Sekss — drusku dzīvnieciska štellīte...

— Esmu precējies jau baigi ilgi — 24. maijā palika 21 gads. Bet mēs to nesvinam, vairāk svinam 25. jūliju, kas ir mūsu iepazīšanās diena. Esam pazīstami kopš 1983. gada — tas nozīmē, esam jau baigi veci! 24 gadi! Bet mēs ātri sākām. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi — sākt ātri, bet vispār nezinu, kas ir pareizi, kas nepareizi, es te neesmu nekāds speciālists. Ir tā, kā ir, un esmu priecīgs, ka man ir tā, kā ir.

— Cik gadu jums bija, kad iepazināties ar Daci?

— Man bija tuvu 17, Dačelei — 16.

— Pavisam zaļi!

— Sīkie absolūti! Tie bija krievu laiki, kad es kopā ar Tomasu no «Līviem» Liepājas rajonā spēlēju dejas, un atceros, ka Dačeles skolā bija izdomāts, ka pilsētas jaunieši nedrīkst braukt uz rajona ballītēm. Citi to sauc par nežēlīgāko tā laika bohēmu. Man liekas, tas iedeva baigo fīlingu attiecībām. Ir lietas, par kurām es nekad nerunāšu, jo tās saistītas tikai ar mani un manu otro pusi, bet atmiņas par to laiku ir TĀ-ĀDAS! Otrreiz tu tā nevari izdarīt. Savstarpējās attiecības, situācijas, scēnas...

— Un kāzas?

— Kādas kāzas?!! Es vispār neesmu kāzu piekritējs. Man nepatīk kāzas, varu pateikt godīgi! Ja es tagad otrreiz precētos, droši vien sasauktu vecākus un tad — tinkš — uzreiz prom no visu acīm uz Mēnesi, kaut kur foršā ceļojumā. Nevis galdi... Kam tas ir vajadzīgs?

— Toreiz jūsu kāzas bija ar galdiem?

— Jā, mums bija nelielas kāzas — kādi 100 cilvēki, bet ne! Es nejutos, ka tas ir man. Bija sajūta, ka tas ir kādam citam vairāk vajadzīgs. Ne mums ar Dačeli.

— Lai parādītu citiem...

— ... ka tagad mēs esam apprecējušies. Aleluja. Tas taču nav nekas.

Lai gan es uzskatu, ka kāzas ir forši un drausmīgi jauki. Tam punktam ir jābūt, jo, vienkārši tāpat dzīvojot kopā, domāju, var paslīdēt kāja ar atbildības izjūtu. Man tā šķiet. It kā ir otrs viedoklis — ja mīlēs, tad būs. Jā, bet tādam tipiņam kā man, kuram patīk naktīs drasēt apkārt un nevienu neņemt galvā... Tagad esmu pieklājīgs un zolīds, agrāk tāds nebiju — brīžiem biju baigais huligāns. Bet tāds pozitīvais.

Domāju, ka kāzas ir forši tiem, kuriem tās patīk. Lai gan esmu redzējis kāzas, kurās muzikanti samīlē jauno sievu, un pēc mēneša pāris izšķiras, jo sieva pēc pirmās nakts ar jauno vīru sapratusi, kāds nejēga viņš ir. Viņai galvā visu laiku stāv doma: «Redz, bet kāzu naktī ar muzikantu bija tik forši!» Tas ir no dzīves.

— No tāda viedokļa skatoties, ir labi pirms kāzām padzīvot kopā?

— Obligāti vienam otrs jāzina! Ja ir citādāk, man liekas, tas ir pilnīgi greizi, nepareizi. Ja tu bez pienākuma apziņas, bez atbildības izturies pret savu turpmāko dzīvi... Nevar precēties ar cilvēku, kuru neesi iepazinis! Ir jābūt kopējai pieredzei. Jo kā es varu zināt — varbūt man nav pilnīgi nekādu emociju, esot kopā ar viņu. Jā, viņa ir smuka, tāda, šitāda, bet īstenībā tur puse ir garām. Manā izpratnē garām, es nesaku vispār. Man tas neder, citam — der.

— Kāpēc jūs toreiz nolēmāt apprecēties? Kāpēc bija svarīgi to noformēt oficiāli?

