Psalmu lūgšanas — garīgās cīņas ierocis
Komentāri: (0)
Psalmi (no grieķu valodas Yalthvrion — ir stīgu instruments, kas atgādina kokli vai arfu) ir viena no Vecās Derības grāmatām.
Ebreju Bībelē tās nosaukums ir Slavēšanas grāmata (µylht) un tās sastāvā ietilpst 150 psalmi — dziesmas, kas paredzētas izpildīšanai mūzikas instrumenta pavadībā.
Norādes par to ir saglabājušās psalmu virsrakstos. Lielāko daļu no psalmiem tradīcija pieraksta ķēniņam un dziesminiekam Dāvidam (apm. 1000 pr.Kr.). Ēbreju tekstā 73, bet grieķu 84 psalmi nes viņa vārdu.
Taču ir arī citi psalmi, kas nes, piemēram, Koreja dēlu (10 psalmi), kā arī levīta Asafa (12 psalmi), viņa brāļa Emana (87[88]), kā arī vēl cita dziesminieka — Efana (88[89]) vārdus. Psalms 89 (90) tiek piedēvēts Mozum, bet 71 (72). un 126 (127). — Sālamanam. Pārējo psalmu autori ir nezināmi.
Psalmu grāmatas saturs ir ļoti daudzveidīgs. Dziesmu autorus iedvesmoja gan vēsturiskie notikumi, gan personīgās dzīves neveiksmes, kas lika cieši pievērst cilvēka skatienus Dievam, dvēselei ilgoties pēc Viņa tuvības, nožēlot grēkus, pateikties par Dieva žēlastības dāsnumu.
Bet cauri visiem daudzveidīgajiem psalmu dziesmu motīviem kā sarkans pavediens vijas neremdināmās ilgas pēc Mesijas — Pestītāja — Kristus, kas liek dziesminieku vārdiem piepildīties ar pravietisku spēku.
Kristiešiem Mesijas gaidas ir piepildījušās ar Jēzus Kristus atnākšanu. Jaunajā Derībā Psalmu grāmatas teksti tiek ļoti daudz citēti. J.Derība un tradīcija uz Kristu attiecina tādus psalmus kā 2, 8, 15 (16), 21(22), 39 (40), 44 (45), 67 (68), 68 (69), 97 (98) un atsevišķus pantus no daudziem citiem psalmiem.
Kristīgā Baznīca jau no paša iesākuma ir bagātīgi iekļāvusi salmus savos dievkalpojumos; visu šo laiku psalmu dziedāšana ir vadījusi kristīgos ļaudis lūgšanā, slavēšanā un iedvesmojusi dievbijīgiem varoņdarbiem.
Dievbijīgiem ļaudīm psalmi vienmēr ir bijuši liels atbalsts vajāšanās, dāvājuši vīrišķību panest ciešanas, pamācījuši atpūtas laikā un pie dažādo ikdienas pienākumu veikšanas.
Saskaņā ar tradīciju Psalmus kopā ar citām V.D. grāmatām grieķiski pārtulkoja 72 mācīti vīri Aleksandrijā 285–246 pr.Kr. vai arī nedaudz vēlāk.
Šo VD grieķisko tulkojumu sauc par Septuagintu (no latīņu «septiņdesmit», saīsinātā veidā LXX).
Šis tulkojums bija izpelnījies lielu autoritāti jūdu vidū, kas runāja grieķiski, bet vēlāk kļuva par oficiāli pieņemto Vecās Derības versiju Kristīgajā Baznīcā, jo Jaunajā Derībā V. Derība tiek citēta saskaņā tieši ar šo tulkojumu; šo tulkojumu lietoja pirmo gadsimtu baznīctēvi.
«Drīzāk saulei vajadzētu apstāties, nekā mums atstāt psalmu lūgšanas, jo garīgi pamācīties no psalmiem, tos lasot ar visu uzmanību, ir augstākā mērā derīgi. Nekļūsim nevērīgi, jo daudzas grāmatas ir derīgas un uzvar dēmonus, taču ne tik lielā mērā kā Psalmi. Kas dzied psalmus, tas, kaut arī galēji izlaidīgs būdams, tomēr kaunēdamies no psalmu vārda, sāk apspiest savas saldkaisles spēku un, kaut arī aplikts ar neskaitāmiem netikumiem un apsēsts ar grūtsirdību, tomēr iegūst atvieglojumu savām domām, iedvesmojumu prātam un dvēseles spārnus. Ja esi kritis kārdinājumā, tad varēsi bagātīgi pasmelt psalmos mierinājumu: ja esi grēkojis, tad atradīsi šeit gatavas zāles bez skaita; ja tevi apdraudēs nabadzība vai kāda cita nelaime, — psalmi norādīs tev daudzas drošas piestātnes. Psalmu dziedāšana vienmēr izraisa gaviles priecīgajiem un iepriecina grūtsiržus…Tā vienmēr savalda kaisles kā mežonīgus zvērus: uzliek iemauktus nenoturībai, apdzēš netaisnību, uztur taisnību, satriec zaimojošas domas, nogalē kaunpilnas domas, dara zināmu Dieva likumu, pasludina Dievu, izskaidro ticību, aizbāž muti ķeceriem, ceļ Baznīcu.» (Sv. Jānis Zeltamute)
