No ielas līdz Holivudai

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: "Intervija"

Veselā miesā vesels gars – šis latviešu sakāmvārds pavisam noteikti attiecas uz Elvisu Grīnbergu, «Baltic Casting Agency» dibinātāju un vadītāju, kā arī sportistu kopš bērnības. Elviss atklāti runā par grūtībām, ar kurām nākas saskarties, uzsākot biznesu, tomēr ne mirkli nepiemirst beigās pievienot kādu pozitīvu frāzi un norādīt uz plusiem, kas iegūti caur mīnusiem. Izmantojot krāšņus salīdzinājumus un atklājot dzīves likumsakarības un neskaitāmās iespējas ikkatrā situācijā kaut ko mācīties un sev gūt, Elviss Grīnbergs pilnībā ierauj sarunā un pavisam noteikti lauž ar sportistiem saistītos stereotipus.

Atskatoties uz visiem šiem gadiem biznesā, ar ko tu lepojies un ko būtu darījis citādi?

Iespējams, sākumā ideju bija vairāk, nekā bija iespējas to visu realizēt. Bet, ja jau tagad te sēžam un runājam, tad tās galvenās ir īstenotas, un viss iet veiksmīgi uz priekšu. Labākais, ko varu teikt, uz visu atskatoties, ir tas, ka es jau pašā sākumā izvirzīju ļoti lielus mērķus. Līdz ar to, kā jau jebkurā jomā, cik liels būs mērķis, tik arī sasniegsi. Ja gribēsi, piemēram, lai tev ir labākais veiklas Madonā, tad tas arī būs labākais Madonā, bet tikai Madonā. Ja gribēsi kaut kur vairāk, tad tā arī būs. Tāpēc ļoti bieži ir tā, ka cilvēkam ir ideja, bet tas mērķis ir ļoti mazs, un viņš tur arī apstājas. Es jau pašā sākumā biju sev sarakstījis, ka gribu būt pirmais nevis Latvijā, bet, bet pēc trīs gadiem Baltijā, pēc četriem jau būt starp vadošajiem Austrumeiropā, pēc septiņiem vai astoņiem jau visā Eiropā un tad Holivudā, Bolivudā un tā tālāk. Es biju sarakstījis to trepi līdz augšai. Lai arī apzinos, ka, iespējams, nekad netikšu pašā augšā, tad vismaz gandrīz līdz augšai noteikti. Tā vienmēr būs. Un, ja tu esi uzlicis tikai vienu pakāpienu, tad tu tiksi līdz pusei tam vienam pakāpienam.

Kā Tev izdodas visu laiku uzturēt enerģiju? Es pieļauju, ka pašā sākumā tiešām bija ļoti grūti, darot vienam visus darbus?
Sokrats ir teicis, ka nogurumu izjūt tikai tie, kuriem dzīvē nav mērķu. Un tā jau patiesībā arī ir. Motivāciju man dod nospraustie mērķi, un nogurumu es nejūtu vispār. Tajā brīdī, kad varbūt vajadzētu apsēsties un nopūsties, Tu visu laiku domā, ka vēl vajag to un to izdarīt. Vēl jau tas, ka pagaidām organisms jauns un atļauj fiziski nenogurt, bet pamatā ir tas, ka ir daudz ideju un domu. Katru rītu es mostos ar domu, ka šodien ar mani notiks kas liels, un tā arī notiek. Es mostos ar to dzirksteli acīs: o, šodien tas, tas un tas jāizdara, un vakarā es pasakos par to dienu, kas man ir bijusi dota... un no rīta atkal ceļos ar jaunu dzirksteli. Es laikam esmu tik ļoti iemīlējis to, ko daru... To, ka esmu darbaholiķis, nenoliedzu, to man visi draugi saka. Bet esmu to pieņēmis kā hobiju un darbu kopā. Gan mājās tu tajā padarbojies, gan darbā tajā esi. Tas ir tāds kā dzīvesveids. Tāpēc nav tā: ai, atkal jāiet uz darbu.

Daudziem ir labas idejas un augsti mērķi, bet pienāk brīdis, kad atduries pie naudas vai laika trūkumu vai kad fiziski viens nespēj paveikt tik daudz... Kas varētu būt glābšanas riņķis tādos brīžos?

Ļoti svarīga ir komunikācija. Jāmāk atrast īsto pieeju cilvēkiem, lai viņi gribētu ar tevi turpmāk uzturēt sarunu. Tāpēc, kontaktējoties un kaut ko darot, cenšos nogriezt nost to, kas man pašam nepatiktu. Iespējams, tāpēc man viss ir izdevies arī tad, kad nav gājis tik viegli, kā tu saki, kad ir tie brīži, ka liekas: vai to vajag un kā tagad tālāk... Tad vienmēr no augšas kāds... Vienmēr tiek atsūtīts kāds cilvēks, ir jauna tikšanās un jauna iespēja. Ik pa laikam kaut kas tāds notiek, un esmu sevī tik dziļi ielicis ticību tam, ko daru, ka man jau ilgus gadus nav bijusi apziņa vai šaubas par to, vai kaut kas sanāks... Jo es zinu, uz ko eju, un ir jātic tam. Par to pašu Holivudu. Nu kāda Holivuda, ja tā reāli! Kur ir Latvija un kur Holivuda, tā taču vispār pavisam cita pasaule! Bet, ja tā stipri tic, tad viss piepildās. Tad, nu, lūk, vienā dienā man zvana – šeit no Universal Pictures producentu grupas un saka, mēs gribam divas dienas filmēt Rīgā jaunās filmas ar Metu Deimonu galvenajā lomā epizodi un esam gatavi tērēt vienu miljonu USD šajās divās dienā, gribam, lai jūs mums taisāt kastingu. Man tiešām reiz bija tāds zvans no rīta! Un tas liek noticēt tam, ka tas viss tepat kaut kur ir. Beigās gan viņiem tur nomainījās filmas direktors, un viņi akceptēja filmēšanu Prāgā, jo jaunajam filmas direktoram tur bija jau savas iestrādes. Bet tas tikai apliecina to, ka viss ir iespējams! Un tā ir motivācija pāris gadiem, jo tu redzi – tas viens miljons tepat jau ir. Tikai īstajā brīdī ir jābūt īstajā vietā, jātic tam, ka tu to paņemsi. Tādas lietas iedod lielu spēku un enerģiju atkal darboties un skatīties tālāk, jo es uzskatu: nekas nav neiespējams!

