Noslēgumam tuvojas projekts «Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte».
Par divu veidu velniem – to slikto vai to jocīgo (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Projekta ideja radās pirms trim gadiem, kad Rīgas plānošanas reģiona projekta vadītāja Liesma Grīnberga kādā nedēļas nogalē kopā ar draugiem laivoja pa Salacu. Visapkārt Vidzemē ir daudz tūristu iecienītu maršrutu un skaistu vietu, ko apskatīt, bet kāpēc mēs tik maz zinām par savām svētvietām? Viens varēja nosaukt Gūtmaņa alu, otrs zināja Graudiņu senkapus un Velnalu, vēl kāds minēja Zilokalnu, taču izrādījās, ka apkopotas, plašas informācijas nav.
Bet cilvēku atmiņa ir īsa, jo ilgāks laiks paies, jo lielākā aizmirstībā grims svētvietas. Arī Pokaiņus mēs jau bijām gandrīz aizmirsuši un pazaudējuši. Turklāt ne jau tikai Latvija ir senču svētvietām bagāta, tāpat reiz dzīvoja un savus dievus pielūdza arī pārējās valstis pie Baltijas jūras.
Tā radās ideja projektam «Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte», ko idejiski un finansiāli atbalstīja arī Eiropas Savienība. Iesaistot projektā vēl piecus partnerus no Zviedrijas, Igaunijas un citiem Latvijas reģioniem (no Latvijas – Zemgales plānošanas reģions, Vidzemes plānošanas reģions, Kurzemes plānošanas reģions, no Igaunijas – nodibinājums «Hiite Maja, no Zviedrijas – Jēvleborgas novada muzejs), 2011. gada rudenī Rīgas plānošanas reģiona vadībā sākās Baltijas jūras piekrastes svētvietu apzināšana un izpētes darbi.
Atklājās, ka ir nedaudz svētvietu, ko visi zina un izmanto arī mūsdienās (piemēram, jau minētā Gūtmaņa ala), bet vairāk ir mītisku vietu, kam taustāmu pierādījumu gandrīz vairs nav. Piemēram, tie daudzie Velnakmeņu, Velna alas, ezeri, gravas, avoti, purvi, ar ko ir pilna Latvija. Kad radušies šie nosaukumi un kāpēc? Un kurš velns ir šī nosaukuma pamatā – vai kristietības ieviestais visa ļaunuma iemiesojums un elles valdnieks? Bet varbūt gluži otrādi: tas jocīgais puisis no senajām teiksmām, kurš kaut kur skrēja, kaut ko nesa un ātri meta zemē, kad gailis nodziedāja?
Diemžēl izrādījās, ka daudzas no senču kulta vietām ir jau neatgriezeniski zaudētas. Īpaši tas sakāms par Rīgu un tās tuvāko apkārtni. Kur tik lielas ļaužu masas gājušas pāri, par svētvietām vairs nav runas! Dažos citos reģionos izdevās atrast un apzināt pat ap 100 svētvietu! Kas meklē, tas atrod.
Senās kulta vietas ir svarīga kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa. Seno svētvietu apzināšana un ietveršana tūrisma objektu skaitā varētu veicināt to apkārtējās vides sakārtošanu, kā arī kultūrmantojuma saglabāšanā (ticējumi, teikas, nostāsti, interesanti atgadījumi, tradīcijas u.c.), lai tie neizzustu no cilvēku apziņas un vides.
Tagad 33 mēnešus garais projekts tuvojas noslēgumam. Esam atguvuši daudzas jau gandrīz pazaudētās svētvietas, ir tapušas jaunas kartes, ceļveži, bukleti, informatīvie stendi. Visu trīs valstu tūrisma speciālisti stāsta par tām tūristiem katrā no apgūtajiem sešiem reģioniem, bet par tūrismu rakstošie žurnālisti savos medijos informē par tām interesentus. Viens no tiem bija arī portāls «Apollo». Varbūt mums izdosies jūs ieinteresēt, un savos ceļojumu maršrutos pa Baltijas jūras piekrastes valstīm jūs iekļausiet arī kādu no šīm svētvietām.
* * *
Materiāli sagatavoti sadarbībā ar Centrālās Baltijas jūras reģiona pierobežu sadarbības programmas INTERREG projektu «Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte».