«Sieva ir ļoti nervoza, citreiz manā adresē lido necenzēti vārdi, ir bijusi pat sišana. Sieva pirms mūsu iepazīšanās dzīvoja ar bijušajiem ieslodzītajiem, kuri pielietoja gan fizisku spēku, gan morālu attiecībā pret viņu. Esmu cietis to jau desmitiem reižu, bet, nu jau liekas, ka pacietība izsīkst,» portālam [s:45079] raksta kāds vīrietis.
«Pirmkārt, liels paldies par piedāvato iespēju uzklausīt. Galvenā problēma: grūtās attiecības ar sievu. Mums ir 2 mazi bērni, strādāju, apgādaju ģimeni ar visu iespējamo, intensīvi piedalos bērnu audzināšanā un uzraudzīšanā. Sākot ar laulības slēgšanu, attiecības tikai pasliktinās. Sieva ir ļoti nervoza, un pirms kaut ko viņai pateikt, ir jāpadomā un dažreiz nepieciešams teikt saldus melus, nekā patiesību, citādi manā adresē lidos necenzēti vārdi, lamāšana un dažreiz pat sišana (esmu pretinieks pielietot fizisku spēku - tikai morāle). Iznīcina arī tas fakts, ka nav kultūras ar cieņas pret mani kā pret vīrieti un vīru. Sieva pirms mūsu iepazīšanās dzīvoja ar bijušajiem ieslodzītajiem, kuri pielietoja gan fizisku spēku, gan morālu attiecībā pret viņu. Cilvēkam taču jāsaprot, kā iepriekš pret viņu izturējās citi un kā tagad, bet vienalga nekā laba.
Arī sievai, kad bija 5 gadi, viņas vecāki izšķīrās un mums jau bija sarunas par to, ka 2 bērniem ir nepieciešams tētis utt. Kad es sāku sievai atbildēt vārdiski uz provokācijām un pazemojumiem, tā tikai vēl vairāk iedegas un bieži vien mēģina mani izmest ārā no mājas, sit visu apkārt, ar dūrēm baksta, saka, ka tie bērni nav no manis, pazemo utt. Esmu cietis to jau desmitiem reižu, bet, nu jau liekas, ka pacietība izsīkst. Kaut arī morāli ir to grūti pārdzīvot (it īpaši vīrietim - pazemošanu), bet kaut kā atrodu spēkus katru reizi piedot un sākt visu no jauna, līdz kārtējai saspringtajai situācijai.
Šajā situācijā ir ļoti žēl bērnus, jo vēlos būt ar tiem katru dienu kopā, bet sieva saka, ka nebūs tev redzet bērnus. Neviens no vīriešiem neaizstās bērniem tēvu un, ja arī paradīsies kāds cits vīrietis sievai, esmu pārliecināts, ka pēc brīža viņš aizies no viņas, sievas neadekvātuma dēļ.
Beidzot jautājums: kur tas suns ir ierakts un kā var mainīt attiecības uz pozitivitāti? Vai vispār ir vērts ciest un piedot līdz mūža galam šādus pazemojumus, jo, ja tagad notiek tādas parādības, tad kas būs pēc 5, 10, 30 gadiem? Ko Jūs ieteiktu darīt šādā situācijā? Kā glābt ģimeni? Lūdzu, palīdziet!».
Situāciju komentē un padomu sniedz seksopatologs un psihoterapeits Dainis Balodis:
«Ciest un piedot nav vērts. Šajā situācijā jāraugās, cik liela ir vīrieša pašvērtība. Izskatās, ka vīrietis pats nedaudz ar to spēlējas. Viņš uzskata sevi par labāku, nekā dzīvesbiedre.
Šajās attiecībās nekā laba nav. Un galvenais, kas jāsaprot, ka šķiršanās nenozīmē, ka viņš nebūs bērna tēvs. Turklāt bērnus var audzināt arī viņš, ne tikai sieva. Vīrietim jāsaprot, ka sievas iespējamie nākamie vīrieši jau nebūs bērnu tēvi.
Turpinot šādas attiecības, bērniem tiek parādīts ačgārns kopdzīves modelis, kurā dzīvesbiedri viens otru pazemo. Tas priekš bērniem nav tas pats labākais.
Vīrietim pašam jāpaanalizē, kāpēc viņš pacieš šādas attiecības, un arī gala lēmums jāpieņem pašam.»