Šobrīd nav pieejama statistika par to, cik daudz cilvēku vidēji ziemas laikā Rīgā pārvietojas ar velosipēdu, tieši tādēļ Latvijas Riteņbraucēju apvienības sastāvā esošās organizācijas 22.februārī laikā no plkst.8:00 - 9:30 veiks riteņbraucēju skaitīšanu uz Rīgā visnoslogotākā veloceliņa Ķīpsalā iepretim smilšu kaudzei.
«Vasarā, kad mēs skaitījām riteņbraucējus uz Rīgas tiltiem un pārvadiem, secinājām, ka šī ir tā vieta, kur brauc visvairāk riteņbraucēju. Domāju, ka arī tagad, ziemā, šeit viņu būs daudz. Mēs ne tikai skaitām tiltu šķērsojošos, bet arī uzskaitām vīriešus/sievietes; virzienu, kādā brauc; vai brauc pa brauktuvi vai velo/gājēju celiņu; saskaitām, cik no tiem lieto ķiveres, kā arī pievēršam uzmanību citām niansēm. Tas ļauj prognozēt, kā attīstās riteņbraukšana, kā mainās kultūra, tendences, mode un velosipēdi. Šī būs pirmā reize, kad skaitīšanu veiksim ziemā, un mums šobrīd nav ne mazākā priekšstata par rezultātiem. Taču mēs šādu akciju veiksim arī nākamgad, un tad jau būs salīdzinošie dati. Es ceru, ka nākotnē Rīgā būs līdzīgi kā daudzās Eiropas pilsētās, kur ir uzstādītas automātiskās riteņbraucēju skaitīšanas iekārtas, no kurām var nolasīt riteņbraucēju skaitu klātienē, kā arī redzēt to datus tiešsaistē internetā, nevis kā tas ir pie mums, kad mēs kā brīvprātīgie dažas reizes gadā skaitām un nododam šos datus pašvaldības rīcībā,» stāsta Latvijas nacionālā riteņbraucēju vortāla «Veloriga/Divritenis» redaktors Romāns Meļņiks:
Katru gadu vasarā Latvijas Riteņbraucēju apvienība uz Rīgas tiltiem un pārvadiem veic riteņbraucēju skaitīšanu, to iegūtie dati pierāda, ka riteņbraucēju skaits ik gadu pieaug vismaz par 10 procentiem. Rīgas domes veiktais pētījums rāda, ka astoņi procenti no visiem rīdziniekiem ikdienā kā transporta līdzekli izmanto velosipēdu. Taču pēdējo gadu tendences rāda, ka nevar runāt par riteņbraukšanu kā sezonālu parādību, jo ir arvien vairāk cilvēku, kuri velosipēdu kā savu vienīgo transporta līdzekli izmanto arī ziemā. Latvijā ziemas riteņbraukšanu daudzi skeptiķi uzskata par pārdabisku, mūsu klimatiskajiem apstākļiem neatbilstošu, taču vairāk kā 900 km uz ziemeļiem no Rīgas esošajā Somijas pilsētā Oulu ziemas laikā katru dienu vidēji 25% no visiem pilsētas iedzīvotājiem pārvietojas ar velosipēdu.
Biedrības «TruFixKru» valdes loceklis Ingemārs Dzenis, kurš pārstāv fiksīšu kustību, atzīst, ka «sākotnēji ir jābūt drosmei, lai arī ziemā brauktu, un es nenoliedzu, ka arī man kā riteņbraucējam, tāpat kā tad, kad esmu gājējs ziemas laikā, neapdomīgi ģērbjoties dažkārt nākas nosalt, bet esmu atradis risinājumu - es braucu ar velosipēdu bez brīvgaitas, jo tādējādi sanāk visu laiku mīties, un ir mazāka iespēja nosalt. Es saprotu ziemas laikā braucošos, un tādēļ mēs, «TruFixKru» komanda, būsim uz celiņa, lai iepriecinātu velobraucējus ar karstu tēju un kafiju, kas uz darbu steidzīgajiem radīs jauku pārsteigumu un mītiesprieku».
«Mēs ne tikai būsim uz veloceliņa, bet arī pastāstīsim, kā ir jābūt aprīkotam velosipēdam tumšajā laikā, un izsniegsim pa kādam atstarotājam tiem, kas, mūsuprāt, nebūs pietiekami labi pamanāmi. No savas profesionālās darbības esam pieredzējuši, ka ziema ir vistumšākais laiks, kad ir ļoti būtiska nozīme redzamībai. Riteņbraucēji kā vieni no vismazāk aizsargātiem ceļu satiksmes dalībniekiem ir bieži apdraudēti un nokļūst ceļu satiksmes negadījumos dēļ tā, ka nav laikus pamanīti. Mūsu mērķis nav sodīt, bet skaidrot, izglītot un atbalstīt. Šāda veida sabiedrības izglītošanu turpināsim ne vien tagad, bet arī reidu veidā uz veloceliņiem un autoceļiem, uzsākoties aktīvai velo sezonai. Mēs esam par to, lai brauc un lai vēl vairāk brauc, taču vairāk rūpējoties par savu un līdzcilvēku drošību,» uzsver Policistu velobiedrības valdes priekšsēdētājs Zintis Gailis.
Kā saka ieceres autors, biedrības «Latvijas Riteņbraucēju apvienība» valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks: «Pilsētvides un infrastruktūras plānošanai ir nepieciešams pamatojums, argumentācija un fakti, kas pamatoti ar skaitļiem. Tieši tas, ka cilvēki pārvietojas ar velosipēdu ziemā, liek pilnīgi savādāk paskatīties uz riteņbraukšanu kā konkurētspējīgu transporta līdzekli pilsētas satiksmē. Šai parādībai arī jāmaina pilsētas plānotāju izpratne par to, ka mums ir daudz cilvēku, kas jau brauc ziemas laikā ar velosipēdu, un vēl vairāk ir tādu, kas gribētu, ja tikai būtu piemēroti apstākļi. Paraugieties uz sniega čupām ietvēs, ielu malās, un redzēsiet, cik daudz ir brīvas vietas velo infrastruktūras radīšanai. Mēs, riteņbraucēji, neprasām neko daudz, tikai to vietu, kuru neviens neizmanto.»
