Par baiļu lēkmēm un Kimu Besindžeri

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: «Scanpix»/«Reuters»

Sarkanā paklāja sindroms

 – Kad eju pa sarkano paklāju, mani parasti pārņem panikas lēkme – es jūtos tā, it kā cilvēku priekšā būtu iznākusi gluži kaila. Visu acis urbjas manī un meklē trūkumus! Man tik mežonīgi dauzās sirds, ka jau sekundes simtdaļā pārņem bailes un piezogas sajūta, ka tūlīt miršu. Kaklā iestrēgst kamols un mute kļūst sausa. Kājas tik tikko klausa, un sviedri līst aumaļām. Ja kāds man prasa autogrāfu, es smaidu, lai nomierinātos un kavētu laiku, jo zinu, ka rokas trīcēs tik mežonīgi, ka diez vai uz pasniegtā foto spēšu parakstīties. Šie iznācieni sākumā mani noveda tik tālu, ka vairākas dienas un pat nedēļas pēc tam baiļu dēļ nespēju atstāt mājas. Bieži dienām ilgi sēdēju uz dīvāna un raudāju, domājot, kāpēc gan esmu tik nelaimīga un neveiksmīga. – Tā 1991. gada HBO Films uzņemtajā dokumentālajā filmā «Panika» saka slavenā aktrise Kima Besindžere.

Kima īpaši nervozēja brīžos, kad nojauta, ka viņa varētu saņemt Oskaru, un tas ir atgadījies ne reizi vien. – Katru reizi vairākas stundas dienā iestudēju savu pateicības runu, bet, kad uz skatuves iznācu pie mikrofona, no bailēm vairs neko nespēju atcerēties. Visi vārdi bija pazuduši, un es cīnījos ar domu, ka izskatos pēc muļķes. Sevišķi baismīgas sajūtas mani pārņem, kad kameras priekšā vai fotografējoties ir jāizģērbjas. 

Kima Besindžere publiski par savām baiļu lēkmēm

To saka vienīgā Holivudas aktrise, kas ar saviem kailfoto žurnālā Playboy guva galvu reibinošus panākumus, kā arī saņēma vairākus Oskarus. Viņas aktrises talants un skaistums ir novērtēts visā pasaulē, un ķermenis ir apbrīnas vērts, bet pati Kima par savām spējām un izskatu visu laiku ir nokaunējusies un pārbijusies. Kopš 1991. gadā tika uzņemta šī dokumentālā filma, viņa publiski daudz runā un stāsta par savām psiholoģiskajām ciešanām un cīņu ar nepārtrauktajām panikas lēkmēm, lai no tām atbrīvotos. Kima uzskata, ka tas ir viņas pienākums – iedrošināt citus, lai viņi ar savām panikas lēkmēm vai citām psiholoģiskām grūtībām nepaliktu vieni un saprastu, ka tas nav dzīves gals vai tāpēc zūd panākumi, jo savas bailes ir iespējams iepazīt un uzveikt.

Viņas piemēram ir sekojušas daudzas slavenības – Nikola Kidmena, Merila Strīpa, Vudijs Alans, Bernardo Bertoluči, kuri, lai palīdzētu sabiedrībai pārvarēt aizspriedumus un ikvienu iedrošinātu meklēt atbalstu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ir nākuši klajā ar savām psiholoģiskajām problēmām.
Par gūtajiem panākumiem Besindžere ir publiski pateikusies savam psihoanalītiķim, kurš viņai palīdz sevi labāk iepazīt un izprast, palīdz arvien būt saskaņā ar sevi un atstāt pagātnē panikas lēkmes un agarofobiju (bailes iziet ārpus telpām).

Jāatzīmē arī, ka Vudijs Alans ir daudz publiski runājis par savu 20 gadus ilgušo psihoanalīzi un tās iespaidu uz viņa personību un režisora karjeru. Arī slavenais itāļu režisors Bernardo Bertoluči 27 gadus ir apmeklējis psihoanalītiķi. Atliek vien minēt, cik daudz no viņa filmu psiholoģiskā smalkuma ir radīts paša analīzes rezultātā.

Kimas Besindžeres dzīve

Kima ir dzimusi 1953. gadā un ir viena no retajām Holivudas aktrisēm, kura daudz filmējas, lai gan viņai jau ir pāri 50. Kā mēdz jokot, Holivuda ir visai vēsa pret sievietēm menopauzē, bet Kima Besindžere sava talanta un izskata dēļ ir viens no retajiem izņēmumiem.

