Skaisti nosalt Karēlijā

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Karēlijā nokļuvu gandrīz nejauši. Piedalījos Baltijas valstu žurnālistiem organizētā pasākumā Maskavā, bet viesmīlīgie aģentūras «RIA Novosti» darbinieki piedāvāja arī braucienu uz Krievijas ziemeļiem. Tā bija iespēja, no kuras ceļotkāri ļaudis neatsakās.

Maskavas līdz Petrozavodskai, Karēlijas galvaspilsētai, ved nakts vilciens. Pirms brauciena ar bažām domāju, kā gan būs. Atmiņā nāca padomju laiku guļamvagoni: gultasveļa mēdza būt mitra; ja arī mazgāta, tad tik un tā aizdomīgi pelēka; ja tualetē bija tualetes papīrs, tā bija liela veiksme. Taču Krievijas tālbraucējvilciens izrādījās ne sliktāks par «Latvijas ekspreša» nakts vilcieniem, kuri ved uz Maskavu un Pēterburgu. Varbūt pat mazliet labāks, jo tēja krievu vilcienā maksā četrreiz lētāk – tikai 15 rubļus (50 rubļi – aptuveni viens lats), turklāt to pasniedz tējas glāzēs, kas ievietotas metāla turekļos. Pilnīga klasika! Patīkami arī, ka vilciens ripo daudz mīkstāk nekā tas, kurš no Rīgas ved uz Maskavu! Vibrācija ir daudz mazāka... Ceļotājiem vīriešiem varētu patikt tas, ka pavadones šajā vilcienā pārsvarā ir jaunas meitenes. Kā uzzinām vēlāk, Maskavā, tiekoties ar uzņēmuma «Krievijas sliežu ceļi» prezidentu Vladimiru Jakuņinu, dzelzceļam veiksmīgi izdodas darbā iesaistīt jauno paaudzi tāpēc, ka vidējā alga Krievijas dzelzceļniekiem ir lielāka nekā vidējā valstī.

Brauciens cauri Krievijai rāda arī depresīvas ainas: gar vilciena logu skrej puspamestas sādžas ar pussabrukušiem namiņiem. Stacijās vietējie cenšas piepelnīties, tirgojot vilciena pasažieriem ēdamo un dzeramo. Ejošākās preces ir alus, parasti «Baltijas», vīri tirgo pašu ķertas un kūpinātas vai žāvētas zivis. Kādā stacijā nopērkami pat vārīti vēži. Gardi gan, tikai žēl, ka maziņi. Aizkustinošas ir krievu sieviņas, kuras pārdod ne tikai pašceptus pīrādziņus, bet arī pašu virtuvēs gatavotus nopietnus ēdienus, piemēram, ceptu vistiņu ar kartupeļiem un marinētu gurķīti. Viss gādīgi ietīts folijā, lai ceļotājs varētu mieloties ar siltām pusdienām vai vakariņām.

Baznīca – no visām pusēm grezna

Petrozavodskā ierodamies pelēkā jūnija rītā. Mēs bijām brīdināti, ka te varētu būt tikai ap plus desmit grādiem, bet ticēt tam negribējās. Ir jūnijs, un nebraucam taču uz Antarktīdu! Diemžēl...

Vietējie tērpušies tik silti kā Latvijā ģērbjas aprīļa sākumā, un es saprotu, ka arī man kāds starpsezonas apģērbs būtu lieti noderējis. Gide Nataša atviegloti nopūšas par to, ka neesam tomēr tik pliki kā nesenie viesi amerikāņi, kuri maijā ieradušies šortos un sandalēm plikajās kājās. «Bet maijā pie mums vēl mēdz būt sniegs,» saka Nataša. Es šeit šortus nevilktu arī jūnijā, un pirmais pieturas punkts Petrozavodskā ir apģērbu un galantērijas preču veikals, kur tieku pie silta vilnas lakata un biezākām zeķītēm. Lakats lieti noderēs, arī apmeklējot daudzās pareizticīgo baznīcas!

Tieši baznīca ir mūsu galvenais ceļa mērķis Karēlijā. Uz Kiži salas ierīkotajā brīvdabas muzejā slejas Krievijas koka arhitektūras brīnums – bez nevienas metāla naglas 1714. gadā celtā baznīca. Tikai ar koka tapām tā kopā savulaik stutēta pavisam prozaiska iemesla dēļ – baznīcas celtniecību finansēja vietējie zemnieki, kuri nebija tik bagāti, lai atļautos tērauda priekšmetu iegādi.

