«Tā ir sanācis, ka vīrs praktiski ir darbā. Mājās ir tikai vakaros un dažreiz strādā arī brīvdienās. Var teikt, ka prakstiski neredzu viņu un kopā ar neko nedarām - vai nu viņš strādā, vai mājās guļ un bumbulē pie TV. Man tas sāp - nejūtos ne kā sieva, ne vajadzīga viņam,» [s:45192] forumā atklāj kāda sieviete.
Sveiki! Laikam jau vairāk vēlos izkratīt sirdi un viss! Nu tā ir sanācis, ka vīrs praktiski ir darbā. Mājās ir tikai vakaros un dažreiz strādā arī brīvdienās. Var teikt, ka prakstiski neredzu viņu un kopā ar neko nedarām - vai nu viņš strādā, vai mājās guļ un bumbulē pie TV. Mums vēl ir mazs puika! Man tas sāp - nejūtos ne kā sieva ne vajadzīga.
Man netraucē, ka viņš tik daudz strādā - esmu jau apradusi, bet tas, ka savu brīvo laiku nepavada ar mums. Mēs neko nedarām. puiku viņš skatās un mīlē, vismaz tādos brīžos varu kaut ko pa māju padarīt. Bet gribas mīlestību un ģimeni. Jūtos vientuļa no vīra puses! Protams, man ir dēls, un viņš man aizpilda laiku.
Tagad arī - labo mašīnu un brīvajā laikā brauc uz laukiem labot - un ar bumbulē, jo sen vareja sataisīt, bet aizbrauc, paknakstās un viss. Mājās ar šādi tādi darbi sakrājušies, bet tie krājas tik kaudzē.
Nezinu pat kā vairs uzvesties, citreiz liekas, ka viss ir kārtībā un nedomāju par to, citreiz mēs par to strīdamies un citreiz sanāk, ka es noslēdzos sevī un mēs nerunājam!
Man skumjš rīts, jo vīrs pat īsti neatvadījās, aizejot uz darbu, un vakar mēs sastrīdējāmies, nu es dusmojos, bet viņš skatījās TV. Man nāca miegs, bet es taisīju viņam uz darbu ēst, jo zināju, ka viņš netaisīs un pat nepalīdzēja nekā...
Citreiz tāda dusma, ka gribas visam atmest ar roku ... bet es viņu mīlu.»