Kimas tēvs bija džezmens un aizdevumu kompānijas menedžeris, bet māte ūdens baleta dejotāja, modele un peldētāja. Besindžere stāsta, ka viņas tēvs ir noslēgts cilvēks, bet mamma vienmēr meklējusi panākumus un mēģinājusi būt laimīga mājasmāte. Kimai ir divi brāļi un divas māsas. Pati Kima jau kopš bērnības ir bijusi ļoti kautrīga un bailīga. Tas viņas vecākiem lika pat meklēt palīdzību pie psihiatra, kurš Kimu atzina par psihiski veselu, taču atzīmēja, ka viņai piemīt lielas sociālās bailes. Pati Kima tagad stāsta, ka jau toreiz tas pieaugušā vecumā ir bijis pamats viņas sekojošajai sociofobijai un tās radītajām panikas lēkmēm.

Kima tāpat kā viņas māte gribēja kļūt par modeli. Jau 20 gadu vecumā viņa, kļūstot par «Ford» aģentūras modeli, īstenoja savu sapni. Besindžeres skaistā seja rotāja daudzu žurnālu vākus, kamēr paralēli viņa pati mēģināja vēl arī veidot dziedātājas un aktrises karjeru. Viņa devās uz Holivudu un, gandrīz pēc gadu gariem mēģinājumiem iegūt lomu, viņas centieni vainagojās panākumiem. Kima ir ne vien skaista, bet arī talantīga aktrise. Viņas kontā ir daudzas kinolomas, kas atveidotas tādās filmās kā Betmens, Čārlija eņģeļi – oriģinālais variants un slavenā 9 ½ nedēļas, filmējoties kopā ar Mikiju Rūrku. Pasaules slavu Kima piedzīvoja nopietnās filmās – «Es sapņoju par Āfriku», «Galējā analīze», «Nekad nesaki nekad», «8. jūdze» un citās.

Pirmo reizi viņa apprecējās ar Ronu Braitonu, grima mākslinieku, bet jau 1989. gadā izšķīrās. 1991. gadā viņa apprecējās no jauna, šoreiz ar Aleku Boldvinu, no kura viņai 1995. gadā piedzima meita, bet 2002. gadā laulība tika šķirta. Pirmā šķiršanās sakrīt ar panikas lēkmju sākumu.

Besindžeres honorāri ir visai iespaidīgi, sasniedzot pat 5 miljonus ASV dolāru par filmu. Radinieku iespaidā viņa par 28 miljoniem ASV dolāru iegādājās pilsētiņu, ko plānoja pārvērst par savu studiju. Tomēr šis plāns sabruka, jo Besindžere lauza kontraktu un atteicās filmēties kinofilmā «Boxing Helena» (tā ir filma par ķirurgu, kurš nolaupīja savu iemīļoto un amputēja viņai rokas un kājas), par ko tiesa piesprieda viņai samaksāt kompensāciju Holivudai. Kima, praktiski bankrotējot, par vienu miljonu dolāru pārdeva savu pilsētiņu.

Kas ir panikas lēkmes un ko tās nodara?

Baiļu jeb panikas lēkmes ir psiholoģisks stāvoklis, ko var apzīmēt kā ārkārtīgi augstu stresa līmeni, ko pavada virkne fizisku izpausmju:

▪ sirdsdarbības traucējumi – sirdsklauves un pārsitieni;
▪ elpas trūkums,
▪ bet visam pāri – nāves bailes, izjūta, ka šie simptomi ir nāves priekšvēstneši.

Praktiskā realitāte ir tāda, ka, par spīti baisajai izjūtai, PANIKAS LĒKMES NEVAR NOGALINĀT, TĀS NAV TIK BĪSTAMAS, KĀ ŠĶIET.

Tieši šis fenomens lika Kimai Besindžerei publiski runāt par panikas lēkmēm, tādējādi dodot cerību citiem, ka tās tiešām nenogalina un iedvesmot cīņā ar tām, jo Besindžeres dzīve ir piemērs, ka viņa spēj pārvarēt sevi un nepadoties.

