Pusaudžu uzvedības problēmu risināšana. Speciālista padomi (8)

Ja pusaudzis atkārtoti pārkāpj vispārnoteiktus kārtības noteikumus – atsakās sadarboties, prātuļo, trokšņo, skolā stundās pļāpā, nemitīgi jautā, uzbāžas, ākstās, nemitīgi kavē un ir nerātns (neiekļaujas noteikumos, bet nav agresīvs) –, tas liecina, ka pusaudzis aktīvā veidā piesaista sev uzmanību. Arī pretēja rīcība, piemēram, kautrīgums, bailīgums, nogurums, apjukums, nevērīgums, bezpalīdzīgums un slimošana, liecina par pusaudža vajadzību piesaistīt sev uzmanību – tikai pasīvā veidā. Pastāv arī iztapīgais uzmanības pievēršanas veids, kad pusaudzis ir godkārīgs, asprātīgs un trauksmains. Visas šīs uzvedības formas liecina par pusaudža mazvērtības sajūtu, par neuzticēšanos sev un apkārtējiem, par nespēju iekļauties grupā. Pusaudzis ir pieņēmis vai ieguvis pieredzi, ka tieši šāda uzvedība ir visefektīvākais ceļš, kā būt interesantam un piederēt grupai. Svarīgi, lai vecāki nekritizējot (jo tas tikai vairos jau tā saasināto neadekvātuma sajūtu) veicinātu pusaudža pašcieņu un palīdzētu paraudzīties uz minēto uzvedību kā traucējošu.

Izteiktāka agresivitāte vērojama, ja pusaudzis stūrgalvīgi, bez ieklausīšanās tiecas pierādīt savu taisnību, dusmu lēkmēs strīdas, kaujas, demonstratīvi dara to, ko nedrīkst, tēlo priekšnieku. Tas liecina, ka pusaudzis cīnās par varu. Iespējams, šo rīcību provocējusi vecāku pārmērīga kontrole, iespējams, haoss – te kontrole, te hiperaprūpe, te novēršanās. Iespējams, zēns kopē tēvu, lai atsvabinātos no mātes rūpēm vai tieši pieprasīdams rūpes par sevi. Ar tādu pašu mērķi, tikai pasīvā veidā, proti, esot slimīgam, vājam, apātiskam, neatsaucīgam un stūrgalvīgam, pusaudzis it kā pauž: «Jūs man neko nepadarīsiet!». Ja pusaudzis demonstrē savu varu un it kā provocē konfliktu, gudrākais ir šajā cīņā neiesaistīties un droši, godīgi atzīt, ka neviens nevar piespiest viņu «to un to» darīt (jo tāda ir šī stāvokļa patiesība). Vēlams ar cieņu atzīt pusaudža spēju cīnīties par sevi un palīdzēt izprast notiekošo, atzīstot savu kļūdu audzinot. To vecākam jādara, pašam saglabājot savu pašcieņu un mieru. Ja vecāki, saglabājot pašcieņu, spēj atzīt savu kļūdu, arī pusaudzis veiksmīgāk spēs atzīt savējo un atsacīsies no bezjēdzīgās cīņas. Jāmēģina vairāk vienoties par sadarbību ar pusaudzi.

Ja pusaudzis bieži jutis, ka kāds pret viņu ir izturējies netaisnīgi, seko uzbrūkoša uzvedība ar jebkādu robežu pārkāpšanu – zagšanu, vardarbību, vandālismu, brutalitāti, ļaunumu. Pasīvā veidā ar īgnumu, kašķīgumu, drūmumu, atsacīšanos piedalīties. Tā ir kā atriebšanās. Un jo vairāk citi uz pusaudzi raugās ar nicinājumu, riebumu, jo vairāk tas ir kā atkārtots apliecinājums, ka pusaudzis ir neiederīgs, jo vairāk seko uzbrūkoša uzvedība ar kriminālu epizodi, atkarību izraisošu vielu lietošanu. Šajā situācijā svarīgi būtu meklēt profesionālu palīdzību.

Lai nosargātu pašcieņu, lai nesastaptos ar iedomātiem vai patiesiem trūkumiem, pusaudzis izmanto uzvedības formu norobežošanās, kļūstot bailīgs, savrups, bezcerīgs, muļķīgs, kūtrs un izvairīgs. Iespējama arī atkarību izraisošu vielu lietošana. Vecākiem jāpalīdz pusaudzim atgūt pašcieņu, pamanot vissīkāko reālo uzlabojumu. Uzslavu un nopēlumu vietā biežāk jāsaka iedrošinājumi un uzmundrinājumi, kas vērsti uz darba procesu nevis rezultātu.

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skola ir iespēja izzināt tieši sev svarīgos jautājumus. Lūk, pāris no tiem.

Bieži vien mums, vecākiem, patīk, ka pusaudzis lūdz piedošanu. Vai pusaudzim tas nav pazemojoši? Piemēram, dēls nevērīgi, pat aizvainojoši atcirta, ka nevēlas ar mani doties uz koncertu, jo viņš nolēmis iet kopā ar draugiem.

Vecākiem jāizprot, ka pusaudzim daudz svarīgākas ir attiecības ar vienaudžiem un par to gan piedošana nebūtu jālūdz. Vienīgi būtu jāpārrunā forma, kā to pasaka. Ja tas noticis tāpēc, ka bērns juties vainīgs par atteikšanu mātei un apjukumā sacītais ir neveikls teikums, tad pārrunājam vienīgi to. Ja tā jau ir tāda iegājusies frāze, aiz kuras jūtama necieņa, nevērība un pusaudzis to tā arī formulē, tad viņam būtu jāatvainojas. Bet būtu jāpadomā, kāpēc viņš tā saka. Varbūt aiz tā slēpjas niknums, ka joprojām mēģina viņu kontrolēt, piesaistīt sev. Šādā gadījumā piedošanas lūgšana sadalāma uz divi, kad vecāki īsi un korekti, saglabājot pašcieņu, saka: «Piedod, arī man nevajadzētu tevi tā kontrolēt». Pusaudzis, redzēdams, ka vecāki spēj ieraudzīt savu kļūdu, viegli spēs piedošanu palūgt arī viņiem: «Piedod, mammu, es jau arī biju par asu.» Un tikko radies konflikts pārtaps par saprašanās brīdi.

Vai jārisina konflikts, ja pats pusaudzis nevēlas par to runāt?

Nē, nav jārisina, tomēr jārāda, ka vecāki ir gatavi konfliktu risināt, ja viņš to vēlas.