Naudu deva zemnieki no plašas apkārtnes, nodrošinot to, ka ēka no visām pusēm ir vienlīdz skaista: katrs taču vēlējās no savas sētas redzēt iespaidīgākos dievnama torņus – baznīcai ir 22 koka kupoli. Ēka vēl jo izteiksmīgāka esot celta tāpēc, ka tapusi Ziemeļu kara karstākajās dienās. Ar šo būvi mēģināts parādīt krievu tautas varenību un neuzvaramību.

Leģenda vēsta, ka baznīcas aptuveno izskatu uzskicējis Pēteris Pirmais, kurš nejauši uzzinājis, ka salinieki ceļ jaunu dievnamu.

Koka baznīcas vērtību un trauslumu vietējie apzinājušies jau izsenis, tāpēc greznajā celtnē, baidoties no ugunsgrēka, nav ierīkota apkures sistēma un dievkalpojumi tajā notikuši tikai vasarā. Ziemā Dievs pielūgts mazā līdzās uzceltā baznīciņā.

Tagad slavenajā baznīcā iekšā nelaiž. Laiks seno namu padarījis trauslu, tāpēc baznīcas iekšienē ievietota dzelzs konstrukcija, kas neļauj baznīcai sagāzties. Iecerēta gan arī vērienīga rekonstrukcija, lai dievnamu atkal uzslietu uz «paša kājām». Kad to pabeigs, ēka atkal būšot apmeklētājiem atvērta. Rekonstrukciju iecerēts īstenot līdz 2014. gadam, kad svinēs iespaidīgā dievnama trīssimt gadus.

Kad dodamies tālāk, mūs pārsteidz skaista zvanu izspēlēta melodija. Izrādās, dziļāk salā ir arī senlaicīgs zvanu tornis. Tur, cerot uz nelielu artavu, pamanot tūristus, melodiju spēlē profesionāls zvaniķis. Tepat apskatāmas arī citas Karēlijā pirms vairākiem simtiem gadu celtās baznīcas. Dažas – mazas mazītiņas. Tās meklētas un šurp vestas no visa apgabala.

Ieskats senā lauku sētā

Kiži salas muzejā aplūkojamas arī Karēlijas zemnieku dzīvojamās mājas. Tās ir lielas un plašas, bet vienā namā dzīvojuši pat 18 cilvēki. Ziemā visa lielā saime mitusi vienā istabā, kuras stūrī – milzīgs krāsns mūris. Uz tā tradicionāli gulējuši vecie un bērni. Saimniekiem – savs visērtāk un smalkāk iekārtotais stūrītis ar spodru gultu, šūpulīti un svētbildi. Citi saimes locekļi gulējuši uz garajiem un šaurajiem soliem, kas izvietoti gar prāvo ēdamgaldu. Atsevišķi izvietotas vepsu (nelielas Karēlijā dzīvojošas somugru tautas) un karēļu tradicionālās celtnes. Lielas atšķirības gan starp tām nemanu.

Savulaik sala bijusi gana biezi apdzīvota, te izvietojies pat strēlnieku pulks, notikuši gadatirgi un citas plašas tautas saiešanas. Pasākumos piedalījās ne tikai salinieki, uz svētkiem ar laivām sabraukuši ļaudis no visas plašās apkaimes. Šodien uz Kiži salu parasti dodas no Petrozavodskas ar nelieliem kuģīšiem, tā sauktajām raķetēm. Ceļš ilgst nepilnu stundu.

Kādas ēkas otrajā stāvā izveidota meitu istaba, kurā var uzzināt, kā tad Karēlijas meitas savulaik zīlējušas. Mēģinājušas pareģot, kad precēsies un ar ko. Zīlēšanas veidi ļoti līdzīgi jau Latvijā dzirdētiem – tumsā blenzt spogulī, tad aiz muguras parādīšoties liktenīgais; gailim piedāvāt četras graudu kaudzītes, pie vienas klāt pieliekot naudu, pie citām lentītes un gredzentiņu. Vienā kaudzītē paliek tikai graudi. Ja gailis ēdīs tos graudus, kas pie gredzentiņa, meitu šogad vedīšot tautiņās. Bet neko sliktu gailis nemaz nevarēja pareģot: ja putns metās uz naudas pusi, tad būs labi ienākumi, ja pie lentītēm – meita tiks pie jauna tērpa, ja pie graudu kaudzītes – gaidāma laba raža. Gids stāstīja, ka meitas tomēr visvairāk gribējušas, lai gailis pievēršas graudiem ar gredzentiņu. Neapprecēties bijusi kauna lieta.

