Roalds Dobrovenskis: uz Latvijas troni nepretendēju!
Komentāri: (0)
Čatotāju saruna ar varbūtējo dāņu prinča pēcteci, izdevniecībā «Jumava» klajā laistā vēsturiskā romāna «Magnus, dāņu princis» autoru, rakstnieku Roaldu Dobrovenski.
Ninuce Leimane: — Jūsu grāmatas ievadlapās ir divi citāti — viens no cildenā Tomasa Vulfa «Paskaties mājup, eņģel!» un otrs no izcili ironiskā Venedikta Jerofejeva darba «Maskava — Petuški»: «Vai atceries, tu lasīji kāda gudrā sacīto, ka Dievs kungs gādājot vienīgi par prinču likteni, rūpes par tautu likteni atstājot prinču ziņā. Tu taču esi brigadieris, tātad mazais princis. Vai esi ieskatījies šo liekēžu sirdī, šo parazītu dvēseļu tumsā?»…
Roalds Dobrovenskis: — «V potjomki duš etjih parazitov», jā… Vispār literatūra, un arī māksla, ir sistēma, kurā visi sasaucas ar visiem un viss notiek vienlaikus. Kāds ir teicis, ka rakstniecība piedāvā iespēju vienlaikus dzīvot un sarunāties visām paaudzēm.
— Vai savā grāmatā vēršaties arī pie «brigadieriem», mudinot viņus justies kā prinčiem, kuri spēj ietekmēt tautu likteņus?
— Pie tiem, kuri ir spējīgi ieklausīties, ne pie visiem.
— Cik svarīgas jums ir lasītāju atsauksmes?
— Ir rakstnieki, kuri spēj rakstīt sev. «Rakstāmgaldam». Nedomājot par to, kas izlasīs un — vai izlasīs. Es rakstu citiem. Varbūt pat tiem, kuri vēl tikai būs. Ne tāpēc, ka domātu: ak, slava!, ak, nemirstība! Nekādā gadījumā, ne tur tā lieta. Nu, teiksim, mums dārzā aug bērzi, un tie būs pēc manis, un tas nav ne bērzu, ne mans nopelns. Grāmata arī ir ilga lieta.
— Kā jums šķiet, sabiedrībā interese par vēsturi pieaug vai mazinās?
— Tādas intereses ir maz. Varbūt tā bijis vienmēr, ka dzīvojam šai minūtei… Un tomēr tas ir nepareizi, ja dzīvojam tikai šim brīdim, nu, varbūt vēl nākamajam, bet ne tālāk. Tad jau katru reizi varētu sākt no mērkaķa. Ja vien pieļauj, ka no tā ceļamies.
— Jūs to pieļaujat?
— Nu nē.
— Niklāvs jautā, kāpēc, jūsuprāt, tik maz cilvēku jūtas kā vēstures daļa.
— Domāju, ka tas pat nav svarīgi. Bija (un ir!) tāda krievu dzejniece Anna Ahmatova. Viņa teica, ka katrs zemnieks ir vēsturiska būtne, lai gan ne katrs zemnieks to apzinās. Mēs visi esam vēsturiskas būtnes.
— Vai tad cilvēks spēj ietekmēt vēstures gaitu, vai tomēr tā veidojas kādā citā līmenī?
— Nekad nezināsim, cik ir atkarīgs no katra. Dažreiz varbūt — viss. Kā tai krievu pasakā par rāceni, ko vesels bars vilka, vilka un nevarēja izvilkt, bet tad atnāca maza pelīte, pielika savu mazumu citu pūlēm — un izvilka!
— Tirzītis grib zināt, vai šobrīd, rakstot «Raini un viņa brāļus», jūs būtu ko mainījis saturā?
