Par 26. maija «Kas notiek Latvijā?» un lielo spēli ar tautu!

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Apollo

Trešdienas «Kas notiek Latvijā?» studijā bija visai interesantas sarunas. Uzaicinātie politiskās realitātes un tautas noskaņojuma eksperti visai uzmanīgi pieskārās dažiem diezgan interesantiem jautājumiem, piemēram, cik tad no visas vēlētāju masas klausās argumentos un analizē, cik no tiem ir pieejams un vispār interesē kas vairāk par TV un radio, un, vai salīdzinoši maza šo domājošo pārstāvniecība ir pietiekama, lai tos izglītotu ar labu un neietekmētu žurnālistu kvalitatīvu un analītisku izziņas materiālu un no tā būtu jēga.

Jāteic gan, ka šie ieskati dažu vēlētāju grupu būtībā  bija visai uzmanīgi un it kā garāmejoši, jo var jau saprast, ka noskaņojumu pētnieki, kuri skaidri un konkrēti pateiks , ko viņi patiesībā domā par tā vai cita vēlētāja vai pat vēlētāju grupu domu gājienu, riskē ar savu kantoru krišanu tautas nežēlastībā un nākamās aptaujas iekrāsos negatīvs fons. Tieši tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc šo lomu neuzņēmās ne pats Domburs, ne augstskolas mācībspēks Kreituse vai arī kāds cits pieaicināts personāžs. Domburs gan visai precīzi norādīja uz žurnālistu ietekmējamību un tās mehānismiem un Kreituse - uz interneta un citu izziņas materiālu nepieejamību vēlētāju vairākumam, lai cik tie labi nebūtu.

Tāpat kaut kā un kaut kur pazuda atziņa, ka tautas nosakņojuma veidošanā jau nepiedalās tikai politiķi, un viņu padarītie un nepadarītie darbi un nedarbi, bet arī mediji. Dažādās aptaujās ir redzams, ka tautas uzticība medijiem ir daudz augstāka, nekā politiķiem un ja nu esam sadzīvojuši miljardiem lielus parādus, tad vai tad tautas un tas uzticības personu  padarītais arī nebūtu nedaudz jāpapēta? Te gan traucēklis ir dažādu domas aptaujas kantoru iecienītais pieradums pārsvarā aptaujāt tautu pēc vieglās valodas principiem - ko jūs domājiet par to vai citu politiķi, par ko balsotu, vai ticat tam vai šim, vai pērkat to vai citu produktu un ļoti maz ir cita materiāla - ko jūs zināt par to vai citu lietu, vai protiet meklēt informāciju, vai zināt to vai citu valodu, vai skatāties izglītojošus raidījumus, ja jā, tad kādus, vai orientējieties dabaszinātņu pamatos, dažādās nozarēs vai notikumos un tamlīdzīgi jautājumi, kas parāda pašas vēlētāju masas  kvalitātes. SKDS šefs Kaktiņš gan izteicās, ka ja jau kādu neciena, tad neklausās , ko tas saka! Taču ir tādi, kurus ciena un klausās, tos pašus medijus un sabiedriskās domas pētniekus, un te jau nu gan būtu jāpapēta, kāpēc reizēm salīdzinoši it kā visiem zināma un derīga informācija nu nekādi nenonāk pie vidējā pilsoņa, lai cik tā aktuāla un noderīga nebūtu un ir jāizvērš dārgas kampaņas, lai pārliecinātu kaut vai nededzināt kūlu un atkritumus, šķirot plastmasas un papīru vai vakcinēties. Šo medaļas neredzamo pusi atklāj tieši šie otrā veida jautājumi - vai zināt, vai protat, kas ir šis vai tas, vai mācieties utt. Tāpat pilnīgi neapzināts palika cits jautājums - vai tik nav tā, ka primitīvo priekšvēlēšanu tekstiņu saturu un zombējošo reklāmu panākumus tik nenosaka pats statistiski vidējais vēlētājs - un proti - arī labais, gudrais, strādīgais, godīgais, inovatīvais un uz zinātni, ražošanu, valsts budžeta pildīšanu un vispār  labo nākotni  vērstais gaišais tēls pārāk sarežģītu tekstu savās runās nemaz nevar atļauties, jo tauta nesapratīs un uz to pārāk nepavilksies balsot. Vai tad statistiskā vidējā pilsoņa izglītošana tā kā nebūtu žurnālistu un sabiedriskās domas ekspertu sabiedrībai derīgais uzdevums, līdzīgi kā policisti ieteic,  kā pareizi uzvesties šaubīgos apstākļos, ārsti  - kā neielaist slimības un skolotāji - kā un no kādiem materiāliem pareizi mācīties mājās?