Panikas lēkmes biežāk novēro sievietēm, tomēr arī vīrieši mēdz no tām ciest. Nereti tieši vīrieši ir tie, kas atklāj, ka pret baiļu lēkmēm labi darbojas alkohols. Ir arī izdarīti pētījumi, kas pierāda, ka ļoti daudzi jaunieši, iestājoties augstskolā, sāk dzert vai lietot narkotikas, jo tas palīdz tikt galā ar sociofobiju jeb bailēm no citiem cilvēkiem un viņu vērtējuma. Dažam labam tas var būt alkoholisma sākums, ja sociofobija nepāriet un nekādu labāku līdzekli pret savām bailēm, izņemot alkoholu vai narkotikas, neizdodas atrast. Ja novērojam, ka iedzeršana ir ikvienā tikšanās reizē, tad jāsāk domāt pat par bailēm no cilvēku sabiedrības.

Jāteic, ka katras pārmaiņas cilvēkos izsauc bailes un uztraukumu. Paradoksāli, ka, jo mazāk par to domā, jo mazāk iespējams kontrolēt savu dzīvi. Noliegt bailes nebūt nenozīmē no tām atbrīvoties. Visdrīzāk cilvēki izvēlēsies lietot visu, kas palīdzēs noliegt – tātad alkoholu un narkotikas, arī seksu vai darbu. Arī iestāšanās universitātē ir pārmaiņas, kas daudzos jaunos cilvēkos izsauc daudz negatīvu jūtu, kā arī bailes no līdzcilvēkiem, kuri var būt gan konkurenti (citi studenti), gan arī – vērtētāji, tātad – soģi (pasniedzēji).

Alkohols kā panikas lēkmju zāles ir populāras arī pieaugušo vidū, tāpat kā bezmiegu nereti mēģina drusku aizliet ar mēriņu konjaka. Ar gadiem mēriņš var kļūt lielāks, graujot ne tikai veselību, bet arī attiecības un karjeru.

Ko darīt?

Visās lasītāju vēstulēs ir aprakstītas panikas lēkmes. Jādomā, ka informācijas trūkums ir licis šo smago psiholoģisko stāvokli uzskatīt par iespējamu sirds slimību vai pat alkoholisma sākumu.
Protams, pārbaudīt sirds veselību nekad nenāks par ļaunu, sevišķi pēc 45. Pētījumi atklāj, ka sievietēm pēc 45, kuras cieš no panikas lēkmēm, var attīstīties arī sirds slimības un insults. Tiešu datu, ka panikas lēkmes ir cēlonis infarktam vai insultam nav, bet ir zināma korelācija.
Ārsti domā, ka panikas lēkmes netieši var iespaidot asinsvadu stāvokli, jo augsts stress asinīs izsauc dažādu hormonu līmeņa paaugstināšanos. Hormoni kā bioloģiska un ķīmiska viela, kas ilglaicīgi pārāk stipri iespaido asinsvadu stāvokli, tiešām var tos arī bojāt.

Ir medikamenti, kurus iesaka lietot cilvēkiem, kas cieš no panikas lēkmēm. Tie var būt arī nomierinoši līdzekļi un tējas, jo tie palīdz regulēt stresa hormonu līmeni.

Tieši šogad aprit 100 gadu, kopš pasaulē darbojas Starptautiskā Psihoanalītiķu apvienība, kuras ietvaros visus šos 100 gadus tiek pētīta cilvēka psihe un dažādi tās fenomeni, sevišķi psiholoģiskās traumas un to iespaids uz garīgo līdzsvaru. Ir vērts ieklausīties arī psihoanalītiķu viedoklī, kuri apgalvo, ka ar zālēm panikas lēkmes var tikai atvieglot, bet ne pilnībā noņemt. Panikas lēkmju iemesls ir iekšējs – tās galvenokārt ir psiholoģiskas problēmas, kas radušās psihisku traumu rezultātā, kādēļ stresa apstākļos tās grauj paštēlu un iespaido pašcieņu. Visbiežāk jādomā par pagātni, par bērnību, kad veidojas pamats savai īstenajai būtībai. Izeju no panikas lēkmēm ir ieteicams meklēt, izpētot un izprotot pašam sevi, spējot saredzēt likumsakarības starp dzīves grūtībām un iekšējām ciešanām, kas tās izsauc. Ir labi zināms, ka pagātni nevar mainīt, bet, tā kā pagātne iespaido mūs šodien, rodas jautājums, kas tad ir pagātne? Lai gan to mainīt nav iespējams, ir iespējams mainīt savu attieksmi pret pagātni un līdz ar to atklāt sevī apturētu un sastingušu – nereti pat lielu – talantu, kas dvēseles ciešanu dēļ nepamanīts paslīdējis garām.