— Neko! Nevienu burtu! Atceros, kritikās bija daudz, varbūt pārāk skaistu vārdu un pateicību. Bet es nevaru visu laiku domāt, cik esmu labs un cik labi rakstu. Un tad es gaidīju, kurš teiks tos šausmīgākos vārdus par manu grāmatu. Lieta tāda: ja grāmata patiešām kaut ko nozīmē, tā obligāti izsauks arī protestu. Vislabāk, ja kaismīgu protestu, pilnīgu «nē!». Tā notika ar «Raini un viņa brāļiem». Kāds akadēmiķis, izcils cilvēks ar bagātu un grūtu biogrāfiju, kopā ar savu līdzstrādnieku Daugavpilī bija veltījis 12 vai 16 lappušu avīzi jūsu padevīgajam kalpam, tam, kāds viņš nelietis. Tur bija gan pamflets, gan feļetons… Es jutos gandrīz laimīgs!
Bija jau arī pieklājīga kritika par kļūdām un kļūdiņām, par ko nepabeigtu. To vajadzētu izlabot, taču es negribu. Grāmata, tāpat kā katrs zemnieks, jau ir vēstures daļa.
— Es jūs iepriecināšu. Par «Magnusu, dāņu princi» ir dzirdēts, ka tas tapis pēc ideoloģiska pasūtījuma, jo pārāk jau nu tas esot glaimojošs latviešiem, par kuriem 16. gadsimtā vēl nevarēja būt ne runas. Bet jūs, lūk, rakstāt, ka Livonijā tolaik bija apmēram miljons latviešu un igauņu.
— Vai toreiz bija latviešu nācija? Domāju, ka nē. Vai toreiz bija latvieši kā tādi? Domāju, ka jā. Vai latviešu tautasdziesmas sākas no Krišjāņa Barona, bet latviešu valoda — no Raiņa laikiem? Tautība, valoda, dziesma — aka bez dibena, ieskatīsimies tur, dziļumā, un ieraudzīsim gandrīz visus latviešu priekštečus: sēļus, vendus, letgaļus, zemgaļus, kuršus… Un viņi no turienes ieskatīsies jūsu sejās: tie taču mēs, jūsu vecvecvectēvi, nepazīstat? Vai jums, zēni un meitenes, tik īsa atmiņa?
Vai tur ir glaimošana? Es ceru, ka nav. Arī grāmatā par Raini tās nebija. Glaimošana ir ļoti lēta lieta un arī nevajadzīga. Jā, mans varonis domā par latviešu likteni, par tiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvoja līdz vāciešiem, par viņu smago stāvokli. Neviena tauta, tāpat kā atsevišķais cilvēks, nevar pastāvēt bez atmiņas. Nav atmiņas, nav cilvēka.
Nav vēstures — tautas nav. Protams, reti iznāk tā, ka vienā brīdī visa tauta — vienā gadījumā simt miljonu kaut ko aptver, citā — pusotra — zina. Bet saprot un zina, teiksim, 100 cilvēku. Desmit studentu, katram no tiem ir pa 10 paziņām, paziņām arī ir paziņas un radi. Un, tā kā ūdenī loki, izplatās arī zināšana, apziņa. Pietiek, ja viens cilvēks domā dziļi, kaut Imanuēls Kants, lai zināšana izplatītos līdz bezgalībai.
Esmu šausmās, vai patiešām latviešiem par savas zemes vēsturi jāuzskata tikai 20 vai 33 gadi! Labi, nerunāsim par tūkstošiem gadu, bet par simtiem — obligāti! Es gribu, cik tas ir manos spēkos, atgādināt pazaudēto, aizmirsto.
— Uzbukņīt latviešus no amnēzijas?
— Kaut mazdrusciņ.
— Kāpēc Jānis Briesmīgais uzticēja princim Magnusam daļu Livonijas pārvaldīt?
— Viņam un viņa padomniekiem tas šķita izdevīgāk — iecelt šiem «vāciešiem» par valdnieku «vācieti», turklāt savu vasali, nekā karot 25 gadus un pazaudēt septīto daļu no saviem padotajiem, kas bija katastrofa ne tikai viņam, bet visai krievu tautai.
Tas bija grandiozu pārmaiņu laiks, un mēs pat neapzināmies savu lomu šajos globālajos pasaules vēstures pagriezienos. Starp citu, Igaunija, Latvija un Lietuva ne vienu reizi vien bija pasaules naba, — labi, lai ne pasaules, jo tieši šeit gadsimtiem uz priekšu izšķīrās vismaz Ziemeļeiropas likteņi.
Starp citu, nebrīnīšos, ja vēsturnieki man pārmetīs šur tur neprecizitāti. Lai notiek. Neesmu vēsturnieks, un šī nav mācību grāmata, bet romāns. Ja grāmatai būs veiksmīgs liktenis, vismaz 16. gadsimta otrās puses vēsturi zinās tā, kā to uzrakstījis Dobrovenskis. Tāpat, kā par kardinālu Rišeljē zina ne tik daudz no mācību grāmatām, cik no Dimā — tēva.
— To jums daudzi varētu pārmest, ka ļaujat latviešiem justies kā pasaules nabai.
— Nesaku, ka tā bijis visu laiku, bet tādi brīži baltiešiem bija. Tai skaitā pavisam nesen.
— Vai tagad latviešiem ir pamats justies kā pasaules nabai?
— Nē. Atvainojiet, nē. Pasaules naba pārvietojas.
— Kur tā šobrīd atrodas?
— Pajautājiet ko vieglāku. Katrā ziņā mēs dzīvojam visiem laikiem nozīmīgā vietā. Varbūt pat pasaules gals tā vai citādāk būs saistīts ar Eiropu…
— «Kāpēc jaunajā romānā tik daudz seksa?» vaicā kāds čatotājs. «Provokācija vai vēlēšanās piesaistīt uzmanību?»
— Es gribēju izprovocēt šādu jautājumu, citu provokāciju te nav. Pēc dabas neesmu provokators. Jautājums ir interesants, un atbilde varētu būt pagara.
Pirmkārt, 16. gadsimts — renesanses laiks, cilvēcisku kaislību un miesiskas mīlestības rehabilitācija. Luters ar’ uz to pusi gāja, kā saprotat. Bet mūsu laiks, kad jau praktiski atmesti visi sen senie tabu, visi ar šo tēmu saistīti aizliegumi atcelti, ir pilnīgi jauna realitāte.
Otrs, daudz svarīgākais, ko daudzi neredz, — pavisam cita pasaule ir tā, kas šodien saistīta ar interneta iespējām. Jebkura statistika parāda, ka visvairāk, miljardiem, apmeklējumu ir tām lappusēm. Gribam vai ne, bet tās pieejamas arī pusaudžiem un bērniem, un tās rada problēmas. Redziet, cik interesanti iznāk: tie tikumības sargātāji, tie svētuļu un farizeji vienā punktā ir pilnīgi vienādos uzskatos ar pornoimpērijas radītājiem. Gan tie, gan otrie attēlo miesisko mīlestību kā netīru, neķītru, nežēlīgu un lopisku padarīšanu.
Manā grāmatā ir strīds ar to visu. Varbūt esmu vecmodīgs, taču uzskatu, ka šīs jaunās parādības ir milzīgs izaicinājums cilvēcei. Un varbūt es viens no pirmajiem gribu uz to atbildēt. Gribu pierādīt, ka fiziskā bauda ir skaista un cilvēcīga lieta, ja skaists un cilvēcīgs tā nesējs. Ka pliks cilvēks nepārstāj būt cilvēks. Gluži otrādi — varbūt tieši šeit viņam jābūt arī maksimāli cēlam, mīlēt spējīgam, maigam, asprātīgam un stipram. Ceru, ka grāmatā man izdevās to pateikt drusku smalkāk, ne tik shematiski.
— Anna raksta, ka 16. gadsimtam sekoja vēl daudzkārt asiņainākais 17., un jautā, kādu jūs paredzat šo — 21. — gadsimtu.
— 17. nekādā gadījumā nebija asiņaināks par 16. Tas šai ziņā ir rekordists. Lai gan asinīm slacīta bija visa tūkstošgade, un nekādu labo prognožu man nav. Tomēr, ja kaut kur karoja, tad tomēr eksistēja arī vietas, kur bija drošība. Tagad drošības nav absolūti nekur.
Tāpēc mani tik ļoti biedē naidīgums, cilvēkiem piemītošā agresivitāte citam pret citu, pret svešiniekiem, pret «ne tādiem kā es». Tas ir īpaši bīstami tagad, jo atbilde var būt asiņaina. Ir jādomā par to, ka naids rada tikai naidu, spēks — tikai pretspēku.