Jebkurā gadījumā stāsts par to, ka riebīgie simts gudrie no kaut kurienes uzradās un visu sacūkoja, atbilst visai primitīvam domāšanas veidam un liela daļa no tā riebīgā simtnieka uzradās arī otrreiz 2006. gada beigās pēc tam , kad bija kārtīgi izreklamējušies, saflīzējuši celiņus parciņos, pielikuši pensijas un pa prasto stāstījuši tautai apmēram to, ko tā grib dzirdēt - kā viss iet kalnā, gāzi grīdā  un cik būs labi un trekni. Tomēr reklāmas pasākumā piedalās reklāmas pasūtītājs, reklāmas speciālists un reklāmas patērētājs. Reklāmas pasūtītāji medijos tiek kritizēti, viņiem tiek uzdoti neērti jautājumi, reklāmas speciālisti - jau mazāk, bet reklāmuzņēmīgais vēlētājs - gandrīz nemaz. Lai gan interaktīvajos medijos laiku pa laikam kāds vidējais vēlētājs dalās savās pārdomās, par ko ir balsojis, kāpēc tā domājis un kā nu ir izdomājis tagad. Kāpēc tādu vidējo vēlētāju tomēr nevarētu nointervēt un izzināt tā domu gājienu par mācību citiem?  Lai gan tagad jau ir cita realitāte: vēlētājs it kā vēlēs - taču daži jautājumi tagad nemaz netiek uzdoti - kā tad galu gala funkcionēs  vēlēta pārvalde miljardu parāda ēnā?!  Kas un kā pieņems saimnieciskos un politiskos lēmumus? Varbūt ieteikums nedot naudu sportistiem tad liksies mazākais ļaunums? Par stratēģijas plānotāju veikumu pēdējos 5 gados labāk gan neko nerakstīšu! Tāpat nav skaidrs, kāpēc uzņēmēju grupas stratēģiskais plāns, kurā ir pieminēta gan ekonomika, gan izglītība, gan vide, gad darba attiecības, medijiem ir šķitis galīgi neinteresants.

Tomēr situācijas traģikomisks slēpjas faktā, ka nevienā saimnieciskā, biznesa vai sadarbības pasākumā - līdzīgi ka tautas dialogā ar politiķiem, nevar nepārtraukti uzturēt pozitīvu noskaņojumu, kura viena puse nemitīgi izdabā un tad 4 gadus dara to, ko grib vai ko nu kuram vajag, kaut kad jāpienāk laikam arī problēmjautājumu apspriešanai, strīdiem un argumentu vērtēšanai, piemēram tajā pašā 2006. gada ļoti būtu noderējis, ka tautai saprotamā valodā kad speciālists būtu skaidrojis, ko nozīmē pāris procentu budžeta deficīts, cenu pūtiens mājām un zemei  un cik ļoti tas līdzinās notikumiem pirms 1992. gada Handelsbank krīzes un kā tas pēc pāris gadiem izpaudīsies Latvijā! Nevis vervelēt par valdības aplamo fiskālo politiku! Tagad mums ir fiskālais ietājies! IMF -It`s Mostly Fiscal *  Un, protams, šim reālajam, problēmjautājumu dialogam ir jānotiek PIRMS  problēmas ir tā samilzušas, kā tagad! Un, pilnīgi noteikti, šādi dialogi satur kritku abām dialoga pusēm. Diemžēl Latvijā šādi dialogi nav pienācīgi uzturēti ilgtermiņā, bet gan notikuši visai maz un  kampaņu veidā. Vai maz vispār ir iespējama pēc šādu problēmu diskusijas  un strīdiem pozitīva risinājuma pieredze?

Vēsturiskā atkāpe uz 2006. gada «Kas notiek Latvijā?» raidījumu gan bija.  Lai gan citos raidījumos šo gadu ierakstos ir vēl interesantāki dažādu speciālistu ekonomikas redzējumi! Apmēram to pašu interesenti gan var atrast arī vecajās avīzēs - cik viss ir jauki, cik labi aug ekonomika un kā dažādi speciālsiti, arī tādi, kas tagad runā un raksta pavisam ko citu, slavē brašo Latvijas izaugsmi!

Pēc raidījuma palika sajūta, ka ar tautu notiek tāda ļoti uzmanīga spēle. Sliktie visu sačakarēja,  labie iedos, bet mēs visi esam labi un gudri! Mums nu pilnīgi nekas nav jāmaina ne savā domāšanas veidā, ne autoritāšu sarakstā, ne labo tēlu galerijā!  Mēs visu protam, daudz ko zinām un mums nu pilnīgi nekas nav jāmācas!

Laikam jau ir jāpasaka dažas vienkāršas lietas. Nu nesanāk mums kā tautai kopā saveidot mehānismu, kas rada un uztur kvalitatīvu sabiedrību un labu diskusiju par tiešām svarīgām lietām. Mums pārāk patīk sensācijas un seriāli. Mums nepatīk domāt. Mēs arī neesam pārak prasmīgi un mūsu izglītiba nav nemaz tik laba. Mēs varbūt protam labi izpildīt, bet neprotam plānot un paredzēt. Mēs neprotam sadarboties. Mēs drīzāk pēc desmit gadiem šo visu atkārtosim atkal, nekā no tā mācīsimies.

*Tas ir galvenokārt fiskāls! Kontekstā ar valūtas fonda prasībām un cipariem.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu