«Mērfijs» ir pasaulslavenā īru rakstnieka un dramaturga, Nobela prēmijas laureāta Semjuela Beketa (1906–1989) pirmais romāns.
Pirmo reizi latviski izdots Beketa romāns «Mērfijs»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Darbā, kas nācis klajā 1938. gadā, Bekets spoži un smalki iestrādājis daudz ko no tā, ko pieredzējis, no 1934. līdz 1936. gadam dzīvodams un, jāpiebilst, arī aizrautīgi lasīdams Londonā. Literatūras vēsturē «Mērfijs» ir pazīstams kā jauns pavērsiens Džeimsa Džoisa iedibinātajā īru rakstniecības tradīcijā — tas ir asprātīgs, komisks un vienlaikus drūms, dziļi filozofisks stāsts par cilvēka situāciju pasaulē, turklāt — viens no lasītāju iecienītākajiem Beketa darbiem.
Nožēla par nieka pasauli, kurā nekas nemainās, izteikta jau «Mērfija» izslavētajā pirmajā teikumā: «Saule, jo citas iespējas tai nebija, neapspīdēja neko jaunu. Beketa «Mērfijs» tiek uzskatīts par vienu no vislasāmākajiem Beketa romāniem, lai gan pirmām kārtām ir visai asprātīga parodija par pieņēmumiem, uz kādiem balstās romāna žanrs.
Romānā Mērfiju fascinē šizofrēniķis Endons, ar ko viņš kā medbrālis sastopas garīgās aprūpes centrā, – fascinē tieši tāpēc, ka Endons ir sasniedzis zināmu pilnību centienos neļaut pasaules notikumiem atstāt kādu iespaidu uz savu dzīvi, ka viņš pilnībā atraisījis no pasaules savu patību. Mērfijam kā aprūpes darbiniekam jāpierauga, lai Endons neizdara pašnāvību, vienkārši aizturot elpu.