E. Meldere Jūrmalā

Citronu audzēšana telpās nesagādā sevišķas grūtības. Tā ir ļoti patīkama nodarbošanās, ja rezultātā var iegūt augu ar pasakaini smaržojošiem ziediem, kuri pēc noziedēšanas dod garšīgus, ēdamus augļus.

Protams, ir labi, ja audzētāja rīcībā ir konkrēta citronu šķirne. Tomēr katras šķirnes augļiem ir savas garšas īpatnības, kas var patikt un var nepatikt. Nav tā, ka visi citroni ir vienādi skābi, tie var būt saldskābi un tik skābi, ka svaigā veidā nav baudāmi.

No citrona augļa ņemtās sēklas dod ļoti atšķirīgu rezultātu, taču ir vērts tās iesēt. Pilnīgi iespējams, ka kāds sēklaudzis briedinās lielus augļus ar labām garšas īpatnībām.

Nacionālajā botāniskajā dārzā tas ir izdevies. Citrons izveidojis apmēram metru augstu un tikpat platu krūmu, uz kura vienlaikus atrodas pagājušā gada augļi un šā gada ziedi, noziedējušo vietā aizmetušies mazi, zaļi citroniņi. Nogatavojušies tie sasniedz 10–12 cm diametru. Tos ieraugot, daudzi brīnās — vai tas tiešām ir citrons? Tā kā izaudzētais un ražojošais citrons savas īpašības nemaina, apsakņotie spraudeņi būs ar tādām pašām īpašībām kā vecākaugs. No stingri uzraudzītās selekcijas puses vērtējot, šis citrons ir un paliek sējenis, taču retās veiksmes dēļ esam to nosaukuši par «Anitu» (par godu cilvēkam, kas šo citronu izaudzēja).

Pēc daudzās dārzkopības grāmatās rakstītā, no sēklas sēts citrons sāk ziedēt tikai kādā padsmitajā gadā, taču pie mums tas uzziedēja un deva augļus jau piektajā.

Lai citronu audzēšana būtu veiksmīga (nešķirojot, vai tie audzēti no sēklas, spraudeņa vai potēti), nepieciešama silta, gaiša vai saulaina vieta, barības vielām bagāta augsne ar skābu reakciju un iknedēļas mēslošana gan ar organiskajiem (putnu, govju) mēsliem, gan minerālmēsliem. Augi bagātīgi jālaista ar mīkstu ūdeni. Un, kā jebkuram augļu kokam, arī citronkokam obligāta ir veidošana — zaru apgriešana, retināšana un citi pasākumi.