivālind» (lībiešu – svētais putns), audēju darbnīcu ar 9 (!) stellēm, nostalģisko atmiņu muzeju par Staiceles papīrfabrikas ziedu laikiem un stārķa Profesora slaveno ligzdu. Kā stāsta staicelieši, svētelis te pirmo reizi parādījies jau 1985. gadā – savainojis spārnu, tāpēc neticis brāļiem un māsām līdzi uz dienvidiem, klīdis pa pilsētiņu, visur bāzdams savu garo degunu, līdz kļuvis par savējo. Tagad Staiceli dēvē par Latvijas stārķu galvaspilsētu un jau kuru gadu desmitu (trešo!) apcer ideju par stārķu muzeja celtniecību. Profesors iekļuvis arī Staiceles pagasta ģērbonī un viņa portretu var apskatīt puķu dobē lielceļa malā, braucot garām Staicelei. Ja katrs staicelietis kļūtu kaut uz pusi tik slavens kā stārķis Profesors, Staicele jau būtu kļuvusi par visas Eiropas tūristu meku. Bet tas nekas – arī tagad, pat viena Profesora dēļ vien, ir vērts nebraukt tai garām.
Atceļā uz Rīgu vēlams iegriezties arī Valmiermuižas alus darītavā, jo tur šī gardā alus smeķi var just vislabāk. Protams, nepiemirstot, ka alkohols ir kaitīgs mūsu veselībai (tas attiecas arī uz pieminēto škaļiku).
Starp citu, pat tajā pašā Bīriņu muižā, kas jau kopš 1857. gada saistās ar nelatviskās fon Pistolkorsu dzimtas vārdu, mazliet pameklējot, var atrast daudz latviska. Sāciet ar veco ūdensdzirnavu krodziņu, nomēģinot tur pusdienās pelēkos zirņus ar speķi!
Tāds, ļoti īsos vārdos, varētu būt latviskais kultūras mantojums lauku tūrismā Vidzemē. Bet Latvijā vēl ir arī Latgale, Kurzeme, Sēlija, Zemgale...