Tev pašam vienmēr pietiek motivācija?

Man šķiet, ļoti daudz ietekmē, kādos apstākļos tu esi audzis, cik daudz tev ir un cik daudz tu gribi, lai tev būtu. Bērnībā esmu audzis ļoti vienkārši, esmu gan uz ielas padzīvojis, gan vēl visādi. Es nebiju tas paklausīgākais bērns, biju huligāns. Un līdz ar to vide, kur tu audz, un arī skola – tas, ka tevī visu laiku stāda to, ka tu pat astoņas klases nepabeigsi... Man bija ļoti gaiša galva, tāda, ka es varēju visu viegli atcerēties. Es atnācu uz kontroldarbu, visu uzrakstīju, un skolotāji juka prātā – viņam ir slikta uzvedība, bet viņš tik un tā visu labi uzraksta. Šī skolotāju ēšanās dod motivāciju pierādīt pretējo, ka tu vari izdarīt daudz vairāk, nekā visi saka. Sev pierādīt to, ka tu to vari. No tādas mazas pilsētiņas kā Valdemārpils, no kurienes es nāku, varbūt reizi piecos gados kāds izsitas, kaut kur tālāk tiek. Kādreiz tā tendence bija ļoti bēdīga, no 20 cilvēkiem varbūt četri vai pieci iestājās augstskolā un pabeidza to. Tu apkārt redzi tikai to, kā, piemēram, jaunieši nodzeras. Bet tajā pašā laikā viss, kas notiek apkārt, tev iedod papildu motivāciju. Protams, ir jau arī jautājums, kā tu trīspadsmit gados spēj to visu uztvert, vai tu saproti – jā, es gribu būt citāds, lai gan apkārt visi dzer. Bet es nezinu, vai tas ir no ģimenes audzināšanas ielikts vai no rakstura atkarīgs... Jo citi paskatās un iet barā, bet es paskatījos un sapratu, ka negribu tā. Sapratu, ka gribu dzīvot labāk, ka gribu dzīvē darīt lielākas lietas. Laikam jau tad nebaidījos sapņot, izvirzīt sev lielus mērķus. Visu laiku gribējās kaut ko pierādīt. Tā es pats devos iestāties Talsu sporta skolā, jo klāt jau neviens nebrauca. Tāpēc es saņēmos un pats aizbraucu, iestājos un sāku sportot. Ģimene man ir pats svarīgākais, kas man ir, un vislielāko pateicību esmu parādā tieši vecākiem par to, kā esmu audzināts, un par visu, kas man dots. Tajā laikā gan mums negāja baigi spoži, es uz treniņiem braukāju ar stopiem turp un atpakaļ. Citreiz stāvēju stundām sniegā, lietū, lai aizbrauktu uz treniņu. Bet galvenais, ka ir tā sajūta: tu nevis atmet ar roku, bet gan neēd pusdienas skolā, lai par to naudu aizbrauktu uz treniņu. Tas viss tā ir nācis, un, saprotot, cik tas ir bijis grūti, tu arvien vairāk novērtē un redzi to, kā negribētu dzīvot, un apzinies, kā gribētu. Ja to visu saliek kopā, tev rodas vēlme izvirzīt augstus mērķus un skatīties uz citiem cilvēkiem, motivēt sevi.

Visu interviju ar «Baltic Casting Agency» dibinātāju Elvisu Grīnbergu lasiet žurnāla «INTERVIJA» 2. numurā.

Vēl žurnāla «INTERVIJA» 2. numurā.

  • Kļūt par savas dzīves mākslinieku: saruna ar grupas «Gain Fast» solistu Kasparu Zlidni.
  • Ceļš līdz trako namam: patiess stāsts par smalko robežu starp «normāls» un «jucis».
  • Sirdsstāsts par mazo draugu sargeņģeli: intervija ar labās gribas vēstnieci un titula «Latvijas lepnums 2010» ieguvēju Lindu Kuikulīti.
  • Paralēlā pasaule – daba: intervija ar «DABAS TŪRES» vadītāju Ilzi Vilšķērsti;
  • Miers un Bērziņš: saruna ar mājaslapas www.e-mistika.lv veidotāju Māri Bērziņu.
  • Vieta, kur ļauties spāņu kultūras valdzinājumam: intervija ar Spāņu kultūras centra Seneca direktoru Havjēru Fernandesu Krūzu.
  • Elpu aizraujoši mirkļi: savā pieredzē dalās žurnāla lasītāji.

Jautājiet žurnālu Narvesen un Plus Punkts kioskos, kā arī pasta nodaļās visā Latvijā.
Vairāk informācijas www.zurnalsintervija.lv


KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu