Labklājības ministrijas atbalstītās un virzītās grāmatas, kas paredzētas Latvijas bērniem, ir nopietna, konkrēta satura informācijas nodošana, kas var negatīvi iespaidot bērna individuālā Es, priekšstata par sevi attīstību.
Psihoterapeite par dzimumidentitātes lomu maiņu bērnudārzā (79)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Grāmatas «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», kā metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību Latvijas bērnudārza vecuma bērniem nav pieļaujama, jo grāmatās atspoguļotais materiāls, kas bērniem māca līdztiesības jautājumus, skarta arī bērnu dzimumidentitātes lomu maiņa - ja bērns vēlas spēlēties ar pretējā dzimuma bērniem, tad viņam jāpārtop, jāiejūtas pretējā dzimuma identitātē.
Līdztiesība jāmāca, ņemot vērā, respektējot dzimumidentitāti – bērns var spēlēties pretējā dzimuma rotaļlaukumā vai arī veikt ikvienu nodarbi, saglabājot konkrēto dzimumidentitāti.
Grāmatā atspoguļotais materiāls: Kārlis tiek nosaukts par Karlīnu. Kārlis, kad spēlējas ar meitenēm, viņam parasti neļauj būt nekam vairāk par suni. Rūta tiek nosaukta par Rihardu. Bērnudārza audzinātājs arī nezina kā sauc Rūtu, nosauc viņu par Rihardu. Alberts tiek nosaukts par Anci.
ALĀ: Rūta saka, ka visu dienu tika saukta par Rihardu, un viņa gandrīz ir pieradusi pie tā. Kārlis saka, ka viņu sauca Karlīna. Vārdi vēl tiek mainīti uz UNO un DUO.
Metodiskajā līdzeklī «Pirmskolās, kurās ir vieta PepijPrinčiem un Pirātprincesēm ir teikts: Dažādība – šī metodiskā līdzekļa kontekstā ir domāta dažādība viena dzimuma ietvaros. Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos. Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām – meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.
Bērnudārza vecuma bērni – īpaši nozīmīgs vecumposms dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā, kas veicina veselīgas personības attīstību.
Bērniem no 1 līdz 6 gadu vecumam ir jāvelta vislielākā uzmanība, jo tas ir vecumposms, kad attīstās bērna personības galvenās kvalitātes – viena no tām, ES koncepcija - indivīda zināšanas par sevi. 2-3 gadu vecumā bērna runā parādās ES. 3-5 gadu vecumā bērns apgūst dzimumlomu, tā nostiprinās.
Psiholoģijā jēdzienu «Es» – identitāte, ieviesa psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons (Erikson, 1950). Identitāte nodrošina to elementu vienotību, balstoties uz kuriem, Es iepazīstu sevi, atšķiru tos, kas nav man līdzīgi, un nosaka, kas es esmu un par ko gribu kļūt. Tā nodrošina stabilu sevis apziņu un sniedz drošību, pieņemot sev būtiskus lēmumus.
Ē.Ēriksons uzskata, ka socializācijas procesā svarīgākais ir fokusēties uz striktu personisko Ego identitāti, tad tālāk pats indivīds tiks galā ar iekšējām un ārējām grūtībām. Cilvēks apzināsies sevi kā unikālu personību un izvēlēsies tieši sev atbilstošu vietu sabiedrības sociālās stratifikācijas (statusu un lomu) sistēmā.
Psiholoģijā identitāte ir viena no cilvēka pamata psiholoģiskajām vajadzībām, tā ir sevis izjūta.
Filosofijā šis jautājums saistās ar katru no mums un mūsu cilvēciskās esamības veidolu. Parasti tiek uzdots jautājums: «Kas es esmu?», «Kur es sākos?»
Apzinoties sevi, savu identitāti – tas ir sākums otra cilvēka atzīšanai. Noteikta robeža starp sevi un otru cilvēku, lai spētu pieņemt kā sevi tā arī otru. Tas ir pamats spējai veidot attiecības.
Bērnībā gūtajām ietekmēm (pieaugušo attieksmei, uzvedībai, stāstiem, zināšanām ko nodod bērniem) ir paliekoša nozīme bērna personības attīstībā.
Kāpēc tieši bērnībā? Psiholoģijā viens no skaidrojumiem ir saistīts ar smadzeņu attīstību – tā kā smadzeņu šūnas bērnībā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā, tad tās ir uzņēmīgākas pret ietekmēm. Saņemtie kairinājumi netiek diferencēti un atlasīti jeb selektēti (kurus paturēt un kurus nē), visi tiek uzņemti.
Piedzīvotais bērnībā tiek saglabāts atmiņā.
Atmiņa - smadzeņu īpašība, kas saglabā un reproducē ierosas impulsu pēdas un impulsos kodēto informāciju. Atmiņa – nezūdoša informācija, kas ieprotokolē visu, kas ir noticis. Psihes biogrāfiskais apgabals ir piepildīts ar atmiņām – viss ko cilvēks piedzīvo, saglabājas atmiņā. Atmiņa tiek aplūkota kā veids, kur pagātnes pieredze iezīmē tagadni un nākotnes perspektīvu.
Grāmatā bērnam liek identificēties ar pretējo dzimumu. Un ne tikai pretējo, bet grāmatas beigās alā bērni tiek nosaukti vārdos UNO un DUO – bezdzimuma/viendzimuma būtnes. Smadzenēs tiek saglabāta šī identifikācija, informācija tiek noglabāta atmiņā – jūtās, tēlos, emocijās.
Atmiņas, kas aizsniedzas līdz bērnības periodam, saskaras ar neparasti spēcīgu jūtu pārdzīvojumiem un fiziskajām sajūtām.
Bērnam pieaugot, no psihes dziļumiem var uzpeldēt procesi un attēli – piemēram, meitenei -ja vēlos būt par autobusa šoferi, man jātop par vīrieti. Zēns – vēlos būt bērnudārza audzinātājs – jātop par sievieti. Ja vēlos draudzēties ar sievieti, vīrietim jājūtas kā sievietei un otrādi. Atmiņas, kas saistās ar bērnībā piedzīvoto var arī neuzrādīt konkrētas piedzīvotās situācijas, bet impulsi, kas uzpeld no zemapziņas dzīlēm var radīt iekšēju apmulsumu un konfliktu – es vēlos būt par autobusa šoferi, bet rodas grūtības vēlēšanos realizēt (konflikts – sieviete nevēlas pārtapt par vīrieti, lai strādātu konkrētajā profesijā). Tas var apgrūtināt savstarpējās partnerattiecības un ieņemt dažādas lomas sabiedrībā.
Prāts un ķermenis kā viens veselums
Prāts un ķermenis ir viens veselums. Prāta un ķermeņa mijiedarbība – savstarpējo attiecību daba.
Zinātnieks, ārsts Ričards Gerbers runā par domas, enerģijas lauka un fiziskā ķermeņa savstarpējo attiecību nozīmi.
Dāvids Boms (David Bohm) – Londonas universitātes fiziķis, kas bija Einšteina protežē un viens no visatzītākajiem kvantu fiziķiem, saka, ka katra darbība iesākas ar iesaistītās sakārtotības nodomu. Iztēle vien jau ir formas radīšana – tai jau piemīt nodoms un visu to kustību iedīgļi, kādi ir nepieciešami, lai to īstenotu - un tas ietekmē ķermeni. Tādējādi, ja kādā no liegākajiem iesaistītās sakārtotības līmeņiem notiek radīšana; tā dodas cauri šiem līmeņiem, līdz sevi manifestē ārējā sakārtotībā. Citiem vārdiem, iztēle un realitāte ir neatšķiramas lietas, tātad, tas mums vairs nebūs nekāds pārsteigums, ka attēli prātā arī sevi paši var izteikt kā ķermenī notiekošo realitāti.
Fiziskajā ķermenī un domu līmenī radītie pretējo dzimumu vārdi, drēbes, izveidotā vide var veidot ritmus un rakstus ( uzvedības modeļus, angl. pattern) domās un uztverē par sevi - tas var manifestēties, tas var pieņemt ārējas realitātes formu. Te runa nav par to, ka meitene vai zēns, pieaugot, medicīniski mainīs dzimumu. Te runa iet par paliekošu iekšējo izjūtu par sevi – meitene vai zēns, sieviete vai vīrietis. Veidojas iekšējs konflikts sevī, kas var radīt psiholoģisko un fizioloģisko diskomfortu un veicināt neirotiskos un pat psihotiskos simptomus – droša sava ES izjūta mijiedarbībā ar sabiedrību.
Bērns ir uztvēris informāciju caur ķermeni un vārdu. Psihes un ķermeņa mijiedarbība - tiek traucēta kā viens veselums. Dzimumidentitātes lomu maiņa bērnudārzā (bērns bioloģiski neapzināti izjūt sevi kā konkrēto dzimumu, bet bērnam liek mainīt savu vārdu uz pretējā dzimuma vārdu, gan arī tērpties pretējā dzimuma drēbēs) var radīt bērnā iekšēju apmulsumu un konfliktu.
Beigu beigās – KAS ES ESMU?
Kas es esmu – Kārlis vai Karlīna, Rūta vai Rihards vai UNO vai DUO .....vai kā viņu tur sauc?????
Tas var iespaidot cilvēka psihi, kurai ir svarīga loma emocionālo un psihosomatisko problēmu psihoģenēzē.
Vēl, kāpēc tik ļoti nozīmīga ir dzimumidentitātes apzināšanās un nostiprināšanās bērnībā – tas ir saistīts ar konkrētās dzimuma lomas attīstību, kad cilvēkam pieaugot, pienāk laiks radīt pēcnācējus un atbildēt par viņu audzināšanu.
Pre- un perinatālās psiholoģijas speciālisti ir atzinuši, ka grūtniecība un dzemdības – tas ir posms pilnvērtīgi attīstītas sievietes dzīvē. Sievietes bioloģiskā un sociālā pieredze agrā bērnībā un jaunībā veido pamatu psihiskai un fiziskai veselībai, kas veicina mātes instinkta attīstību un spēju pildīt mātes lomu. Savukārt zēni, izaugot par pieaugušiem vīriešiem, spēj uzņemties tēva lomu un funkcijas (protams, te lomu spēlē arī audzināšana ģimenē un citi traumējoši dzīves faktori, kas var radīt grūtības pildīt mātes un tēva lomu).
Tomēr, sievišķās un vīrišķās identitātes formēšanās un labvēlīga attīstība ir ļoti būtisks faktors, kas veicina tēva un mātes lomas pieņemšanu sevī un to realizāciju dzīvē.
Konkrētās dzimumidentitātes izjūta, nostiprināšanās, bērnam pieaugot, veicinās meitenēm būt sievišķīgām un zēniem vīrišķīgiem, viņi spēs veidot harmoniskas partnerattiecības (pieņemot sevi, spēs pieņemt otru), radīt pēcnācējus un uzņemties atbildību par viņu audzināšanu, sniegs drošību darboties izvēlētajā profesijā.
Tā ir stabilitātes un drošības izjūta mūža garumā.
NOBEIGUMĀ
Katram cilvēkam ir konkrēts dzimums ar bioloģiskām funkcijām, orgāniem un hormoniem, kas ir sievietēm un vīriešiem. Un ļoti liela nozīme bērna dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā ir vides ietekmei, audzināšanai, sociālai mācīšanai.
Dzimumu līdztiesība nenozīmē arī gluži vienādību vai nestabilu dzimuma identitāti.
Grāmatā «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», tiek mācīts cits modelis – lai pieņemtu otru, ir jātop par otru.
Par līdztiesības jautājumiem vajadzētu sākt diskutēt pieaugušo vidē, un grāmatu kā metodisko līdzekli bērnudārza vecuma bērniem būtu nepieciešams izstrādāt atbilstoši Latvijas kultūrai, videi, ņemot vērā mūsu tautai raksturīgos psiholoģiskos faktorus, neskarot dzimumidentitātes lomu maiņu.
Izmantotie avoti:
1..Apine,E.&Roga,V. Nacionālā identitāte un sociālā cilvēkdrošība http://www.nacionalaidentitate.lv/wp-content/uploads/2010/12/klienta_identitates_transformacija_apine_roga.pdf
2. Dobdons.Dž. Zēnu audzināšana, Atklāsme, 2003
3. Grofs., S. Nākotnes psiholoģija, RaKa,2006
4. Karpova Ā. Personība. Teorijas un to rādītāji, Apgāds Zvaigzne ABC,1998
5.Reņģe V., Sociālā psiholoģija, Apgāds Zvaigzne ABC, 2002
6.Svence, G., Personības attīstības psiholoģija. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, 1998
7. Talbots, M. Hologrāfiskais visums Jumava, , 2009
8. Mūsdienu feministiskās teorijas – antoloģija, Jumava, 2001
9. Marida Hollos, Brown University&Laura Bernardi University of Lausanne POST-SOCIALIST UNCERTAINTY:CHILDBEARING DECISIONS IN HUNGARY
10. Katie Gentile, Ph.D, What About the Baby? The New Cult of Domesticity and Media Images of Pregnancy (John Jay College of Criminal Justice) Studies in Gender and Sexuality,, 2011
11. Richard Adler, Welcome to the Future of Aging, Journal of the American Society on Aging Fall, 2010
12. E.V. Gol’tsova and Ia.A. Leshchenko Factors of the Social Environment as Determinants of Marriage and Birthrates Sociological Research, 2011
Ģimenes izglītības un attīstības fonda «ĀBEĻZIEDS» valde:
Indra Tretjakova - Mg. Psych., psiholoģijas doktorante, perinatālā psiholoģe, psihoterapeite, Eiropas psihoterapeita sertifikāts
Ilona Šime - pedagoģijas maģistre, psihoorganiskās analīzes psihoterapeite
Anna Krumpāne - ārsts-ginekologs, dzemdību speciāliste, perinatālā psiholoģe