Parīzes piedāvājums šobrīd ir vērienīgs III

Apollo
0 komentāru

Fotoliecības ir lielo izstāžu būtiska daļa, kopš solīdas jubilejas svin meistari, kuru dzīves laikā šis tehnikas brīnums jau aktīvi darbojās, bet galeriju un muzeju izstāžu dzīvē arvien pieaug fotogrāfijas īpatsvars. Tomēr francūži apgalvo, ka notikumu, kas veltīti fotogrāfijai, Francijā ir maz. Tik vien kā Lisjēna Klērža iedibinātais Arles lielais, tradicionālais saiets un tagad arī «Paris Photo». (Es gan piebilstu, ka divi nozīmīgi fotocentri Parīzē — Nacionālais un Eiropas -, kuros pastāvīgi var iepazīt ko jaunu, nu kaut vai papildināt savas zināšanas, teiksim, kā šobrīd, par tādu 60.-70. gadu feminisma kustībai ar skandalozām akcijām nozīmīgu personību kā Vallie Exsport, kas tikai ar vienu darbu redzēta arī izstādē Rīgā, ir gana labs atbalsts galeriju darbam.)

Parīzes piedāvājums šobrīd ir vērienīgs III

«Paris Photo 2003» pagājušās nedēļas nogale sesto reizi zem Karusela arkas Luvra paspārnē pulcēja kopā fotogalerijas no visas pasaules. «Ļoti «ejošs» pasākums šobrīd», teica zinātāji. Darbi visām gaumēm, ieskaitot vecmeistarus — Men Rejs, Kertēšs, Steihens, Kartjē-Bresons, Duano, utt. kā joprojām aktīvais un aktuālais Helmuts Ņūtons, Sindija Šērmena, Nena Goldina un gluži «karstas» aktualitātes no seksīga mazohisma holandiešu galerijas piedāvājumā (pašportets, kura rota — ar asu nazi iešņāpts asinslāšu ornaments uz muguras ādas) līdz steriliem arhitektoniskiem apjomiem mūsdienu ainavā vai ainām no nebeidzamajiem «pasaules karstajiem punktiem». Ik pa brīdim uzsmaida vai nīgri uzlūko kāda pazīstama seja: androgīnais Milas Jovovičas stāvs aiz lietus lāsēm klāta loga, Merilina Monro, lūpas pavērusi, koķeti spiež pie kailajām krūtīm rozā šifona rozes, Baskjā ar sapīto bizīšu ērkuli uz galvas turpat arī Madonna viņa darbnīcā (nu jā, kaut kas no tā redzēts jau Baskjā lielajā izstādē nupat Majola muzejā), apaļām acīm cieši raugās vēl matu krāšņumu gluži nepazaudējis, neierasts Pikaso, bet Teleramas kartiņās aiz restota loga «ņirdz» Larss fon Trīrs, «cieš» Deivids Linčs, koncentrējas Džons Malkovičs. Laiks un tā ikonas, — fotogrāfu saglabātas, fotogrāfu radītas.

Šķiet, šobrīd tendence uz attīrītu, pat sterilu attēlu, neapdzīvotu, tukšu arhitektūru, ainavu, statiskiem tēliem ir dabiska. Tik daudz trokšņa ir apkārt, lielo pilsētu drūzma ietver tik nepārgremojamu seju — rasu, tipāžu — dažādību (Parīzes metro vagons vien ir ko vērts!), ka šķiet, par «ikonu» sāk kļūt klusums — arī pasaules fotogrāfijā. 20.-30. gadu Parīzes vai Ņujorkas ielu žanri tagad šķiet tīrā sadzīves idille. Šodien cilvēkus vēro (ja tie nav slavenības vai seksuālas iekāres objekts) tur, kur tā ir eksotika — 3. pasaules zemēs vai tajās, kas nāk no padomijas. Bet «Care Noir» no Parīzes — krievu fotogrāfu grupa — rāda šausminošu uzvedumu — skaisti stilīgi tērptus «dažādu tautību bērnus» saulainā ainavā, eleganti cilājot mirdzošus, modernus ieročus.

Tomēr nekomerciālo, meklējošo fotogrāfijā rāda muzeji. Kā notikumu nummur viens visi preses izdevumi atzīmē Sofie Calle izstādi Pompidū centrā. Fotogrāfija, kas apvienota ar vēstījumu. Jā, arī instalācijas. Un arī ne bez tekstuāla vēstījuma. Ļoti intīma un sievišķīga vēstījuma. Tajā nav austrietes Vallie Export agresīvo seksuālo provokāciju, jo, kaut ne bez «seksuālās pieredzes», runa ir par emocionālām traumām un to pārvarēšanu. Nav britu zvaigzņu Treisijas Eminas gultas vēsās lietišķības un Sāras Lūkasas atklātā cinisma, kaut ir reālas, konkrētas gultas ar tajās pavadītā laika un cilvēku konkrētiem stāstiem.