Savukārt nezinu gadījumu, kad naidu izraisītu mīlestība. Varbūt nav obligāti uz mīlestību atbildēt ar mīlestību, bet ar draudzīgām jūtām un simpātiju — simtprocentīgi. Nu, kā es varu tevi nošaut, ja tu mani mīli?!
Man liekas, ka daži latvieši, daži krievi, daži franči un tā tālāk meklē ienaidniekus. It kā tas būtu viņu uzdevums — savervēt savai tautai pēc iespējas vairāk pretinieku. Tā, lai, piemēram, katram latvietim katrs otrais pretimnācējs būtu ienaidnieks, bet aiz robežām lai katram latvietim būtu vismaz simt ienaidnieku. Vai nav par daudz?
— Kas, jūsuprāt, kultivē šo naida padarīšanu?
— Psiholoģijā sen zināms — cilvēkam, kurš ienīst pats sevi, pašsaglabāšanās instinkts liek savas sliktās, pašam netīkamās īpašības pārcelt uz citiem, svešiem, «citādajiem». Un tas, manuprāt, ir ārkārtīgi bīstami.
— Anna pateicas par jūsu princi Magnusu un «jauko pieeju vēstures notikumu traktējumam», sakās mudinām arī citus ielūkoties romānā.
— Paldies!
— zz vaicā, ko jums nozīmē Latvija.
— Ļoti daudz. Esmu šeit tikai tāpēc, ka viena latviešu dzejniece negribēja simt jaunu ienaidnieku katram latvietim un dabūja vienu draugu Latvijai.
— Vai tad jūs pats neesat no Latvijas?
— Esmu dzimis senā krievu pilsētā Jeļecā, ko Ivans Bargais testamentā novēlēja savam dēlam. Es ļoti labi attiecos pret Latviju, taču nekad neesmu nevienam solījis, ka līdz ar to sliktāk attiekšos pret savu dzimto valodu, pret savu krievu māti, savu krievu meitu un mazmeitu.
— Vai jūsu saknes Magnusu dzimtā ir reālas?
— Mana mamma — Natālija Sergejevna Magnusa. Viņas tēvs, mans vectēvs, Sergejs Romanovičs Magnus zīmējis mūsu ciltskoku, un pašā sākumā tam bijis Sāmsalas valdnieks princis Magnus. Es gan domāju, ka tā ir ģimenes leģenda, lai gan mamma tam neparko nepiekrīt. «Kā tu vari to apšaubīt?!» — tā viņa. Nu, nezinu. Ja nu vienīgi bija kāds ārlaulības Magnus, kas deva pamatu mūsu dzimtai, nav izslēgts. Bet tik un tā es uz Latvijas troni nepretendēju!
— Lai gan jums uz to būtu tiesības, ja vien izdotos pierādīt savu radniecību ar princi. Un tad mēs jūs uzrunātu — Jūsu Augstība!
— Brrr... kādas šausmas!
— Cālītis vaicā, vai esat lasījis un piekrītat teorijai, ka visa vēsture uzrakstīta 19. gadsimtā.
— Esmu lasījis, bet uzskatu, ka tie ir nieki. Turklāt ne īpaši gudri.
— Parastais: «Vai varat nosaukt savas lielākās autoritātes mūsdienu Latvijas sabiedrībā?»
— Akadēmiķis Jānis Stradiņš. Bet ne jau tikai viņš vien. Latvijā ir ārkārtīgi stipras radošās personības, un to ir daudz. Tādi muzikanti, teiksim, kā Normunds Šnē, rakstnieki, mani kolēģi un draugi, mākslinieki… Turklāt ir vienkāršie ļaudis, tādi kā mana sievasmāte, piemēram. Vienkārša lauku sieviete, bet gudrāka un asprātīgāka ne tikai par mums, bet arī par dažu premjerministru.
— Nu, tas nav grūti — būt asprātīgākam par premjerministriem!..
Golfs, zinot, ka esat mūziķis, jautā par spilgtāko iespaidu Latvijas mūzikas dzīvē.
— Viens no spilgtākajiem beidzamajā laikā bija Artura Maskata mūzika Ojāra Vācieša «Klavierkoncertam» Dailes teātrī. Vienmēr iespaido Vaska opusi.
— Iniņa vaicā, vai, jūsuprāt, Aspazijas loma Raiņa daiļradē ir pietiekami novērtēta.
— Domāju, ka nu jau tiek aizvien vairāk novērtēta. Bez Aspazijas tāda dzejnieka latviešiem nebūtu.
— Rū lūdz, lai pastāstāt par savu aizraušanos, hobiju.
— Tas ir grūts jautājums.
— Pateikšu jums priekšā — jūsu dārzs, par ko esmu daudz dzirdējusi!
— Dārzs, jā. Bet kas nu tas par hobiju, ja tur neko nedaru. Mums ir pilnīgi savvaļas dārzs, kur viss aizaudzis un nezāles jūtas kā mājās. Taču man tas patīk. Tāpat kā… jā, mūzika. Un — tas gan ir smieklīgi — datorā ar prieku spēlēju visvienkāršākās bērnu spēlītes.
— Viena vaicā, vai rakstīšana ir jūsu vienīgais ienākumu avots un vai ar to var izdzīvot.
— Gandrīz nevar. Ja to pašu darītu kaut kur Anglijā vai Amerikā, problēmu nebūtu. Bet man piešķirta mūža stipendija (Ls 100 mēnesī — N. L.), un tad jau var dzīvot. Kādu laiku, kad rakstīju savas garās grāmatas, kurām materiāli bija jākrāj gadiem, draugi mums iemācīja apstrādāt dzintaru, un mēs abi ar Veltu taisījām gan dzintara rotas, gan visas tās smalkās ķēdītes, un tā bija mūsu maize.
Grāmatas pēc pasūtījuma nekad neesmu rakstījis, līdz ar to nezināju, vai tās kāds drukās, un tā gāja gads pēc gada. Tagad honorāri, protams, palīdz. Kā jau teicu, man ir 95 gadus veca mamma, meita un mazmeita, un citi kopīgi radi. Ļoti priecājos, ka kaut cik varu viņiem palīdzēt.
Un vēl man ir draugi! Galvenokārt no latviskās vides. Un ne tāpēc, ka tas kāds pasūtījums, bet tā sanāca, ka Velta man dāvināja visus savus draugus. Visvecākajai mūsu draudzenei Magdai Rozei nesen palika 101 gads. Visjaunākajam — mūsu kaimiņu dēlam — ir viens gads. Šajā amplitūdā ir daudz cilvēku, kurus mīlu un kuri man ir interesanti.
— Daugavmalas Jurka jautā kādēļ, jūsuprāt, «tie lielākie cīnītāji par krievu lietu kā Latvijā, tā citur ir krievu izcelsmes cittautieši, pamatā ebreji».
— Tā tas nav. Tur ir gan ebreji, gan ebreju nīdēji. Jautājums, man šķiet, ir neprecīzs. Tur ir vairums krievu, un tas ir normāli. Bet krievu valoda un kultūra apvieno daudz tautību. Daudziem, kas ienākuši krievu politikā un kultūrā, ir uzvārdi ar gruzīnu, armēņu, pat čečenu izskaņām.
— Īdzīgais: «Vai šodien Latvijas sabiedrībā ir daudz jāzepu?»
— Neatbildēšu. Nezinu.
— Rainists: «Kāpēc izvēlējāties rakstīt par Raini?»
— Es ilgi meklēju, un tā bija grūta izvēle. Zināju, ka šo grāmatu izpētīs ar palielināmo stiklu: ko tas svešinieks varētu pateikt par mūsu dzejnieku?! Daudzus gadus lasīju Raini, tulkoju krievu valodā un secināju, ka Rainis ir viens no visdziļākajiem domātājiem, bija un paliek dzīvs un interesants dzejnieks.
Vai atceraties 2000. gadā veikto aptauju par gadsimta izcilāko latviešu cilvēku? Tas bija Rainis. Izcilākā dzejas grāmata — Raiņa «Sākums un gals». Izcilākā luga — Raiņa «Jāzeps un viņa brāļi».
— Eva: «Vai Latvijā pastāv etniskais naids?»
— Interesanti, ka visapkārt — veikalā, trolejbusā, uz ielas — es to gandrīz nejūtu. Pat noziedznieki — zagļi un vēl sliktākie — ir internacionāli. Neredzu, ka tie cits citu sistu pēc nacionālās piederības. Taču politikā un ideoloģijā kāds to naidu visu laiku kurina. Veiksmes ir, jo tā inde nokļūst cilvēku smadzenēs un sirdīs. Un Krievijā, kur arī ir līdzīgas ievirzes kurinātāji, kaut kas ar prieku berzē rokas, jo neko labāku nevar vēlēties tie, kas grib ko Latvijā savā labā mainīt. Nu, kā to var nesaprast?!
— Normis apgalvo, ka tagad «ir modē teikt, ka Latvijā viss kārtībā, bet ar darbiem aizstāvēt krievu kolonizatoru intereses. Tā līdz X stundai bija arī Ukrainā, kamēr visas dvēseles bagātības neizcēlās dienas gaismā».
— Ukrainā nav tik vienkārši, tur krievi nav nekādi ienācēji, kādā Ukrainas daļā viņi visu laiku ir dzīvojuši. Un tā daļa tagad ir daudz bagātāka nekā Ukrainas rietumi. Vienkāršot to, kāpēc tautā nav vienotības, ir bezjēdzīgi.
— Anna lūdz, lai Dobrovenska kungs atklāti pasaka, «pa kādu topogrāfisko līniju sadalās latviskā un krieviskā Latvija».
— Teiksim, Latgalē ir daudz krievu… Bet tos, kuri grib dekolonizēt, visus aizsūtīt prom, es apbrīnoju. Nu, kaut mazliet tālāk paskatieties! Pieņemsim, visi krievi aizbrauks. Puse Rīgas iedzīvotāju pazudīs. Latgale — tukša. Kas būs sētnieks, kas — trolejbusa vadītājs, celtnieks? Nav zināms. Bet tukšas tās vietas nepaliks. Ir Āzija, Āfrika… Nu, kādu laimi jūs gribat sasniegt? Domājiet, skatieties, lūdzu, uz priekšu! Starp citu, ir cilvēku suga, kura, ja šai zemē nebūtu neviena nelatvieša, ēstu nost cits citu ar vēl lielāku enerģiju un apetīti.
— Boriss: «Kādēļ lojālā krievu inteliģence neaicina savus tautiešus braukt uz Krieviju?»
— Ziniet, es neesmu ne ugunsdzēsējs, ne skolotājs, ne balerīna. Esmu rakstnieks. Esmu ļoti pateicīgs tiem no jums, kuri jautājat par manu darbu. Paldies!
— Zeps izsaka komplimentus «simpātiskajiem krieviem», kuri ir «latviešu pusē» un kurus «tik reti var redzēt», kamēr «krievu nacionālfašisti besī ārā uz katra soļa no rīta līdz vakaram».
— Es jau teicu, ka naids rada naidu. Man ļoti nepatīk naids nosacīti sauktajā krievu pusē, bet tieši tāpat man nepatīk naids, kas mīt latviešos. Naidīgums ir pilnīga bezizeja, kas sola tikai nelaimes. Nedod, Dievs!
— Vai šis uzsvērtais dalījums krievu un latviešu «pusēs» nenozīmē to pašu naidu?
— It kā pie mums būtu karš. Tas, atgādināšu, slava Dievam, sen beidzies!
— Tas, kurš sevi nosaucis par kolhoznieku, jūs nosauc par «labu, gudru, skaistu pērli starp daudziem citiem», kas esot «tikai prasti iekarotāji»…
— Es patiešām esmu iekarojis tikai savu Veltu. Bet vairākums nelatviešu ir šeit dzimuši, viņiem nav citas dzimtenes. Nu, viņi aizbrauks… Bet, saprotiet, ka prom brauks vistalantīgākie, visenerģiskākie, tie, kuri vislabāk izturas pret latviešiem! Un latvieši aizbrauks. Arī — vislabākie. Jo nav iespējams dzīvot naidīgumā, kas no abām pusēm neļauj elpot. Vēlreiz atkārtoju, ka tukšums nepaliks.