Kima Besindžere kā piemērs

Kimas māte bija modele, peldētāja un ūdens baleta dejotāja. Nav grūti iedomāties, ka mamma bija skaista. Nereti tieši skaisto un apbrīnoto mammu meitām rodas komplekss, ka viņas nekad nespēs būt tik skaistas kā mātes. Viņas fantazē un cieš no salīdzinājumiem un mudinājumiem censties būt tikpat skaistas. Mazai meitenei tas var šķist nesasniedzams uzdevums un iedzīt bailes, ka viņas izskats nekad nebūs tik labs, viņu vienmēr kāds salīdzinās, neviens nebūs sajūsmā par viņu.

Kima ļoti tieši stāsta par saviem pārdzīvojumiem un bailēm no cilvēkiem, kuri pēta viņas ķermeni, nav apmierināti ar to, ko redz. Ja Besindžere savos 57 gados nebūtu labi zināma kā talantīga un skaista aktrise, nekad nevarētu uzskatāmi saprast, cik maz šī briesmīgā pašsajūta ir saistīta ar dzīves īstenību. – Tā ir iekšēja lieta, – saka Besindžere. – Esmu pateicīga savam psihoanalītiķim, ka viņš mani iemācīja saprast sevi un bez zālēm uzveikt bailes. 

Kima par to runā publiski, jo viņa zina, ka piemērs vienmēr ir iedvesmojošs. Lūk, viņa, būdama dzīvs cilvēks ar saviem trūkumiem, dzīvē ir sasniegusi ko ievērojamu, to, ko pati gribējusi. Viņas atklātība dokumentālajā filmā ir aizkustinoša un patiesa. Atklātība par psihoterapiju ir tikpat vērtīga, jo dod cerību, ka panikas lēkmes var uzveikt arī bez medikamentiem un psihiatriskās klīnikas.

Kimas panikas lēkmju sākums sakrīt ar šķiršanos no pirmā vīra Braitona, kas ievainoja aktrises paštēlu, un fantāzijās apstiprināja ideju, ka viņu pietiekoši nemīl, ka viņa nav gana laba.
Publiskās uzstāšanās šajā laikā viņai kļūst par īstām mokām, jo iekšēji to laikā viņa izjūt milzu bailes no tā, ka viņu var nosodīt, ka apkārtējie ieraudzīs viņas apslēptos trūkumus. Tas viss tikai padziļina bailes un klāt nāk jaunas ciešanas – agarofobija – bailes iziet no mājām. Iekšēji mostas pārliecība: ja palikšu slēpnī, mani neatmaskos.

Besindžeres dzīve un karjera ir piemērs tam, kā vajag cīnīties ar sevi un stāties pretī iekšējām bailēm, ka vajag iet ārā un meklēt palīdzību.

Laimīgā kārtā Kimai neradās problēmas ar alkoholu, taču ir daudzi cilvēki, kas, sākotnēji cīnoties ar sevi, lieto alkoholu, kas kalpo kā anestēzija pret sliktu pašsajūtu. Domas no bailēm pārmetās uz alkoholu un vainas izjūtu, paliekot bailes zem akmeņa, tādējādi padarot tās vēl stiprākas. Cīņa var risināties ap alkoholu un sevis žēlošanu, jo panikas lēkmes agri vai vēlu atjaunojas un turpina savu mokošo ietekmi. Rodas bažas par vakar izdarīto un bailes no tā, kas sagaida rīt. Jo vairāk bažu, jo sliktāks miegs, jo sliktāks miegs, jo vairāk bažu. Kā apburtajā lokā.

Uztraukums par rītdienas notikumiem neatbrīvos tevi no rītdienas ciešanām, bet tas noteikti paņem tavus spēkus jau šodien! (Corrie ten Boom)

Ne velti Kima Besindžere iedrošina – meklē palīdzību, nepaliec viens, šis stāvoklis ir uzveicams! Tava dzīve pieder tev!

 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu