Sirmais: Esmu apņēmies nākamgad labot Latvijas rekordu (26)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

«Kad pēc lielajiem panākumiem sekoja rezultātu kritumi, sapratu, ka man jāstrādā vēl vairāk, lai noturētos elitē,» saka 21 gadu vecais latviešu šķēpmetējs Zigismunds Sirmais. Jau tagad ir skaidrs, ka gada beigās viņam nāksies pieņemt svarīgus lēmumus, tomēr tas nemazina viņa apņēmību. Ceļš, pa kuru doties pretī saviem mērķiem pašlaik ir neskaidrs, taču Sirmais norāda, ka viņam esot idejas un šķēpu malā likt viņš negrasās.

- Cik gatavs biji Eiropas ziemas kausa sacensībām un ko no tām sagaidīji?
- Ziemas kauss bija otrās sacensības šajā sezonā. Braucu ar pozitīvām domām, atceroties, ka 2011. gada šajā sacensībās laboju pasaules junioru rekordu. Mēģināju labi nostartēt arī šogad un pēdējā, sestajā mēģinājumā izdevās. Līdz tam ārā nebiju metis pusgadu, jo, kā zināms, Latvijā ilgu laiku saglabājās sniegs, tādēļ domāju, ka rezultāts ir ļoti labs.

- Droši vien pats jau jūti, ka metiens ir izdevies.
- Protams. To var redzēt, ka šķēps lido. Ja neredzētu, tad arī pēc sajūtām varētu saprast - ja reiz esi ielicis metienā visu spēku, jūti, ka šķēpam nav pretestības un tas lido caur «maģisko» punktu, tad jābūt labam rezultātam. Par Eiropas ziemas kausu tagad būs lieliskas atmiņas - divreiz tur esmu bijis un divreiz uzvarējis pieaugušo konkurencē 18 un 20 gadu vecumā.

- Vai šoziem kaut ko pamainīji gatavošanās procesā?
- Šogad gatavojāmies intensīvāk, jo nedaudz pamainījām treniņprocesu. Fizisko sagatavotību trenējām «Veselības Fabrikā» pie Normunda Tomsona. Daudz strādāju pie lēkšanas, skriešanas - eksplozīvā spēka vingrinājumiem, kā arī dažādiem muguras un elkoņu nostiprināšanas vingrinājumiem. Starp citu, man pirms tam bija problēmas ar elkoni, bet Normunds kā pasaules čempions ārmrestlingā varēja parādīt visādus vingrinājumus un kopš tā laika man vairs nav bijis problēmu ar elkoni.

- Kas bija par vainu elkonim?
- Pirmajā gadā, kad sāku mest, treniņā biju pastiepis saites. Daudzi šķēpmetēji tam iet cauri un es nebiju izņēmums. Sāpēja ļoti, bet Normunds man palīdzēja.

- Kā tad iepriekš trenējāt fizisko?
- Iepriekš daudz cēlām svarus un attīstījām spēku. Principā bija skriešana, spēka vingrinājumi, lēkšana, mešana. Pie Normunda trenējāmies es, mana māsa Katrīna, Līna Mūze un Patriks Gailums.

- Vai pagājušā sezona tevi ir ietekmējusi kā sportistu un kā cilvēku?
- Protams. Kad pēc lielajiem panākumiem sekoja rezultātu kritumi, sapratu, ka man jāstrādā vēl vairāk, lai noturētos elitē. Kāpēc nesanāca Londonas olimpiskajās spēlēs, tas drīzāk jājautā manai treneri [Valentīnai Eidukai], jo trenējāmies mēs ļoti daudz un strādājām pie spēka un tehnikas. Piemēram, vakar (saruna notika svētdien - J.F.) bija trakākie laika apstākļi, kādus vien var iedomāties šķēpa mešanā - skrejceliņš izdangāts, lietus līst, pērkons ducina un sāp visas maliņas, taču uzmetu 76 metru no īsā ieskrējiena. Turpretī Londonā ideālos apstākļos labākajā mēģinājumā aizmetu tikai 72 metrus... Nezinu, varbūt bija arī uztraukums, taču vienā no trim metieniem jau nu varēju saņemties. Tāpēc īsti neesmu ticis skaidrībā, kas bija pie vainas neveiksmīgajam startam. Bet, ja runājam vēl par 2011. gada pasaules čempionātu, tad varu atzīties, ka biju ļoti noguris, jo tās man bija 21. sacensības sezonā. 19 gadu vecumā baterijā nav neizsmeļamu resursu.

- Vai fiziski jau esi nobriedis pieaugušo škēpmešanai vai joprojām vēl esi jaunietis?
- Man jau 21 gads, vairs neskaitos juniors. Šogad esmu U23 vecuma grupā. Vienmēr jau var «pielikt». Vari lēkt tālāk, skriet ātrāk. Normunds izteicās, ka fiziskajā ziņā būtu ļoti grūti atrast kādu cilvēku, kuru likt man pretī tieši fiziskajā sagatavotībā. Ja sākumā vēl kliboja izturība un pēc katra vingrinājuma nācās atvilkt elpu, tad uz beigām jau varēju visu treniņu darboties bez atpūtas.

- Atceros, ka pirms gada tavā balsī varēja saklausīt pašpārliecinātību. Teici, ka esi kļuvis spēcīgāks un ka šķēpam jālido vēl tālāk, turklāt arī izskatījies fiziski spēcīgāks nekā 2011. gadā. Ko vari teikt šobrīd?
- Pagājušajā gadā pēc tam man šķēps neaizlidoja. (Smejas) Esam pielikuši pie fiziskā spēka. Tagad sveru 95kg, bet ziemā svars bija uzkāpis līdz 100kg. Manam augumam, ap 1,90 metriem, tas ir normāli, bet ideālais svars būtu 92kg. Es varbūt izskatos mazāks par lielajiem, taču man ir savi trumpji.

- Pirms pāris gadiem stāstīji, ka darbadienās strādājat pie fiziskā un tehnikas, bet brīvdienās ir vingrošana un peldēšana. Vai tagad kaut kas ir mainījies?
- Es vēl mācos un priekšā ir sesija, tāpēc no rītiem bieži vien esmu universitātē, bet, ja ir brīvāks, tad no rīta izskrienu rīta rosmi un izlokos. Plkst. 15.00 ir treniņš, kurā pirmdienās, trešdienās un piektdienās ir mešana, bet otrdienās un ceturtdienās lecam vai cilājam svarus, lai uzturētu tonusu muskuļiem. Sestdienās ejam uz vingrošanu Olimpiskajā sporta centrā. Vajadzētu arī peldēšanu, bet...

- Pietrūkst finanšu resursu?
- Arī tas. Runājot par finansēm, esmu ārā no Latvijas Olimpiskās vienības un pēdējo pusgadu man nav nekāda atbalsta. Aizbraucu uz LOV un man ir 50 lati mēnesī, par kuriem varu nopirkt uztura bagātinātājus. Paņem vienu burku un 40 latu vairs nav. Latvijas Šķēpmetēju klubs apmaksāja treniņnometni Portugālē. Ja nebūtu šī atbalsta, tad būtu problēmas. Sacensībās, ja vien sasniedz rezultātu, tad uzturēšanās izmaksas tiek nosegtas. Vēl ir atbalsts arī no Rīgas domes, taču nav tā (lā ļoti daudzi domā), ka varētu braukāt ar «Bentley» markas automašīnu. Braucu ar divriteni un ar sabiedrisko transportu.
Negribētos jau tā teikt, bet, ja pēc šīs sezonas neatgriezīšos LOV sastāvā un man nebūs atbalsta, tad braukšu mācīties un trenēties uz ASV, jo citas izejas nebūs. Principā man ir jāizpilda pasaules čempionāta A normatīvs (83,50 metri) un ļoti labi jānostartē Eiropas U-23 čempionātā jūlija vidū vai arī tikt starp 15 labākajiem rezultātiem pasaulē.
Cik sapratu, tad no LOV izlidoju tāpēc, ka bija nepareizi uztaisīts plāns. Pagājušo sezonu pabeidzu ar 12. rezultātu pasaulē. Ja būtu pie kritērijiem uzrakstīts, ka jābūt starp 15 labākajiem rezultātiem pasaulē, tad būtu palicis LOV sastāvā, taču bija uzrakstīts, ka vienās sacensībās jāuzrāda rezultāts 83-86 metru robežās. Tas bija viens no iemesliem, bet man tādi bija trīs. Un uz redzēšanos. Skarbi.

- Vai pēc pagājušās sezonas apsvēri arī iespēju mainīt treneri?
- Skatīsimies pēc šī gada, idejas man ir. Esmu jau trenerei teicis un saprotu, ka viņa nepaliek jaunāka un viņai nav viegli allaž būt klāt treniņos un skatīties. Pēc sezonas skatīšos, ko darīt tālāk.

- Un ko nevarat sadalīt ar Vadimu Vasiļevski?
- Laikam vietu laukumā. (Smejas) Ja runājam par to saraksti sociālajā tīklā «Twitter», tad tas jājautā viņam - kāpēc vajag tā rakstīt?

- Tu ierakstīji, ka ar māsu esat vinnējuši Latvijas čempionātā, bet viņš par šo sasniegumu vien pasmējās...
- Jā, viņam reizēm patīk paņirgāties, taču es uzreiz viņam pateicu, ka šī nebūs tā reize, kad viņš varēs tā darīt. Tas viņam acīmredzot nepatika.

- Kad pirms pāris gadiem runāju ar Vadimu un pieminēju, ka tu tuvojies 90 metru robežai, viņš teica, ka «uzmest 90 metrus nav gluži tas pats, kas aiziet pēc saldējuma»...
- Jā, tā ir mana mīļākā frāze. (Smejas) Esmu apņēmies labot viņam piederošo Latvijas rekordu (90,73 metri) un viņš to zina. Nākamgad es to centīšos izdarīt vai vismaz tikt tuvāk šim rezultātam nekā jebkurš cits. Es zinu, ka to varu.

Komentāri (26)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu