Tas bija tāds šoks! Piespieda man izdarīt abortu. Man sākās komplikācijas, atnācu no darba mājās un lūdzos, lai aizved mani uz slimnīcu, bet viņš sēdēja krēslā, skatījās hokeju un atbildēja: «Man nav laika, neredzi, ko daru?!».
Tā es nākamajā dienā pašas spēkiem aizbraucu uz slimnīcu. Kad gulēju slimnīcā, uzdzīve ar bija vienkārši graujoša – tusiņi ar kolēģiem! Iznācu no slimnīcas ārā, gulēju gultā un raudāju, bet, lai pienāktu klāt kaut tēju piedāvātu – nē!
Kādu vakaru viņš atnāca mājās no pirts, ko bija rīkojis ar kolēģiem. Redzēju, ka raksta kaut kādas īsziņas. Kad aizmiga, paņēmu telefonu – sarakstījās ar kaut kādu meiteni. No rīta pamodies teica: «Es gribu šķirties!». Nepagāja nedēļa, kā bija izvācies no dzīvokļa. Tā kā paliku viena, nevarēju atļauties to apmaksāt, nācās meklēt citu. Pārvācāmies. Pirmās reizes meitiņa nāca iekšā, bet nākamajās vairs ne – stāvēja pie durvīm un raudāja un kliedza, ka neies tur iekšā, jo tur nav tēta.
Nu jau pagājis kāds laiciņš. Lai vai kā viņš man ir darījis pāri, es viņu joprojām tik ļoti mīlu! Pat būtu piedevusi visus pārmetumus un pazemojumus. Kāpēc es viņu nevaru aizmirst? Naktīs pat ir tādi sapņi, kur redzu – viņš precas ar to citu meiteni un es aiz dusmām viņu situ. Pamostos vienās asarās, bērniņš no rīta man jautā – kāpēc, mammīt, naktīs tu raudi?
Kā lai viņu aizmirt? Kā?»