Pēc 10, 15 gadiem, es tā redzu, pie mums būs Eiropas dzīves līmenis, un tas ir savienoto trauku efekts, kas radīs aizvien vairāk atbraucēju. Viņi nebrauks kā iekarotāji, viņi vienkārši atbrauks. Viņiem būs desmit bērnu ģimenē, latviešiem — pa vienam… Tad kādēļ jākaro ar tiem, kas Latvijā dzimuši? Tikai tādēļ, ka viņiem ir cita valoda un cita izcelsme? Nu, kur mūsu smadzenes, kur dvēseles galu galā?!
— Maija: «Man ļoti patīk jūsu «Rainis», «Borodins». Tos lasot, notiek «iemīlēšanās». «Magnusu» taupu brīvdienām. Varu ieteikt skolotājiem — pēc mūsu skolas pieredzes — rakstnieka sarunas ar jauniešiem. Tas ir ļoti iedvesmojoši. Tas ir mans nejautājums, bet arī pirmā reize, kad piedalos čatā.»
— Starp citu, es arī pirmo reizi piedalos čatā. Dabiski, esmu pateicīgs lasītājiem, kuri… Nu, maniem lasītājiem. Bez lasītāja grāmata ir tikai pasmags priekšmets. Tāds kā ķieģelis. Bet celtniecībai nederīgs.
— Kā jūs sastrādājāties ar tulku?
— Tas bija ļoti grūti, jo Talrids Rullis dzīvo dziļos laukos mežā un viņam nav datora. Viņš ir ļoti talantīgs cilvēks, un esmu viņam dziļi pateicīgs. Pa daļām ņēmu viņa rokrakstus un ievadīju datorā. Tas paņēma pusgadu, kamēr datorā ievadīju vienu miljonu un 156 tūkstošus zīmju!
— Krista: «Uzskatu, ka jūsu beidzamie romāni ir vērtīgākais, kas pēdējos gados tapis Latvijā. Cik ilgi man vēl jāgaida jūsu nākamais romāns? Par ko tajā būs?»
— Domāju, vai man rakstīt tālāk. Rakstnieks tomēr ir līdzīgs balerīnai: gudra balerīna zina, kad jāatstāj skatuve. Rakstniekam nevajadzētu būt par sociālistiskā darba varoni. Un ne par kādu darba varoni nevajag. Rakstniekam jāraksta, cik iespējams, mazāk. Minimāli. Lai neatkārtotu sevi un citus, nekļūtu par papagaili.
— Inese: «Kā jūs ieteiktu risināt nacionālās problēmas?»
— Jāpārstāj meklēt vainu citos. Meklēt vainīgos. Pietiek mums cīnīties! Sāksim dzīvot galu galā. Kopīgie mērķi, aizstāvība no kopīgiem draudiem, no nāves, kas glūn no visām pusēm. Vissliktāk, kad tā izaug no mums pašiem. Kad audzinām to kā vismīļāko puķi. Vai patiešām neviens nedzird, neatceras, neņem nopietni Kristus vārdus «Ja valstība sadalīsies pati sevī, nedzīvot valstībai tai»?
— Inese: «Kā jūs vērtējat visas nacionālās sadursmes un problēmas šodien Latvijā?»
— Ziniet, galējie radikāļi katras tautas nomalē varbūt arī vajadzīgi. Vajadzīgs viss domu un ideju spektrs, kļūdainas lietas arī. Bet te jābūt robežai. Visas sabiedrības radikalizācija sola tikai katastrofu. Bet mēs ar ksenofobiju un naidu — paši pūšam, paši degam. Gorim sinjim plamenjem!
— Miks: «Kā jums liekas, vai vispār terorisms kā līdzeklis mērķu sasniegšanai ir pieļaujams?»
— Nepieļaujams. Nepieņemams. Absolūti. To apstiprinās jebkurš. Bez pašiem teroristiem, protams. Ienīstu šitos nevainīgu cilvēku, bērnu bendes. Nekādas iecietības pret šo neiecietīgo, cietsirdīgo sugu! Sliktāki par teroristiem ir tikai tie, kas viņus iedvesmo un attaisno. Kas izmanto jaunatnes dabisko dumpīgumu savos nolūkos. Tiem nav un nebūs piedošanas vispār.