Arī citas karēļu tradīcijas ir līdzīgas mūsu pašu ieražām. Piemēram, vasaras saulgriežos arī turienieši lēkuši pār ugunskuru. Saderētiem pāriem pirms lēkšanas bija jāsadodas rokās. Ja lecot jaunie rokas vaļā neatlaida, tad paliks kopā un apprecēsies; ja palaida, aizies katrs savu ceļu. Vēl saulgriežos bijis ierasts dedzināt milzu salmu lelli – it kā ļauno garu aizbaidīšanai.

Gandrīz sklandu rauši

Etnogrāfisku karēļu sētu sabiedriskā kārtā izveidojušas vairākas skolotājas. Te redzams, ka šajā Krievijas daļā austās segās dominē gandrīz tādas pašas zemes krāsas kā Latvijā un pat cimdu raksti ir visai līdzīgi. Un viesus te cienā ar senu karēļu našķi, kurš no mūsu sklandu raušiem atšķiras vien ar to, ka pildījumā ir tikai kartupeļi. Vēl uz kārā zoba var likt rauga mīklas maizītes ar bagātīgu brūkleņu pildījumu. Vispirms gan viesiem piedāvā gardu zivju zupu. Gremošanas veicināšanai un lai sasildītos aukstajos Karēlijas vējos, pie maltītes var baudīt Karēlijas balzamu un dažādus ogu uzlējumus gan uz šņabja, gan konjaka bāzes. Pēdējie ir maigāki, gandrīz kā liķieri – tikai bez salkanuma, bet tie, kas riskēja nobaudīt Karēlijas balzamu, pēc tam dvesa un pūta: esot baismi stiprs. Namamātes tikai smēja: pat neizturīgāki vietējie šo mantu tīru nedzerot, bet lejot pie tējas!

Pēc kārtīgas pieēšanās viesiem esot jāizkustas, sacīja namamātes un vedināja mūs pagalmā. Karēļu rotaļas gan ir ko vērts! Staigājām pa apli, skaitot smieklīgus pantiņus un cilājot rokas, kājas, pēc tam drebinājām dibenu un apļojām galvu. Skats no malas droši vien bija iespaidīgs! Vietējo reakcija lika domāt, ka šajā sētā viesi vai nu nemaz tik bieži neierodas, vai arī citi nav tik viegli iekustināmi kā Baltijas valstu žurnālisti. Drīz vien ap sētu bija sapulcējies ziņkārīgo bariņš, un mūsu izdarības pat tika filmētas vai fotografētas ar mobilajiem telefoniem! Nākamajā rotaļā aktīvākiem vajadzēja būt puišiem. Ar aizsietām acīm ar milzu āmuru jātrāpa pa celmu. Senos laikos tiem, kam tas izdevās, bija tiesības noskūpstīt tīkamāko meitu. Bet kas nu tā mūsdienās par balvu! Mūsu ceļabiedri šīs tiesības pat nemēģināja izmantot.

Ļeņins – mūžam dzīvs?

No pagātnes Karēlijā neizbēgt. Republikas galvaspilsētā Petrozavodskā mēs atgriežamies padomju laikos. Pilsētas centrālajā laukumā vēl arvien slejas ļeņinekļa tēls.

Lielākā daļa celtņu te ir no piecdesmitajiem gadiem, un to arhitektūras stils ironiski tiek dēvēts par Staļina baroku. Petrozavodskas teātris izskatās tāds pats kā mūsu VEF kultūras pils, vienīgi šejienes celtne izrotāta ar dažādām skulptūrām.

Ielas spuldžu stabi ar piecu zvaigžņu, sirpja un āmura rotājumiem. Ielās izvietoti avīžu stendi, uz kuriem uzlīmēts Krievijā vēl arvien gana aktīvo komunistu laikraksts «Pravda».

Jūnija vidū te vērojamas tā sauktās baltās naktis, kad arī naktī nesatumst. Biju iedomājusies, ka visu diennakti būs tik gaišs kā dienā. Taču tā vis nebija – pilnīgi gan nesatumsa, bet naktī valdīja neliela krēsla.

Petrozavodskas veikalos daļa pārtikas preču ir pat dārgākas nekā Maskavā. Tas tāpēc, ka klimata dēļ te maz kas aug un vietējās pārtikas rūpniecības nav, lielākā daļa produktu ir ievesti no citiem reģioniem, bet pārvadāšanas izmaksas, kā zināms, palielina cenu. Taču arī algas te esot lielākas nekā citviet – strādājošie saņemot tā saukto ziemeļu reģionu piemaksu. Arī pensijā netīkamā klimata nogurdinātie ļaudis tiek laisti agrāk nekā pārējie Krievijas iedzīvotāji – vīrieši pelnītā atpūtā var doties, sasnieguši 55 gadu vecumu, sievietes – jau no 50 gadiem. Sociālām vajadzībām tiekot tērēta viena trešdaļa no republikas budžeta. Pirms pāris gadiem sociālajā jomā uz vienu iedzīvotāju tērēti 5048 rubļi, kas mūsu naudā ir tikai nedaudz vairāk kā 50 lati.

Pazemes un dabas bagātības

Karēlijas ekonomiskā attīstība balstās uz meža, minerālu un citu derīgo izrakteņu, minerālūdens un tūrisma resursiem. Ražo arī celulozi. Kalnrūpnieki rok rūdu, celtniecībā izmantojamus akmeņus, kā arī šungītu – melnu akmeni, kurš neapstrādāts ir līdzīgs oglei un kuru izmanto ne tikai industriāliem mērķiem, bet arī rotu un interjera priekšmetu darināšanā. Akmens, kurš pat apstrādāts necik izteiksmīgs vis neizskatās, tomēr gūst piekrišanu, jo tam piemītot spēja atvairīt radiāciju. Es par 300 rubļiem nopirku ļoti glītu gredzenu ar šungītu un cirkoniem, bet taupīgākie par 100 rubļiem var dabūt vienkāršu akmens gabalu.

Karēlijā šis akmens varētu būt sevišķi noderīgs, jo apgabalā ir augstāks radiācijas līmenis nekā pārējā Krievijā. Sevišķi augsts tas ir vietējās granīta raktuvēs. Gide stāstīja atgadījumu ar japāņu tūristiem – Petrozavodskā viņi ieradušies ar saviem radiācijas mērītājiem, visu laiku staigājuši satrauktām sejām. Aizvesti ekskursijā uz granīta raktuvēm, kur radiācijas rādītāji vēl augstāki. Tad nu japāņi salēkuši atpakaļ autobusā un pieprasījuši, lai ved viņus prom.

Kad, šo stāstu klausoties, rādīju bažīgas grimases, gide mierināja: radiācijas līmenis te neesot tik augsts, lai kaitētu veselībai.

Taču līdzās raktuvēm Karēlijā ir gana daudz ko redzēt. Ainava te ir daudzveidīga – jūra, ezeri, kalnaini apvidi, kalnu upītes, meži. Neskartās dabas dēļ apgabalu iecienījuši ekotūristi, bet lielas tūristu straumes plūst uz otru Eiropā garāko Kivakakoskas ūdenskritumu. Augsts tas nav, bet tik un tā iespaidīgs: kaskāde pēc kaskādes, kas plūst pa 12 metru garām kāpnēm. Ūdens spēks ir tik varens, ka pat aukstākajās ziemas dienās ūdenskritums neaizsalstot.

Karēlijā atrodas arī senākais Krievijas kūrorts «Marciaļnije vodi», kuru savulaik dibinājis Pēteris Pirmais. Uz šejieni arī viņš pats braucis atgūt veselību, un te uzcelta neliela cara projektēta baznīca. Sanatorijas, kurās var dziedēties ar ūdeņiem, darbojas vēl arvien, tomēr kūrorts nav pārāk attīstījies. Minerālūdens avotu iztekas ir nekoptas. Pēc tam kad iedzerts ūdens, dabiskās vajadzības jāsprūk kārtot mežā, jo par publiskām labierīcībām nav padomāts.

Karēļi ir arī aktīvi zivju audzētāji un ķērāji. No Karēlijas nāk 70 procenti visā Krievijā notverto foreļu. Zivju dēļ šurp brauc makšķerēšanas entuziasti gan no Krievijas, gan ārzemēm.

Pēdējos gados republikas ekonomika strauji attīstās, ienāk arī ārvalstu investīcijas. Pērn reģionā investēti 17 miljardi rubļu, un investīciju apjoms pieaudzis četras reizes.

Kad dodamies prom no reģiona, zinu, ka, neraugoties uz nemīlīgo klimatu, manī ir vēlēšanās te vēlreiz atgriezties. Kad man jautā, kā tur bija, pirmā doma ir: «Auksti, bet ļoti skaisti.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu