Man ir viena problēma, lai arī daudziem iespējams, tā neliksies nekāda problēma, un mani sauks par jukušu un par cilvēku, kurs nezina, ko vēlas. Sākšu ar to, ka pirms kāda laiciņa es pašķīros ar savu vīru. Protams, tā kā neesmu no tām neglītākajām, ir bijušas pāris attiecībās (nenozīmīgas).
Tad vienā dienā iepazinos ar vīrieti, kurš man iepatikās jau no paša sākuma, bet es ieturēju distanci. Mums ir 20 gadu starpība. Pirmais, uz ko es skatījos, bija viņa zeltnesis, uz kura gredzena nebija. Bet mūsdienās tas jau neko nenozīmē (daudzi laulības laikā nenēsā gredzenus). Ar laiku sākām runāt, kļuvām par draugiem. Un viņš, lai gan es nejautāju, izstāstīja visu par savu ģimeni, un arī to, ka šķiras no sievas (sievas ierosinājums). Beigu beigās mēs sagājām kopā. Un lai arī es centos ieturēt zināmu distanci, tomēr iemīlējos viņā, tāpat arī viņš mani mīlēja (nezinu, kā tagad). Kopā bijām kādu laiku. Viņš vēlējas veidot ģimeni, vēl vienu bērnu (lai arī gan man, gan viņam jau ir bērns). Protams, bija jāpagaida, kad mans bērns beigs dārziņu (jo šis gads viņai ir pēdējais), un tad mēs varētu pārcelties pie viņa. Pat sāku iepazīties ar viņa radiem, draugiem. Un mums netraucēja tas, ka esam dažādas vecuma grupas. Jo mēs esam ne pirmie, ne pēdējie tādi uz pasaules. Un ja mīl viens otru, tad viss ir ok. Viss bija kartībā, kamēr vienā jaukā dienā viss sabruka.
Viņš pateica, ka veltīs visu savu atlikušo dzīvi savam bērnam un ka nevarot bērnam pateikt, ka viņam ir cita sieviete, jo bērns nevienu nepieņemšot. Viņa bērnam ir 13 gadi.
Līdz ar to mana pasaule sabruka. Un piedevām arī mans bērns šo visu pārdzīvoja.
Es vel joprojām nevaru saprast. Ja es ar savu bērnu pēc viņa vēlmes būtu pārcēlusies dzīvot pie viņa, ko viņš teiktu savam dēlam, kas es tāda esmu, un ko šeit daru?
Es sava nelielajā dzīvē esmu no visas sirds mīlējusi tikai divas reizes. Un abas reizes tiku smagi piekrāpta. Tāpēc nolēmu nocietināties un veltīt visu savam bērnam.
Tad parādījās bērna tēvs, kurš izteica vēlmi atkal dzīvot kopā. Nedaudz apdomājot, bērna dēļ piekritu.
Bet es ļoti labi saprotu, ka šo cilvēku es nevēlos, lai arī es ļoti cenšos darīt, lai viss būtu labi. Arī seksa laikā es nemitīgi domāju par otru cilvēciņu. Es vēlos cilvēku, kuru es vēl aizvien mīlu, un par kuru nemitīgi domāju. Pēdējā laikā esmu novērojusi, ka tas cilvēks, kad ir draugiem.lv, vienmēr skatās manu profilu un seko visam līdzi.
Un es ļoti labi saprotu, ka pret mana bērna tēvu tas ir negodīgi. Tā skaitās krāpšana (lai arī domās vien), bet es tur neko nespēju padarīt. Es viņu nemīlu.
Es vairs nevēlos tā dzīvot, tas ir ļoti mokoši. Un savu salauzto sirsniņu es nocietināšu, lai neviens vairs pa mani nebradātu ar saviem dubļainiem zābakiem, kā to izdarīja cilvēks, kuru es tiešām ļoti, ļoti mīlu, neskatoties uz mūsu gadu starpību.
Kā būt, ko darīt?
Iesūtīja: nogurusi kamene