Jo pārāk dīvaina ir vispārējā atturība – it kā runa nebūtu nevis par prestižāko politisko amatu, uz kuru atkārtots konkurss gaidāms pēc četriem gadiem, bet gan par to, kurš tiks nozīmēts par dežurantu un dosies uz virtuvi tīrīt kartupeļus. It īpaši, ja vēl pirms kāda laika Rīgas pilij potenciālo īrnieku netrūka. Pašai Vīķei – Freibergai te diez vai kaut ko varētu pārmest. Nav dzirdēts, ka viņa saviem iespējamajiem konkurentiem piesūtītu draudu vēstules vai vienkārši autonegadījumu statistiku. Gluži tāpat bez vainas būs tie cilvēki, kuri reiz ir skaļi pieteikuši vai joprojām klusi glabā savā sirdī vēlmi pildīt Valsts prezidenta pienākumus. Viņi ļoti labi apzinās, ka patreizējā politiskajā situācijā tiem nav izredžu un tādēļ nav jāiztaisās par apsmieklu nežēlīgajam pūlim.
Mums visiem un jo īpaši vientuļajai kandidātei tādēļ nevajadzētu iedomāties, ka citus augstā amata tīkotājus ir atbaidījušas Vīķes – Freibergas nodemonstrētās personiskās kvalitātes. Iepriekšējās prezidenta vēlēšanās piedalījās par viņu nebūt ne švakāki pretendenti, turklāt kuplā skaitā. (Vai jūs tiešām esat pārliecināti, ka Latvijas tauta aizgrābti nesajūsminātos, piemēram, par tautas tērpā ģērbušos un mātišķi smaidošu Vairu Paegli? Par stalto un sirmo Jāni Priedkalnu ar viņa amizanto akcentu, veikli runājot krieviski? Vajadzētu tikai valsts galvu pietiekami bieži un pietiekami komplimentāri rādīt pa televīziju, un sajūsmai par “gudro izvēli” nebūtu robežas.) Vienkārši katram no viņiem uz ilgāku vai īsāku brīdi bija dotas kaut kādas izredzes, ka kandidātu izvirzījusī Saeimas frakcija patiešām par viņu nobalsos un centīsies piesaistīt citu deputātu balsis. Tagad nevienam nav pat ne mazāko ilūziju par to.
Alternatīvas neesamību rada nevis tagadējās valsts galvas veiksmīgie ārpolitiskie izgājieni, viņas augstais reitings vai tautas pielūgsme, bet gan tagadējās varas vājums: Eināra Repšes valdības bailes izgāzties vai iekulties maksātnespējā, Jaunā laika ar hitlerjūgendisku augstprātību piesegtais komptences trūkums un partijas fobijas attiecībās ar slīpētākajiem koalīcijas partneriem, vairākuma iekšējās ķildas un nelabvēlīgais psiholoģiskais klimats utt. Populārajai prezidentei atkārtotās ievēlēšanas ceremonijā ir jāatdod daļu no savas harismas problēmu mocītajai valdībai, jāatjauno tai uzticības kredītu tautā.
Arī sadrumstalotā “PCTVL”, šķiet, vairs nav nekādi ieinteresēta alternatīva kandidāta virzīšanā – nevajag lieki kaitināt viņu potenciālos latviešu vēlētājus, kuru sociālās intereses solās aizstāvēt “apgreidētie” kreisie. (Sašķeltiem un savstarpēji naidīgiem grupējumiem ar krievvalodīgajiem vien nākotnē vairs nepietiks – gluži tāpat kā “latviešu partijām” nepietiks ar titulnācijas pilsoņiem). Savukārt būtu dīvaini, ja Tautas partija kā prezidentes “atklājēja” 1998. gadā tagad no viņas novērstos kā no “valdības atbalstītās kandidātes”. Jo drīzāk var runāt par “kandidātes atbalstītu valdību”, Repšes koalīcija ir ieķērusies Vīķes – Freibergas popularitātē kā dadzītis suņa astē.
Taču mēs varam būt pārliecināti: ja vien jauno laiku solītāji būtu kaut nedaudz vairāk pārliecināti par savu pozīciju stabilitāti, tagadējai valsts galvai jau sen tiktu iekārtots izdienas dzīvoklis. Bet koalīcijai un tautai atkal tiktu piedāvāts kāds Repšes ārštata padomnieks. (Ievēlēs tagad Vairuci uz otru termiņu – kurš pēc tam var dot garantijas, ka “brīvlaistā” prezidente aicinās viņu vēlreiz par premjeru?) Un amerikāņu demokrātijas produkts Krišjānis Kariņš tik ilgi kliegtu un draudētu citu partiju deputātiem, kamēr tie nobalsotu par šo kandidātu mīļā miera labad. Pa starpu zaļie zemnieki izplēstu vēl kādu miljonu lauksaimniekiem, LPP drīkstētu, iespējams, uzsākt “Latvenergo” pārstrukturizāciju pēc sava ģīmja un līdzības, tēvzemieši dabūtu vēl kādu amatu saviem agrāk tik prominentajiem bezdarbniekiem.
