Nekompetences sekas (34)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFP/Scanpix

Pēdējā laikā Latvijas basketbolu piemeklējusi sērga, kas uzkrītoši glūn jauno talantu virzienā. Dāvis BertānsJānis Bērziņš un Kaspars Vecvagars ir spilgtākie piemēri vienai no smagākajām traumām basketbolā - krustenisko saišu plīsumam. 

Lai mēģinātu izskaidrot šī savainojuma cēloņus, sazinājāmies ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) Sporta medicīnas katedras vadītāju profesoru Viesturu Lāriņu, kurš, vēl teju nesagaidījis jautājumu, nosauca vārdu salikumu «treneru nekompetence».

«Treneri nesaprot sportistu sagatavošanas nozīmi. Trenēšanas jēga nav tikai iemest bumbu grozā, bet gan sagatavot sabalansētu organismu dažādu slodžu veikšanai,» uzsver Lāriņš. «Ceļu locītavu traumas ir saistītas ar muskuļu disbalansu. Vienveidīgos treniņos, tikai spēlējot basketbolu, atsevišķas muskuļu grupas tiek noslogotas vairāk, turpretī citas – nepietiekami, kā piemēra, augšstilba priekšējās un aizmugurējās daļas muskuļi. Tā rodas muskuļu disbalanss.»

«Basketbola treneriem patīk bīdīt kauliņus uz dēlīša, viņi nenodarbojas ar sportistu vispārējo fizisko sagatavošanu. To dara fizioterapeiti un fiziskās sagatavotības treneri, taču tam acīmredzot tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Jā, gan Kauņas «Žalgiris» un Belgradas «Partizan», gan «VEF Rīga» komandās ir fizioterapeiti un fiziskās sagatavotības treneri, bet, iespējams, ka viņi vienkārši netiek pie teikšanas, jo viņos ieklausās tikai sagatavošanās posmā, turpretī sezonas gaitā vispārējai fiziskajai sagatavotībai sacensību režīmā tiek veltīts par maz laika.»

«Jaunie sportisti tiek ekspluatēti. Tiek trenēta viņu tehniskā un taktiskā sagatavotība, taču tiek aizmirsts par organisma vispārējo sagatavotību. Basketbolā galvenais ir sprinti un lēcieni, tādējādi pārsvarā tiek noslogota viena muskuļu daļa, bet netiek trenētas citas, tādēļ veidojas disbalanss,» norāda LSPA profesors. «Vecvagars jau pareizi pateica, ka celis izslīdēja uz līdzenas vietas. Tas notiek tāpēc, ka tā muskuļu grupa, kurai būtu jānotur ceļa locītava, ir vāja vai novēro muskuļu saīsinājumu. Tā ir nekompetence par spēlētāju vispārējo fizisko sagatavotību un organisma sabalansētību slodzēm.»

«Vēl viens jautājums ir par slodžu pareizu dozāciju. Ja jauno spēlētāju ieliek pie lielajiem, tad viņš ļoti cenšas, jo arī grib būt top līmenī. Līdz ar to viņš visu dara ar lielāku spēku, bet pēc tam nepieciešams ilgāks atjaunošanās laiks. Ja tas ir par īsu, tad muskuļi ir paaugstinātā tonusā un atkal rodas jau minētais disbalanss.»

«Jaunie basketbolisti tiek ātri iesūkti lielo klubu sistēmā. Viņiem vēl vajadzētu strādāt pie vispārējās fiziskās sagatavotības, taču tas netiek darīts. Turpretī Spānijā jauno basketbolistu sagatavotības sistēmā ļoti liela uzmanība tiek pievērsta vispārējai fiziskajai sagatavotībai, nekoncentrējoties tikai uz basketbola tehnikas elementiem.»

Vai pēdējā laikā krustenisko saišu traumas basketbolistus skar biežāk vai par tām vienkārši tiek vairāk runāts? Lāriņš uzskata, ka šādas traumas ir aktualizējušās, jo pieaugusi intensitāte - izpildījuma ātrums un spēks. «Ceļu locītavas muskuļiem, cīpslām un saitēm ir jābūt gataviem paaugstinātām slodzēm. Ja muskuļu sistēma nav pietiekami trenēta, tad par daudz tiek noslogots saišu aparāts, kas arī izraisa traumas. Visbiežāk traumas ir tiem, kuri ir jauni un ātri, bet ne pietiekami atjaunojušies pēc treniņu slodzēm.»

LSPA profesors stāsta, ka atlabšana pēc krustenisko saišu traumām ilgst sešus līdz deviņus mēnešus, turklāt šim laika periodam jāpievieno arī sportista psiholoģiskā gatavība pēc smagas traumas atkal veikt iepriekš tik ierastās kustības.

«Būtībā traumētajam celim pēc tam ir jākļūst stiprākam nekā veselajam. Tikai tad cilvēkam ir psiholoģiska pārliecība, ka bojātais celis izturēs. Bieži vien gadās, ka pēc traumām viena puse tiek saudzēta, taču sportā tas nav iespējams. Turklāt basketbolā ir ļoti daudz sporta veidam specifisku kustību, kuros darbojas rotācijas spēki. Ir jābūt pārliecībai, ka kājas spēj to izturēt.»

Atliek vien secināt, ka krustenisko saišu plīsums pats par sevi nav sērga, bet gan tikai sekas tam, ko sauc par nekompetenci. Bet nekompetenci gan varētu saukt par sērgu, kuru pēc iespējas ātrāk būtu jāizskauž.

Komentāri (34)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu