Vairāk lasiet laikrakstā «Izglītība un Kultūra.»
Pedagogu tālākizglītības kursu efektivitāte
Komentāri: (0)
Šogad Latvijā līdz 25. novembrim Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) tikušas saskaņotas 333 dažādas pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveides programmas. Nevarētu teikt, ka nav izvēles, kā skolotājam pilnveidot savu profesionalitāti. Un tomēr – kāpēc nereti skolotājs no kursiem neko neiegūst un vai tiek izvērtēts kursos gūtais?
Pagaidām tālākizglītības kursu saturs ir Valsts izglītības satura centra (VISC) kompetence. Valsts obligātās 36 stundas pedagogu profesionālajai pilnveidei nodrošina ar Eiropas Sociālo fondu (ESF) projektiem. Taču pedagogu profesionālās pilnveides programmas var izstrādāt un piedāvāt arī jebkura izglītības iestāde, kas reģistrēta izglītības iestāžu reģistrā. No šā gada jūnija programmas iesniedzamas saskaņošanai IZM Profesionālās izglītības un vispārējās izglītības departamentā. Departamenta vecākais referents Aivars Opincāns apstiprina, ka iesniegtās programmas tiek izvērtētas pēc atbilstības pedagogu mērķauditorijai (pēc mācāmā priekšmeta, pēc izglītības pakāpes, kurā māca, pēc mācāmās izglītības programmas veida), ja nepieciešams, tiek pieaicināti arī speciālisti (pārsvarā gan saistībā ar speciālo izglītības programmu skolotāju profesionālo pilnveidi).
Uzrunājot skolotājus, ir skaidrs, ka iemesli, kāpēc tiek apmeklēti vai neapmeklēti kursi, ir atšķirīgi. Visizplatītākie – kursu pieejamības ierobežojums (skaits grupās, ģeogrāfiskie iemesli, finansiālie apsvērumi), tēmas aktualitāte reālās situācijās skolā. Arī kritēriji, pēc kuriem mēra kursu kvalitāti. Kā vienus no tiem skolotāji min lektora profesionalitāti un balansu starp teoriju un praksi.
Skolotāju viedokļi (vārdi mainīti)
Zanda, Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes (PII) metodiķe
«Esmu aktīva tālākizglītības kursu apmeklētāja – šogad esmu apguvusi jau 200 stundas tālākizglītības kursos. Pirmkārt, jāatzīst, ka Rīgā ir ļoti labs gan maksas, gan bezmaksas kursu piedāvājums. Jāatzīst, ka ESF kursus uzskatu par kvalitatīvākiem nekā citu mācību centru piedāvātos. Valsts nodrošinātajos kursos ir veiksmīgi sabalansēta teorija ar praksi. Pasniedzēji prot teoriju sasaistīt ar reāliem gadījumiem no darba ikdienas un dot metodiskus ieteikumus, kā risināt konkrētas situācijas. Maksas kursos esmu bijusi arī garlaikota, jo tie līdzinās domu apmaiņas klubiņiem, kur kolēģi, strādājot grupās, it kā apmainās viedokļiem. Turklāt kursu noslēgumā neesmu guvusi atbildi uz sākumā izvirzīto jautājumu.»
Inese, bioloģijas skolotāja vidusskolā (Vidzeme)
«Man lielākais šķērslis ir neparocīgais kursu piedāvātais laika plānojums. Es labprāt apmeklēju kursus Rīgā, taču izdevīgi būtu, ja tie notiktu visas dienas garumā. Pretējā gadījumā man ne tikai ceļā pavadītais laiks neatmaksājas, bet es arī pazaudēju mācību stundas pie bērniem. Apmeklēt kursus reģionā ir labi, taču, lai paplašinātu redzesloku, labprāt tiekos ar kolēģiem no citiem novadiem – tā gūstu ne tikai zināšanas no pasniedzējiem, bet arī kontaktus ar citiem skolotājiem.»
Indra, sākumskolas skolotāja
«Es gribētu, lai ESF kursi notiktu novados, tas ekonomētu manu laiku. Ejot maksas kursos, esmu sastapusies ar situāciju, ka tiek runāts par zināšanām, kuras ir pasniegtas jau pirms 10 gadiem. Man kā skolotājai ar 37 gadu stāžu tas bija uzreiz jūtams. Pavisam nesen esmu skolotāja arī bērniem ar mācīšanās traucējumiem, tāpēc apmeklēju kursus ar lielu interesi un šobrīd domāju, ka tie ir noderīgi, jo par šīm zināšanām nebiju nekad interesējusies.»
Daiga, ģeogrāfijas skolotāja
«Runājot par kursu saturu, jāsaka godīgi – neviens jau mūsdienās vairs neko tik diži sensacionālu nevar pateikt. Jā, tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma bija daudz jaunas informācijas, metožu un pieredzes, jo vienkārši bijām izolēti no informācijas. Tomēr šajos laikos būtu grūti atrast tālākizglītības kursus, kuros būtu kas jauns. Es ieteiktu pamainīt darba formas, jo līdz šim izplatītākā ir grupu darbs. Grupās negūst rezultātu, jo skolotāji mēdz būt pasīvi. Ir jāpiedāvā cita darba forma. Otrs, ko ieteiktu, – nepraktizēt nevietā iepazīšanās spēles. Tās nav aktuālas skolotājiem, kas viens otru zina jau gadiem. Jā – pasniedzējiem mēs esam sveši, bet mēs jau nesanākam kopā pasniedzēja dēļ. Lai nu kā – tomēr katrā no apmeklētajām nodarbībām es gūstu kādu svaigu ideju vai arī aktualizēju sev jau to, kas piemirsies.»
