ASV speciālistus satrauc šie skaitļi, tiek pieminēta pat epidēmija, ārstēšanas un profilakses efektivitāte šādos apstākļos, riskantas uzvedības nozīme un sabiedrības un geju kopienas sadarbības trūkums. Ja inficētie nezina, ka ir inficēti, tie nesaņem zāles, bieži maina partnerus, piekopj gadījuma sakarus un ir daudz lielāka iespējamība, ka inficē citus, sevišķi grupās ar biežu partneru maiņu un biseksuāļi ir paaugstināta riska inficēšanās iespēja arī heteroseksuālajai sabiedrības daļai.
Latvijā emocionālas diskusijas par geju tiesībām, praida gājieniem, sabiedrības attieksmi, konflikti, skandāli un simtiem komentu portālos par šīm tēmām ir ierasta parādība. Mediji reizēm audzina sabiedrību būt tolerantiem, taču šī ziņa laikam nepelna atsevišķu sižetu, bet kā titru rindiņa dažas sekundes ir redzama ekrānā un viss un tas jau gan nav īsti pareizi. Ko tad īsti vajadzētu saprast vidējam Latvijas patērētājam? Laikam jau to, ka šāda inficēto koncentrācija šajā sabiedrības daļā ir tiešas sekas seksuāli riskantai uzvedibai, biežai partneru maiņai, cilvēku bezatbildibai pret savu un citu cilvēku veselību un arī to, ka geju attiecību legalizācija, iecietība, tolerance un politkorektums NERISINA cilvēku individuālas bezatbildības problēmu un apdraud visu sabiedrību. Pilsētā apmaldījies lauku puisis vai meitene ar daudz lielāku varbūtību var iegūt HIV infekciju, ja viņu partneri kaut kādā attiecību samezglojumu brīdī ir bijuši attiecībās ar biseksuālu nevis heteroseksuālu parteri, nekā paliekot savos laukos un daudzmaz noslēgtā vidē attīstot un kopjot savas attiecības, lai nu kādas tās būtu. Vai mediju vidē geju un biseksuāļu riskantas uzvedības skaitļos izmērāmie rezultāti tiks apspriesti, vai politkorekti aizmirsti? Vai skolās blakus iecietības, cilvēka tiesību un minoritāšu problēmu skaidrojumiem parādīsies pavisam vienkārša informācija - šajā grupā HIV inficēto ir vairāk, kā vidēji sabiedrībā un tā iemesls ir seksuāli riskanta uzvedība. Pamācoši ir tas, ka deklarētās geju, biseksuāļu un afroamerikāņu tiesības un šo grupu nediskriminācija šoreiz nav līdzējušas šīm pašām grupām uzlabot savas dzīves kvalitāti. Jūtoties brīvi un demokrātiski, bet ne pārāk domājot par saviem lēmumiem, šīs sabiedribas grupas ir sev kaitējušas, ja jau katrs piektais ir inficēts un vairāk kā puse afroamerikāņu to pat nezina.
Šī ir iespēja mācīties no CITU kļūdām. Ir «Reuters» ziņas, ir atzītu speciālistu skaitļi un secinājumi ir diezgan vienkārši, ja vien, protams, tos nenomāc visuresošā politkorektuma migla. Mums kā mazai valstij krīzē ir vēl vien problēma, par ko padomāt - kā samazināt cilvēku inficēšanās risku ar bīstamu vīrusu. Mēs taču to varam.