— Lai lielā padomju valsts mūs beidzot ņemtu savā aizgādībā, lai mēs varētu oficiāli dzīvot kopā un gulēt vienā gultā. Zinājām, ka pēc kāda laika (dabā tā notiek) mums būs jaunā paaudze, un tas bija svarīgi, lai mēs visi trīs varētu dabūt vietu studentu kopmītnēs, kur dzīvot. Toreiz Dačeles mamma ļoti palīdzēja.

Ar brīdi, kad piedzima Meldra, bija tā — nezinu, kā Dačele jutās, bet mani uzreiz pārņēma sajūta, ka nedrīkstu pats uzprasīties, līst kaut kādos tusiņos ar apšaubāmiem cilvēkiem, pusnoziedzniekiem. Nezinu, vai kāds bērns ir laimīgs, ja izaug ar stāstiem par savu mammu vai tēti. Tā ir atbildība bērna priekšā. Ir bišķiņ jāmaina tā fiška — tu nevari naktis pavadīt riņķī apkārt. Varbūt man ir vecmodīgi uzskati, varbūt es vienkārši mīlu savu meitu. Ir arī tādi robustie tipiņi, kuriem pilna pasaule ar bērniem un viņi nezina, kas un kā.

Uzskatu, ka dzīvē viss ir ļoti vienkārši un pēc iespējas jāpastāv par savējiem, par savu ģimeni.

— Ko jūs novēlat pāriem, kurus vērtējāt kā eksperts, un tiem, kuri taisās precēties?

— Krieviem ir tāds ļoti labs teiciens, kas varētu vairāk attiekties uz latviešu tautības pāri (Daci un Edgaru): «Boļše žizņi!» Vairāk dzīvojiet sev, vairāk atrodiet laiku pašiem sev, jo, domāju, tas ir ļoti svarīgi. Tu nevari būt visu laiku tikai citiem, tikai darbam. Savukārt Artjoms un Karīna ir ļoti atraktīvi un dzīvespriecīgi. Viņiem novēlu nepazaudēt to, kas viņiem ir!

Bet atkārtoju, ka neesmu nekāds ģimenes dzīves speciālists. Man ir tā, kā man ir.

— Bet neviens jau nav speciālists!

— Nu ja! Ikviens alkst, lai viņu mīlētu un lai viņam būtu, ko mīlēt. Tad ir daudz maz OK. Tad viss pārējais kaut kā kārtojas.

— Kā jums laulībā izdevies saglabāt uguntiņu, dzirksti...?

— Nezinu! Nezinu. Man vienkārši daudz kas patīk, un tāpēc viss ir tā, kā ir. Nezinu, es nemāku pateikt šito. Pirmkārt, mēs ar Dačeli esam ļoti labi draugi. Viņa man vienmēr bijusi līdzās. Man liekas, laulāto draugu starpā ir jābūt... Viens ir pilnīgi skaidrs — džekam, vīrietim jābūt baigā sajūsmā par savu otro pusi. Viņam jājūt patika pret to dāmīti! Es varbūt būšu ļoti virspusējs, bet atceros, kā viena sieviete teica: «Iekšējā, garīgā pasaule...» Tas ir ļoti svarīgi. Bet tas nav primārais.

— Liela loma ir seksuālajai pievilcībai? Mēs tomēr drusku esam dzīvnieki?

— Jā, to var saukt par dzīvniecisku štelli vai par cita tipa štelli, bet tas ir nenormāli svarīgi. Bet ne uzspēlēts seksapīls, ko bieži var vērot. Es spēlēju klubos un redzu — ārkārtīgi skaista meitene. Domāju — nu ja, droši vien tas džeks, ar kuru viņa ir kopā, ir priecīgs un laimīgs. Bet izrādās, ka viņa ne ar vienu nav kopā. Un kad viņa sāk runāt ar savām draudzenēm, es saprotu, kāpēc tā ir. Nevaru to komentēt, es vienkārši to ļoti izteikti jūtu. Man ir pilnīgi nenormāla intuīcija.

Mīlēšanās ir ļoti, ļoti svarīga, jo tā tevi nomierina un dod pašpārliecinātību. Un domāju, ka arī sievietei tas ir ļoti svarīgi. Ja šajā jomā nesaskan, tad arī sākas visas bēdas. Tad var būt kopēji kredīti, mājas, mašīnas, bet, ja tur neštimmē, tad viss ir garām.