 Viens tāds rūpīgi izšūts uz pelēka auduma sloksnēm un ierāmēts blakus tāda paša izmēra fotogrāfijām, kas izkārtotas pa veselas istabas perimetru, stāsta par Ņūdeli viesnīcas gultā pavadītām naktīm, tiekot galā ar šķiršanās ziņu — Sophie Calle «sāpīgāko dzīves pieredzi» pirms 20 gadiem, kas ir pamatā vislielākajai instalācijai, kas veidota tieši šai izstādei. Apbrīnojama pacietība, šo kopumā trīs zāles aizņemošo fotogrāfiju, dokumentu un rakstīto komentāru instalāciju veidojot! Tā sākas ar attēliem Transsibīrijas ekspresī, uzsākot ceļu caur Ķīnu uz Japānu, izseko dažādiem satiktiem cilvēkiem un notikumiem, līdz beidzas ar naktīm Ņūdelī viesnīcā, kuru gaitā teksts ar «sāpīgā notikuma» aprakstu kļūst arvien gaišāks un gaišāks, līdz nav vairs salasāms. Sāpju intensitāte ir izbalējusi.

Abās zālēs publika stāvgrūdām, jaunas meitenes un zēni lasa šos tekstus neatraudamies, ilgi, sēžot uz grīdas, lēnām pārvietojoties. Sākuma attēlos daudz amizantuma, ieskaitot sirsnīgās krievu kundzes, kas smaidā rāda pilnu muti bleķa zobu, teksti — vēstules mīļotajam cilvēkam uz mājām. Liriskas noskaņu bildes, neparastas vides smalki vērojumi. Pamazām atmosfēra saspringst, vēstuļu tonis liek uzmanīties, attēlos skaidri var nojaust vientulības uzvēsmojumus. Līdz, lūk, šī reālā gulta, hoteļa istabas rekonstrukcija un aiz tās — sāpju izdeldēšanas stāsts.

Protams, tas nav vienīgais Sophie Calle stāsts, taču uzmanību piesaista visvairāk. To grūti pieņemt, bet aizmirst vēl grūtāk. Smalki un iedarbīgi būvēts, pārāk emocionāls (varbūt), katrā ziņā — daudz atklātāks nekā tiešie ciešanu tēlojumi.

Redzamā neredzamais un neredzamā redzamais, lietu, cilvēku, sajūtu taustāmā, acīmredzamā izzušana — tā varbūt varētu definēt to, kas viņu kā mākslinieci interesē. Piemēram, jautājumi akliem cilvēkiem, kas ir skaists pēc viņu domām. Portreti un atbilžu teksti, un minēto lietu vai parādību fotogrāfijas. Izrādās, tas parasti ir kas visnotaļ reāls — aitiņa, jūra, dzimtā ainava — pat, ja tā nav acīm skatīta. Pēdējā tēma — pazudusī sieviete, kuras pēdas fotostāstā meklē detektīvs. Bet ar «gultu» viņa ir sākusi savu mākslinieces karjeru 1979. gadā: uzaicinājusi 29 pazīstamus un  nepazīstamus cilvēkus astoņas stundas pavadīt viņas gultā, un fotogrāfijas izstādījusi 1980. gada Parīzes biennālē. Arī Pompidū centra izstādē tās redzamas. Vai brīnums, ka pēc 20 gadiem kāds amerikānis («esmu 27 gadus vecs») atsūtīja viņai vēstuli ar lūgumu pēc smagas šķiršanās pavadīt «atgūšanās» laiku viņas gultā. Nejusdama ne mazāko vēlēšanos jaunekli ieraudzīt, viņa gultu tam uz Sanfransisko aizsūtīja. Sarakste un gulta tagad — izstādes eksponāts. Tātad — Treisija Emina nebūt nav bijusi pirmā…

50 un 60 gadīgu mākslinieku retrospekcijas pašlaik delikāti atgādina, ka arī visradikālākās jaunu mākslinieku akcijas var vēl «iet skolā» pie saviem 60.-70. gadu priekštečiem — formā perfekta psiholoģiska un emocionāla iedarbīguma ziņā noteikti.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Receptes

Vairāk

eKlase

Apollo E-veikali

23

2014. gada 23. aprīlis

Vārda dienas

Juris, Jurģis, Georgs
Žoržs, Jurita, Juriks, Jurika, Jurijs, Jurgita, Jureta, Jureks, Juranta, Jurands, Irži, Georgijs, Džordžs

Workingday

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Skaidrs
Rīga pašreiz +14 ℃
Skaidrs

Vējš: 8 m/s

Saule lec: 05:53
Saule riet: 20:49
Dienas ilgums: 14:56

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

23.04.2014
Ienākt apollo.lv