Rīgas «Dinamo» komandas neveiksmīgais starts savā otrajā sezonā Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) izraisījis karstas diskusijas dažādos sporta forumos, starp faniem, nefaniem utt.
Pārdomas par Rīgas «Dinamo» sniegumu šīs sezonas sākumā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tāda situācija ir normāla jebkurā sporta veidā, starp jebkuras komandas faniem un vērotājiem. Jautājums ir tāds - vai lielā kritika, kādu saņem hokejisti, treneri, valde ir īsti pamatota. Es šajā rakstā necenšos aizstāvēt nevienu no nosauktajām pusēm, taču varbūt kāds izlasot šo rakstu, spēs aizdomāties nedaudz tālāk par skaitļiem tabulās, cipariem uz tablo.
Šobrīd (30.10) «Dinamo» ir pēdējā vietā visā KHL līgā - 19 spēlēs piedzīvoti 12 zaudējumi. Statistika nav spoža. Bet vai tas ir pārsteigums? Jaunas komandas, jaunās līgās bieži vien ir ilgus gadus starp pastarītēm. NHL jaunās komandas ilgu laiku nespēj iekļūt izslēgšanas spēlēs. Tam ir daudzi iemesli, trūkst pieredzes, samērā mazi budžeti un citi faktori. Dinamo Rīga tā nevar, jo, redz, pagājušajā sezonā stabili iekļuva play-off spēlēs. Līdzjutējs, diemžēl, saredz «Dinamo» kā stabilu izslēgšanas spēļu dalībnieci, bet tā nav, Kāpēc? Tam ir daudzi iemesli.
Komandas sastāvs salīdzinājumā ar pagājušo sezonu ir palicis apmēram tāds pats, protams, tiek skandēts kā Marselam Hosam pietrūkst Meta Elisona, bet statistika liecina, ka Marselam nemaz tik slikti neiet, un viņs ir starp līgas rezultatīvākajiem arī bez Elisona. Komandas budžets ir viens no zemākajiem līgā, tas arī rāda kādus spēlētājus varam ņemt. Maiks Iguldens savā mūžā pirmo reizi spēlē uz lielajiem laukumiem, viņam pierast nācās ilgāk varbūt kā citiem, taču viņš ar katru spēli ir labāks, un nejau iemestie «goli» vai piespēles ir pirmais rādītājs. Diemžēl, par Martinu Kariju ir grūti spriest, dēļ traumas, taču statistika iepriekšējās sezonās pierāda viņa kvalitāti.
Esmu lasījis komentārus, kuros līdzjutējs ir sašutis, kā Latvijas izlases bāzes komanda var būt 24. vietā KHL. Man rodas jautājums, kādā līmenī pirms tam viņi ir spēlējuši? Viens, divi Pasaules čempionāti vēl nav meistarības, stabilitātes rādītāji. Citās KHL komandās no latviešiem varētu spēlēt Ozoliņš, Ņiživijs, Sprukts, varbūt Krišjānis Rēdlihs. Kas ir ar pārējiem? Stabilitātes trūkums. Baltkrievijas līgā metēji bija Dārziņs, Rēdlihs, Cipulis. KHL viņiem trūkst satbilitātes. Labi, Dārziņš šosezon kļuvis labāks, bet kopumā, faniem nevajag prasīt, lai mūsu spēlētāji lektu augstāk par savām pēcpusēm.
Šajā sezonā krietni pastiprinājušās ir pārējās KHL komandas, Rīgas līdziniecei Minkas «Dinamo» puse no sastāva vien ir leģionāri, uz līgu pārnākuši tādi spēlētāji kā Sergejs Fjodorovs, Jirži Hudlers, Sergejs Zubovs.
Šovakar ir spēle pret Sanktpēterburgas SKA. Rīgas «Dinamo» fanu klubs pirmajā periodā atstās tribīnes, paužot neapmierinātību ar komandas darbību. Man rodas jautājums, kāpēc tad fanojat, ja nepatīk? Pēc manām domām šāda akcija ir bērnišķīga. Fani varētu apliecināt savu statusu tieši atbalstot komadu, lai arī cik grūti tai klātos, neviss, kā tādi apvainojušies bērni, skrietu prom pēc pirmās nepatikas.
Rezultāti būs, jābūt pacietīgiem. Un ne jau 10 spēļu robežās, bet pat vairāku gadu robežās. Nu, tuvākajos 10 gados mēs Gagarina kausu neiegūsim, tas visiem ir skaidrs. KHL projekts ir ilgtermiņa, Dinamo Rīga projekts tāpat, tāpēc, nevajadzētu nedz faniem, nedz pārējiem skatītājiem strēbt karstu. Uz priekšu, «Dinamo».