— Lasītāja: «Jūs esat daudz slavēts un arī daudz kritizēts. Kas no abiem jums ir nozīmīgāks un virzošāks?»
— Labs vārds pat kaķim patīk. Bet, kā jau teikts, augsta vērtība ir arī kaismīgam, godīgam «nē!». Ja mākslinieka jauno darbu neviens neapstrīd, nenoraida ar visiem dvēseles spēkiem — ar to darbu kaut kas nav kārtībā. Es gan reti piekrītu saviem visdusmīgākajiem oponentiem. Bet, dod, Dievs, viņiem stipru veselību!
— Bushbeebijs: «Vai esat izdarījis savu galveno, tā saucamo mūža darbu?»
— Tāda veida jautājumi nav ne manā, nav arī mūsu kompetencē.
— Uljdis: «Ko jūs domājat par tādu lietu kā tiesiskais nihilisms?»
— Tā ir jebkuras sabiedrības pašnāvība. Vai pamanījāt, ka pat kriminālistu pasaulē darbojas savi likumi? Kroplīgi, bet likumi! Cilvēces dzīve eksistē — pagaidām! —, tikai pateicoties likumiem. Dievs, vēsture, simtiem tautu un valodu, domātāji, mākslinieki, zemnieki, karavadoņi, varoņi — mēs visi tos radījām, Cilvēks ir būtne, kas dzīvo pēc likumiem vai nedzīvo vispār.
— Neldina: «Ko jūs darītu, ja jums pēkšņi aptrūktos, par ko rakstīt?»
— Droši vien garlaikotos un slikti izturētos pret sevi.
— Labais: «Ko darāt brīvajā laikā?»
— Dažreiz domāju, dažreiz staigāju, ceļoju, lakstojos ar sievu, pļāpāju ar draugiem, dažreiz lasu, dažreiz nekā nedaru. Pēdējā — laba nodarbība, starp citu.
— Gats: «Man grāmata «Rainis un viņa brāļi» likās bagātāka un gudrāka par pēdējo — grāmatu par Magnusu.»
— Paldies. To es paredzēju, ka šīs divas grāmatas salīdzinās un spriedumi būs droši vien pirmās — vecākās — māsas labā. «Rainis» tomēr tuvāk tradīcijai, «Magnus» satur pārāk daudz novāciju, un es nezinu — labi tas vai slikti. Vēl par gudrību. Puškins teicis, ar smaidu, protams: «Poezija dolžna bitj glupovata.» (Poēzijai jābūt paglupai, tā?) Tas pats ieteicams prozai laiku pa laikam. Ja nopietni, gudrība — tikai daļa no visa tā, kas vajadzīgs labai grāmatai. Un dažreiz tā ir pat nesvarīgākā daļa.
— Soc: «Kura ir lielākā personība Latvijas literatūrā?»
— Zinu, bet neteikšu.
— XX: «Jūsu domas par izglītības reformu un cittautiešu attieksmi pret latviešu valodas mācīšanu skolās?»
— Es gribu, lai latviešu valoda ienāktu jaunajos cilvēkos kopā ar prieku un draudzību, ar mīlu pret zemi, kur šie bērni dzimuši. Lai latviešu valoda kļūtu par prestiža zīmi, par normalitātes un gudrības pierādījumu. Ar spēku mīļš nekļūsi. Gribu, lai tā valoda, viena no senākajām Eiropā, kļūtu viņiem mīļa.
— Zumza: «Kāds ir jūsu lielākais mūža sapnis, ko jūs noteikti vēlētos sasniegt?»
— Neesmu sportists, diemžēl. Žēl arī tāpēc, ka sportistiem par sasniegumiem dažreiz tīri labi maksā. Par sevi un saviem spalvas brāļiem es to neteiktu. Turklāt mūsu laukā grūti noteikt, cik tālu vai cik augstu tu esi, bet ātrāk par citiem te skriet nav obligāti. Un vienīgais tiesnesis mūsu spēlēs (arī taču olimpiskās!) ir laiks.
Roalds Dobrovenskis
