Ekonomikas pazinējs A. Strazds ir ieteicis valdībai samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli un arī PVN vismaz pārtikas precēm, kā arī palielināt minimālo algu, kas viss kopā varētu veicināt ekonomikas atveseļošanos un arī eksportu. Arī es esmu šāda uzskata piekritējs, tikai vēl daudz prasīgāks.
Diemžēl Slaktera kungs raidījumā «100. pants» stāstīja, ka nodokļus mainīt neesot prātīgi, un tas jau tiek piesaukts no šo «lielā kapitāla» apkalpotāju mutes nemitīgi. Šāds viedoklis vispār paralizē valsts iespējas un arī domāšanu, un gribētos uzzināt, kurš to ir izdomājis pirmais un vai tam ir vairāk pamatojama par stāstu, ka tas esot bīstami (?). Un tajā pašā laikā Slakteris un Co. ir uzskatījuši par vajadzīgu atvieglot dzīvi uzņēmējiem, lai viņi neciestu vai ciestu mazāk šajā pašu valdošo izraisītajā krīzē, lai gan vairākums iedzīvotāju jau sen no tā cieš un «pasākums vēl tikai sāk ieskrieties».
Protams, par uzņēmējdarbības vidi ir jādomā, tikai kāpēc tiek domāts tikai un vienīgi par to. Turklāt, ja tiek samazināti nodokļi darba ņēmējiem, vienlaikus palielinot minimālo algu, uzņēmēji ne tikai nezaudē, bet pat iegūst lietās, kuras nedz finanšu ministram, nedz premjeram, nedz satiksmes ministram, nedz ekonomikas ministram nav saprotamas, jo viņiem laikam vienkārši nepatīk, ka tautai varētu būt vairāk naudas uz rokas.
Tāpēc paskaidrošu, cerībā, ka alkatības iespaidā uzaugusī prāta aprobežotība šajos jautājumos tomēr apskaidros arī viņu nocietinātos prātus. Ir tā, ka, palielinot vidējo pirkstspēju, īpaši uz Latvijas vidējās algas fona, kur vidējā alga esot ap 300 latu «uz rokas», un ņemot vērā inflācijas apēsto naudas vērtību, tiek uzlabota ne tikai cilvēku pirktspēja, un tas nenotiek uz uzņēmēju rēķina, ja ir tikuši samazināti nodokļi, bet uzlabotas visu preču ražotāju un pakalpojumu sniedzēju iespējas pārdot savu preci. Tātad tas nodrošinātu viņu uzņēmumos apgrozījumu, saglabājot esošās cenas vai pat tās pazeminot, ja apgrozījums bijis liels.
Tas, ko vēl no tā iegūst valsts, ir ienākumu saglabāšana visiem cilvēkiem, kuri sniedz pakalpojumus un kuru ienākumi ir atkarīgi no pakalpojumu ņēmēju ienākumiem. Visi šie cilvēki, visticamāk, ir arī kādu kredītu lietotāji. Tas nozīmē, ka ar šādu algu palielināšanu un IIN, PVN pārtikai samazināšanu tiek būtiski uzlabota kredītu atmaksas spēja sabiedrībā. Ceru, ka visiem ministriem ir skaidrs, ka attīstībā esošais naudas apgrozījums, tātad arī atalgojumu, nodokļu (!) utt. samazinājums (tas ietekmē uzņēmēju apgrozījumus un cenas, kuras drīzāk celsies, ja tas būs ļoti mazs, jo ar mīnusiem ilgi nedzīvosi), kaut kādā brīdī, būs tik ļoti savilcis cilpu ap cilvēku ienākumiem, ka sāksies masveida kredītu neatdošana. Diez ko tad darīs visi šie cilvēki, kuri aizņem ministru vietas?...
Un šo ienākumu palielināšana pati par sevi arī vēl nav viss, jo, tos vienkārši palielinot, ekonomika šķietami sakārtosies īstermiņā, bet, ja šie iespējamie ienākumu pieaugumi tiks tērēti ārvalstīs ražotu preču pirkšanai, tad agrāk vai vēlāk mēs tik un tā nonāksim līdz šodienas situācijai, tikai tad tā būs vēl bezcerīgāka. Tāpēc valdībai ir jādomā, kā palielināt pirktspēju vairākumam un kā nodrošināt, lai tā netiktu izpludināta uz ārvalstīm. Skaidrs ir viens. Par šīm lietām jādomā ar vislielāko steigu, un tās agrāk vai vēlāk būs jārisina tieši šādi.
Vēl ir interesants jautājums par iztikas minimumu. Ir taču skaidrs, ka neviens strādājošs cilvēks nevar ilgstoši dzīvot ar minimālo algu, nesākot lēnām degradēties un zaudēt interesi par dzīvi, kļūstot vājam pret dažādām atkarībām.
Un šis iztikas minimums mūsu valstī patlaban esot ap kādiem 170 latiem. Tas nozīmē, ka pats mazākais, kas valstij būtu jādara, ir jānodrošina minimālā alga «uz rokas» 170 latu apmērā, jo iztikas minimuma aprēķinā nodokļu nomaksa par ienākumiem nav ierēķināta. Tāpēc valsts pieņemtā minimālā alga 160 latu apmērā, kas ir pirms nodokļu (sociālā un IIN) nomaksas, patiesībā ir tulkojama kā pieļaujama pilna apmaksa par kādu pilnvērtīgu darbu, kas nenosedz vispieticīgākās viena cilvēka prasības. Tātad valsts ar likumu ir atzinusi (un tas ir pilnīgā pretrunā ar Satversmes noteiktajām tiesībām), ka ir tikai normāli par pilnas slodzes darbu cilvēkam samaksāt ienākumus, kas ir būtiski zemāki par pašas valsts jau tā dīvaini zemu aprēķināto iztikas minimumu. Tātad mēs dzīvojam valstī, kura uzskata, ka ir likumīgi dzīvot badā, pat ja jūs strādājat ar pilnu slodzi.
Tieši tas pats attiecas arī uz visiem pensionāriem, invalīdiem, bērniem... Uzņēmēji un cilvēki, kuri šajā vietā sāk taisīt traci un izdomāt visādas rupjības šo cilvēku apvainošanai, nekad nedomā divus soļus uz priekšu vai pa labi, pa kreisi. Ja skolā šāda domāšana būtu tikusi attīstīta, viņi ātri vien izvērtētu un saprastu, ka pensionāram iedotā nauda, tāpat kā invalīdam un bērnam, patiesībā nozīmē lielāku algu un ienākumus gandrīz ikvienam no mums. Te nu noder vecum vecā patiesība — dots pie devēja atgriežas, turklāt pēc ļoti uzskatāmiem, matemātiski aprēķināmiem likumiem. Jo ikviens šo pabalstu saņēmējs palielina uzņēmēju ienākumus, tātad atstājot arī ietekmi uz apgrozījumiem, kuri ietekmē gan uzņēmēju peļņas lielumu, gan uzņēmējdarbības rentabilitāti, kas ļauj vienlaikus gan samazināt cenas, gan arī palielināt algas darba ņēmējiem, kā arī samaksāt visus kredītrēķinus.
Tāpēc vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc tiek uzturēta Satversmei pretrunīga politika ienākumos. Vienīgi atkal jāatceras, ka jānodrošina, lai šādi palielinātie ienākumi netiktu iztērēti ārvalstīs ražotu preču pirkšanai, ko veicina arī brīvo tirgu kropļojošā lata piesaistes politika.
Nākamais. Protams, attiecīgā nodokļu samazināšana ir jākompensē. Daļēji to atrisinātu pieaugušie nodokļi no uzņēmēju peļņas un no nepārtikas PVN preču pārdošanas, kas palielinātos, jo pieaugtu naudas apgrozījums valstī. Turklāt to visu ļoti labi varētu nosegt ar progresīvo nodokli īpašumiem un UIN, kā arī ekskluzīvām precēm, izvairoties no tā teātra, ko reiz paveica, liekas, Kalvīša valdība, uzliekot nodokli vieglajām automašīnām, kas dārgākas par 30 tūkstošiem latu. It kā 20 tūkstošu vērtās arī nav ekskluzīvas Latvijas ekonomiskajiem apstākļiem.
Lai PVN samazināšana pārtikai neradītu pārāk lielas problēmas valstij, var piemērot tā būtisku samazināšanu vai atcelšanu tikai kaut kādām noteiktām, noteiktā gatavības pakāpē esošām precēm, kuras visvairāk pērk trūcīgākie iedzīvotāji. Piemēram, svaigai gaļai, maizei, olām, pienam, dārzeņiem, ne augļiem, kas ir vairumā tomēr ievesti, u. tml. Tas nozīmētu, ka luksusa precēm, pusfabrikātiem un virknei ārvalstu preču tomēr saglabātos gana augtas cenas, lai tas neradītu problēmas ekonomikai, un tas uzlabotu vietējo konkurētspēju svaigo produktu klāstā.
Un vēl vismaz viena lieta, ko šoreiz gribētos pateikt, — valstij jāizstrādā ierobežojumi patēriņa kredītu izsniegšanā, jo tie palielina uz ārvalstīm izplūstošās naudas daudzumu un cilvēku iekrišanu parādu verdzībā. Ja kāda iestāde iedevusi kredītu cilvēkam apstākļos, kad viņš to acīmredzami nevar atļauties, tad tas lai tiek uzskatīts par noziedzīgu nodarījumu un kredītsaistības lai tiek anulētas. Valsts ir tam, lai rūpētos par saviem pilsoņiem, nevis lai rūpētos par kredītdevēju un lombardu biznesu... Bet ir aizdomas, ka «šī valsts» nekalpo Latvijā mītošajai tautai...